Kad viņi izkāpa no ūdens un nostājās uz smilšu sēkļa, bija redzams viņu Ceļojuma sākotnējais mērķis - Lielās Mātes upes gals. Viņi skatīja iekšzemes jūras ūdeņus. Bet šībrīža gaidītais saviļņojums šķita zudis. Ceļojums bija zaudējis savu mērķi, upes gals vairs nebija viņu Ceļojuma galamērķis. Tāpat viņi vēl nebija šķērsojuši deltu un neatradās uz cietas sauszemes. Smilšu sēklis, uz kura brāļi stāvēja, reiz bija atradies attekas vidū, bet tā savu gultni bija mainījusi. Vēl vajadzēja šķērsot tukšu upes gultni.
Krasts bija apaudzis ar augstiem kokiem, kuru kailās saknes vīdēja nobrukuša krasta sānmalā. To kādreiz bija apskalojusi varena straume. Tagad krasta tuvums vilinoši aicināja šķērsot tukšo upes gultni. Upe no šis vietas tikai vēl nesen bija aizplūdusi. Izžuvušās gultnes vidū bija palikusi vien ūdens peļķe un augi tikko sāka izlaist saknes. Bet insekti jau bija atraduši stāvošā ūdens peļķes un odu bari apstāja abus vīriešus.
Tonolans atsēja drēbes no baļķa. - Mums vēl jātiek pāri tām peļķēm, un krasts izskatās dubļains. - Labāk pagaidīsim, līdz būsim tikuši pāri, un tad vilksim drēbes mugurā.
Piekrītot brālim, Jondalars atkal pamāja, viņam pārāk sāpēja, lai strīdētos. Viņš domāja, ka peldot bija kaut ko samežģījis, tagad viņam bija grūti nostāvēt taisni.
Sākdams iet pa lēzeno slīpumu, kas reiz bijusi nogāze, kura vedusi no krasta upē, Tonolans nosita odu.
Abiem brāļiem bieži tika atgādināts: nekad negrieziet upei muguru, nekad nenovērtējiet Lielās Mātes upi par zemu. Kaut arī upe uz laiku bija atstājusi savu gultni, tā tomēr vēl joprojām tai piederēja; pati vairs nebūdama klāt, upe bija atstājusi pāris pārsteigumu. Miljoniem tonnu dažādu sanēšu katru gadu tika aizskaloti uz jūru un sadalīti pa vairāk nekā tūkstoš kvadrātjūdžu lielo deltas platību. Atbrīvotā upes gultne, kas bija pakļauta jūras paisuma plūdiem, bija dūksnains sāls purvs ar sliktu noteci. Jaunā, zaļā zāle un niedres bija laidušas saknes slapjā, dūņainā mālzemē.
Abi vīrieši paslīdēja un šļūca lejup pa sīkgraudainu, lipīgu dubļu nogāzi. Sasniedzot nogāzes apakšējo daļu, viņu kailās kājas iestiga dubļos. Tonolans steidzās uz priekšu, aizmirsdams, ka Jondalars nevar spert savus ierastos, lielos soļus. Viņš varēja paiet, tomēr slidenais nobrau- ciens pa nogāzi bija radījis pamatīgas sāpes. Lielais brālis uzmanīgi lika soļus, juzdamies nedaudz muļķīgi, kails brizdams cauri dūksnājam un piedāvādams savu kailo miesu izsalkušajiem odiem.
Tonolans jau bija aizgājis tik tālu uz priekšu, ka Jondalars jau gatavojās viņam uzsaukt. Bet viņš pacēla galvu tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja brāļa palīgā saucienu un redzēja viņu pazūdam. Aizmirsis par sāpēm, Jondalars skrēja pie brāļa. Kad viņš ieraudzīja brāli ķepurojamies plūstošajās smiltīs, viņu sagrāba bailes.
- Tonolan! Ak Lielo Māt! - Jondalars kliedza, skriedams pie viņa.
- Nenāc klāt! Arī tevi ievilks iekšā! - pūlēdamies atbrīvoties no muklāja, Tonolans stiga tajā iekšā vēl dziļāk.
Jondalars drudžaini raudzījās apkārt pēc kaut kā, ar ko varētu Tonolanu izvilkt ārā. Viņa krekls! Brālis varētu viņam pamest krekla galu, viņš nodomāja, tad atcerējās, ka tas nav iespējams. Drēbju sainis jau bija nogrimis. Skatoties visapkārt, Jondalars pamanīja kāda veca koka satrunējušu stumbru, kas pa pusei bija ieracies dubļos, un pieskrēja klāt, lai paskatītos, vai nevar noraut kādu no saknēm, bet visas saknes, kas bijušas vaļīgas, jau sen bija norautas šīs siekstas mežonīgā ceļojuma laikā lejup pa krāčaino upi.
- Tonolan, kur ir drēbju sainis? Man tas vajadzīgs, lai izrautu tevi laukā! - Izmisums Jondalara balsī radīja negribētu iespaidu. Tas izfil- trējās cauri Tonolana panikai, lai atgādinātu vīrietim par viņa sāpēm. Viņu pārņēma viegla samierināšanās. - Jondalar, ja Māte grib mani ņemt pie sevis, tad ļauj Viņai to darīt.
- Nē! Tonolan, nē! Tu nedrīksti padoties. Tu nedrīksti tā nomirt! Ak Māt! Lielo Māt, neļauj viņam tā nomirt! - Jondalars nometās ceļos un, izstiepies visā augumā, sniedzās pēc brāļa rokas. - Paņem manu roku, Tonolan, lūdzu, paņem manu roku! - viņš lūdzās.
Tonolans bija pārsteigts par tām bēdām un sāpēm, ko saskatīja brāļa sejā, un tajā atspoguļojās vēl kas vairāk - tas, ko dažās retās reizēs mazais brālis bija jau redzējis iepriekš. Šajā brīdi Tonolans to saprata. Brālis viņu mīlēja, mīlēja tik ļoti, kā pats Tonolans bija mīlējis Džetamio. Tā nebija tāda pati mīlestība, bet tikpat stipra. Instinktīvi viņš to zināja, tāpēc pasniedzās pēc brāļa rokas, kas stiepās viņam pretim, - pat ja viņš nespēs izkļūt no šī muklāja, viņam bija jāsaņem brāļa roka.
Tonolans to nezināja, bet, pārtraucis kārpīties, viņš tik ātri vairs negrima. Izstiepies, lai pasniegtos pēc brāļa rokas, viņš ieņēma daudz slīpāku stāvokli, visu svaru uzspiezdams uz ūdeņainajām, brīvajām, dūņainajām smiltīm, gandrīz vai peldēdams virs ūdens. Viņš stiepās uz priekšu, līdz abu pirksti saskārās. Jondalars par kādu sprīdi pastiepās vēl uz priekšu un spēja stingri satvert brāļa roku.
- Tieši tā! Turies pie viņa! Mēs jau nākam! - sauca kāda balss Mamutu cilts valodā.
Jondalars cīnījās pēc elpas, viņa spriedze mazinājās. Viņš atklāja, ka viss trīc, bet cieši tur brāļa roku. Pēc brīža Jondalaram tika pamesta virve, lai to apsietu ap brāļa rokām.
- Tagad atslābinies, - Tonolans tika instruēts. - Izstiepies, it kā tu peldētu. Tu māki peldēt?
-Jā-
- Labi! Labi! Tagad atslābinies, mēs vilksim.
Gādīgas rokas atvilka Jondalaru no plūstošo smilšu teritorijas malas, un drīz vien ari Tonolans tika izcelts ārā. Pēc tam visi sekoja sievietei, kas gāja pa priekšu un bakstīja zemi ar garu kārti, lai izvairītos no citiem šādu smilšu caurumiem. Tikai pēc tam, kad visi bija sasnieguši cietzemi, glābēji pamanīja, ka abi vīrieši ir absolūti kaili.
Jaunā sieviete, kas bija vadījusi glābšanu, atkāpās un nopētīja kailos vīriešus. Viņa bija liela sieviete - ne tik augumā gara un resna, cik drukna un spēcīga, turklāt ar tādu stāju, kas prasīja izrādīt cieņu. Beidzot viņa pajautāja: - Kāpēc jums nekas nav mugurā?
Jondalars un Tonolans paskatījās uz saviem kailajiem un dubļainajiem augumiem.
- Mēs iebraucām nepareizajā attekā, tad baļķis nogremdēja mūsu laivu, - Jondalars iesāka paskaidrojumus. Viņš jutās slikti un nespēja nostāvēt taisni.
- Pēc tam mums bija jāizžāvē drēbes. Es domāju, ka, peldot pāri kanālam, mums tās labāk novilkt, arī pēc tam, kad bija jāšķērso dubļainā gultne. Es nesu saini ar mūsu apģērbu, gāju pa priekšu, jo Jondalars bija ievainots un…
- Ievainots? Viens no jums ir ievainots? - sieviete pajautāja.
- Mans brālis, - Tonolans sacīja. Izdzirdis pieminam viņa ievainojumu, Jondalars skaidri sajuta asās, pulsējošās sāpes.
Sieviete redzēja, kā Jondalars nobāl. - Mamutu dziedniekam viņš jāapskata, - viņa sacīja vienam no saviem pavadoņiem. - Jūs neesat no Mamutu cilts. Kur jūs iemācījāties mūsu valodu?
- No Mamutu sievietes, kas dzīvo Šaramudu ciltī, manas radinieces, - Tonolans paskaidroja.
- Toli?
- Jā, vai pazīstat viņu?
- Viņa ir arī mana radiniece. Mana brālēna meita. Ja esat viņas radinieks, tad esat arī mans radinieks, - sieviete noteica. - Mani sauc Brīsija, esmu no Mamutu cilts, Vītolu apmetnes vadone. Abi esat laipni lūgti Mamutu ciltī!