- Domāju, ka mums jāpeld tālāk un jāpameklē kāda sausāka vieta, - Jondalars ierosināja.
- Tev taču sāp - nesaki man, ka tā nav.
Jondalars atzina, ka jūtas neomulīgi, un piebilda: - Bet mēs nedrīkstam šeit palikt.
Pārgājuši pāri mazās saliņas sēklim, brāļi atkal ieslīdēja saltajā ūdenī. Straume bija daudz ātrāka, nekā abi bija to gaidījuši, un, pirms tiem izdevās sasniegt sauszemi, vīrieši tika pa straumi aiznesti tālu uz priekšu. Viņi jutās pārguruši, nosaluši un vīlušies, kad atklāja, ka joprojām atrodas uz saliņas - tikai uz kādas citas, mazākas. H bija platāka, bet piemirkusi un atradās nedaudz virs upes līmeņa. Uz tās nevarēja atrast sausu malku.
- Te mēs uguni neiekursim, - Tonolans atzina. - Mums jāturpina iet uz priekšu. Kur, pēc Karlono teiktā, atrodas Mamutu cilts apmetne?
- Deltas ziemeļu galā, tuvu pie jūras, - Jondalars atbildēja, ar ilgām paskatīdamies tajā virzienā, par kuru runāja. Sāpes sānos bija kļuvušas asākas, un viņš nebija pārliecināts, vai spēs pārpeldēt pāri vēl vienai tecei. Vienīgais, ko viņš spēja saskatīt, bija mutuļojošs ūdens, samudžinātas atlieku kaudzes un pāris koku, kas bija izveidojuši iluzoru saliņu. - Nevar zināt, cik tālu tas ir.
Abi vīrieši izbrida cauri dubļiem uz šaurās zemes strēmeles ziemeļu pusē un ienira aukstajā ūdenī. Lejup pa straumi Jondalars pamanīja koku puduri un peldēja tajā virzienā. Smagi elsodami, brāļi izstreipuļoja pelēkas smilts klātā krastmalā teces otrā malā. Ūdens straumītes plūda no viņu garajiem matiem un piemirkušajām ādas drēbēm.
Vēlas pēcpusdienas saule izlauzās cauri apmākušās debess plaisai, liedama savus zeltainos starus, bet nedodama nekādu siltumu. Pēkšņa ziemeļvēja auka izpūta cauri slapjajām drēbēm, un brāļi sajuta stindzinošu aukstumu. Kamēr viņi bija kustējušies, viņiem nebija auksti, bet milzīgās pūles bija izsūkušās pēdējās spēka rezerves. Drebinādamies vējā, brāļi lēni vilkās uz nīkulīgo un reto alkšņu audzi.
- Ierīkosim šeit apmetni, - Jondalars ierosināja.
- Vēl ir gaišs; varbūt labāk iesim tālāk?
- Iekams uztaisīsim nojumi un iekursim uguni, būs jau tumšs.
- Ja turpināsim iet uz priekšu, tad varbūt līdz tumsai atradīsim Mamutu cilts apmetni.
- Tonolan, nedomāju, ka spēšu tālāk paiet.
- Cik nopietns ir tavs savainojums? - Tonolans jautāja. Jondalars pacēla kreklu. Apkārt asiņojošai brūcei āda uz ribas krāsojās tumša, bet šobrīd pušums bija aizpampis ar ūdenī piemirkušiem audiem. Viņš pamanīja ādas apģērbā caurumu un nesaprata, vai riba ir lauzta vai ne.
- Es neiebilstu pret atpūtu un pasildīšanos pie ugunskura.
Viņi pavērās apkārt uz milzīgo mutuļojošā ūdens klajumu, mainīgajiem smilšu sēkļiem un savvaļas augu pārpilnību. Koku siekstās ieķērusies zari negribīgi peldēja pa straumi uz jūru, pa ceļam piestādami jebkurā mainīgās gultnes vietā, kur vien varēja atrast atbalsta punktu. Pa gabalu varēja saskatīt vairākus zaļu krūmu pudurus un kokus, kas bija noenkurojušies uz stabilākajām salām.
Niedres un purva zāle auga visur, kur vien varēja izdzīt saknes. Blakus atradās trīs pēdas augsts grīšļu kušķis, kura kuplie stiebri izskatījās spēcīgāki nekā bija patiesībā. Tas bija tikpat augsts kā kalmju zoben- veidīgās lapas, kuras auga starp dzelkšņainiem meldru mudžekļiem, kas nebija daudz garāki par collu. Slīkšņājā, netālu no krasta, desmit pēdu gari meldri un vilkvālītes lika vīriem izskatities pēc punduriem. Augstu pāri visiem pārējiem augiem slējās aslapainās niedres ar sarkaniem pušķiem galos, kas sasniedza trīspadsmit un vēl vairāk pēdu augstumu.
Vīriem bija vien tas, kas mugurā. Laivai nogrimstot, viņi bija pazaudējuši visu, pat tās mugursomas, ar kurām bija sākuši savu ceļojumu. Tonolans bija pielāgojis savu apģērbu Šamudu stilam, bet Jondalars - Ramudu, taču pēc laivas apgāšanās, kad viņš bija saticies ar plakan- galvjiem, Zelandoni vīrs glabāja instrumentus maisiņā, piesietus pie siksnas. Tagad viņš par to bija priecīgs.
- Aiziešu palūkot, vai uz tām vilkvālītēm nav kādi veci stublāji, kas būtu pietiekami sausi un kalpotu kā beržamie kociņi uguns iekuršanai, - Jondalars sacīja, cenzdamies ignorēt sāpes sānos. - Un tu paskaties, vai te nevar atrast sausu malku.
Vilkvālītes sniedza ko vairāk nekā tikai vecus, kokainus stublājus, kas kalpotu par beržamajiem kociņiem. To lielās, iegarenās lapas bija apvijušās ap alkšņu stumbriem un izveidoja nojumi, kas palīdzēja saglabāt ugunskura siltumu. Zaļās vilkvālīšu galotnes un jaunās atvases, apceptas oglēs kopā ar saldajiem kalmju sakneņiem un meldru zemūdens stublājiem, sagādāja vienu maltītes daļu. Noasinātie, slaidie alkšņu zari, kuri tika mesti ar izsalkuša cilvēka precizitāti, maltītei pagādāja ari pāris pīļu, ko izcept ugunskurā. No lielajiem meldriem vīrieši pagatavoja mīkstas guļvietas un izmantoja tos, lai pagarinātu vilkvālīšu nojumi, un, kamēr žāvēja slapjās drēbes, arī paši aptina tās sev apkārt. Vēlāk viņi aizmiga pašu izveidotajās, mīkstajās meldru gultās.
Jondalars gulēja caurā miegā. Sāns bija iekaisis un sāpēja, turklāt viņš nojauta, ka iekšā kaut kas nav kārtibā, bet negribēja domāt par Ceļojuma pārtraukšanu. Vispirms viņiem bija jāatrod ceļš uz stabilu cietzemi.
No rīta ar tīklu, ko bija izgatavojuši no platām vilkvālīšu lapām, alkšņu zariem un šķiedrainas mizas auklām, vīri no upes izvilka zivis. Pēc tam pagatavotajos guļamtepiķišos satina uguns iekuršanas materiālus un zivju tīklus, apsēja tos ar auklu un pārmeta pār muguru. Paņēmuši arī noasinātos pīķus, vīrieši devās ceļā. Pīķi bija tikai noasināti alkšņu zari, bet ar to palīdzību tika sarūpēta pirmā maltīte, turpretim zivju tīkls bija nodrošinājis nākamo ēdienreizi. Izdzīvošanas māksla nebija tik daudz atkarīga no aprīkojuma, cik no zināšanām.
Abiem brāļiem radās nelielas domstarpības, kurā virzienā doties. Tonolans domāja, ka viņi atrodas deltas otrā pusē, un gribēja iet uz austrumiem, jūras virzienā. Jondalars vēlējās doties uz ziemeļiem, pārliecināts, ka būs vēl viena gultne, kas jāšķērso. Vienojušies par kompromisu, abi devās uz ziemeļaustrumiem. Izrādījās, ka Jondalaram taisnība, tomēr viņš būtu bijis daudz laimīgāks, ja būtu kļūdījies. Ap pusdienlaiku brāļi nonāca pie vistālāk ziemeļos esošās lielās upes attekas.
- Atkal pienācis laiks peldei, - Tonolans sacīja. - Vai spēsi?
- Vai tad man ir izvēle?
Viņi jau bija sākuši iet uz upes pusi, kad Tonolans pēkšņi apstājās. - Kāpēc mums nepiesiet drēbes pie baļķa, kā agrāk mēdzām to darīt? Tad mums nebūs tās jāžāvē.
- Nu, nezinu gan, - Jondalars par šo domu nebija sajūsmā. Drēbes, kaut arī slapjas, tomēr dod zināmu siltumu. Lai nu kā, Tonolans bija centies nākt klajā ar saprātīgu domu, lai gan brāļa balss nodeva sanik- nojumu un izmisumu. - Bet, ja vēlies… - Jondalars piekrītot paraustīja plecus.
Bija auksti vēsajā un mitrajā gaisā stāvēt kailiem. Jondalars gribēja piesiet instrumentu maisiņu ap kailo vidukli, bet Tonolans jau bija to ietinis savā kreklā un pašlaik visu centās piesiet pie baļķa, ko bija atradis. Pie kailās miesas ūdens šķita vēl aukstāks, nekā Jondalars to atcerējās no vakardienas. Ienirstot ūdenī un laižoties peldus, vīrietim bija jāsakož zobi, lai nekliegtu, tomēr ūdens kaut kādā veidā mazināja asās sāpes brūcē. Peldot viņš bija saķēris sānu un atpalika no brāļa, kaut arī Tonolans vilka baļķi.