- Es esmu Tonolans no Šaramudu cilts, bet tas ir mans brālis Jondalars no Zelandoni cilts.
- Zel-an-do-ni? - Brīsija izrunāja svešo vārdu. - Neesmu par tādu cilti dzirdējusi. Ja esat brāļi, kāpēc tad tu esi no Šaramudu cilts un viņš ir… Zelandoni? Viņš nu gan neizskatās labi, - Brīsija raiti izbeidza sarunu līdz vēlākam laikam. Pēc tam deva norādes vienam no saviem ceļabiedriem: - Palīdzi viņam! Neesmu pārliecināta, ka šis vīrietis vairs spēj paiet.
- Es varu paiet, - Jondalars atbildēja, bet pēkšņi viņam no sāpēm sareiba galva, - ja tas nav pārāk tālu.
Jondalars bija pateicīgs, kad viens no Mamutu cilts vīriem balstīja
viņu pie vienas rokas un Tonolans - pie otras.
* * *
-Jondalar, es jau sen būtu aizgājis, ja tu nebūtu licis man dot solījumu, ka man tevi jāgaida, līdz tu izveseļosies un spēsi iet tālāk. Es aizeju. Manuprāt, tev vajadzētu doties mājās, bet es ar tevi nestrīdēšos.
- Tonolan, kāpēc tu gribi doties uz austrumiem? Tu taču esi sasniedzis Lielās Mātes upes beigas. Tepat ir arī Berana jūra. Kāpēc gan tagad nedoties mājās?
- Es nedošos uz austrumiem, bet gan uz ziemeļiem. Brīsija teica, ka drīz viņi dosies uz ziemeļiem mamutu medībās. Es iešu pa priekšu uz vēl vienu Mamutu cilts apmetni. Jondalar, es neiešu mājās. Es grasos ceļot tik ilgi, kamēr Māte mani paņems pie sevis.
- H nerunā! Izklausās, ka tu vēlies nomirt! - Jondalars kliedza, pēc tam nožēloja, ka bija to pateicis, un tagad bija nobijies, ka šis apgalvojums var izrādīties patiesība.
- Un ja nu es to patiešām vēlos? - Tonolans atkliedza pretī. - Kam lai dzīvoju… Džetamio vairs nav. - Mazā brāļa izrunātais Džetamio vārds iestrēga kaklā, un to pavadīja klusi šņuksti.
- Kam tad tu dzīvoji pirms tam, kad vēl nebiji viņu saticis? Tonolan, tu vēl esi jauns. Tev vēl garš mūžs jādzīvo - jāredz daudz jaunu vietu un lietu. Dod sev iespēju satikt vēl kādu sievieti, līdzīgu Džetamio, - Jondalars centās brāli vest pie prāta.
- Tu nesaproti, jo nekad neesi mīlējis. Nav otras tādas sievietes kā Džetamio.
- Tātad tu viņai sekosi uz viņsauli un vilksi mani sev līdzi! - Jondalaram nepatika tā runāt, bet, ja vienīgais veids, kā saglabāt brāļa dzīvību, bija spēlēt uz viņa vainas apziņu, tad viņš to darīs.
- Neviens tev nelūdza man sekot! Kāpēc tev nedoties mājās un nelikt mani mierā?
- Tonolan, visi sēro, kad pazaudē savus mīļos cilvēkus, bet tāpēc jau neviens viņiem neseko līdzi uz viņsauli.
-Jondalar, gan jau kādudien tas notiks ari ar tevi. Kādreiz tu iemīlēsi kādu sievieti tik stipri, ka labāk sekosi viņai līdzi uz viņsauli nekā dzīvosi bez viņas.
- Un, ja tu būtu manā vietā, vai tu ļautu man vienam aiziet? Ja es būtu zaudējis kādu, ko būtu tik neprātīgi mīlējis, ka gribētu nomirt, vai tu mani pamestu vienu? Nu, brāl, saki man taisnību! Saki, ka pats dotos mājās, ja es būtu bēdu nomākts un vēlētos nomirt!
Tonolans skatījās zemē un pēc brīža pavērās brāļa zilajās, rūpju māktajās acīs. - Nē, šķiet, es tevi nepamestu, ja domātu, ka esi tik nomākts, ka labāk vēlētos nāvi. Bet… vai zini, lielo brāl? - Viņš gribēja pasmaidīt, taču bēdu izvagotā seja savilkās šķībā grimasē. - Ja esmu izlēmis atlikušo mūžu pavadīt ceļojot, tad tev nav man visur jānāk pa pēdām. Tev jau šī ceļošana ir līdz kaklam. Reiz tev tomēr ir jādodas mājās. Saki - ja es gribētu iet mājās un tu to nevēlētos, tad taču tu gribētu, lai es dodos mājās, vai ne?
- Jā, es to gribētu. Es vēlos, lai tu tūlīt pat dodies mājās. Ne jau tāpēc, ka to gribētu tu vai pat es. Tonolan, tev ir vajadzīga sava cilts, tava ģimene - cilvēki, kas visu mūžu tevi ir pazinuši un mīl.
- Tu nesaproti. Tieši tāpēc mēs vienā ziņā esam tik atšķirīgi. Zelandoni Devītā Ala ir tavas mājas, un tā tas allaž paliks. Manas mājas var būt jebkurā vietā, kur vēlos tās nodibināt. Esmu tikpat daudz piederīgs Šaramudu ciltij, kā jebkad esmu bijis Zelandoni. Tikko pametu savu cilti - tos ļaudis, kurus mīlēju tikpat ļoti kā savu Zelandoni ģimeni. Tas nebūt nenozīmē to, ka es nepriecātos, ja Jorenam jau būtu savi bērni pie viņa pavarda vai Folara jau būtu izaugusi tik liela, ka būtu kļuvusi par īstu skaistuli, - allaž esmu zinājis, ka viņa par tādu kļūs. Es gribētu Vilomaram pastāstīt par mūsu Ceļojumu un uzzināt, uz kurieni viņš plāno doties nākamreiz. Joprojām atceros, cik toreiz biju satraukts un iepriecināts, kad viņš atgriezās no Ceļojuma. Klausījos viņa stāstos un sapņoju par ceļošanu. Vai atceries, kā viņš no saviem Ceļojumiem vienmēr kaut ko pārnesa mājās? Man, Folarai un arī tev - mums, visiem bērniem, allaž kaut kas tika. Ari mātei vienmēr tika sagādāta kāda skaista lietiņa. Jondalar, kad dosies mājās, pārnes mātei kādu skaistu dāvanu.
Pazīstamo vārdu pieminēšana uzjundīja Jondalarā sāpīgas atmiņas. - Tonolan, kāpēc tev pašam neaiznest mātei kādu skaistu lietu? Vai domā, ka māte negrib tevi redzēt?
- Māte zināja, ka es neatgriezīšos. Kad devāmies prom, māte man novēlēja: "Labu Ceļojumu!", nevis: "Uz tikšanos!" Tas esi tu, kas droši vien viņu apbēdinājis, varbūt pat vairāk, nekā esi sarūgtinājis Maronu.
- Kāpēc gan māte bēdātos par mani vairāk nekā par tevi?
- Es esmu Vilomara pavarda dēls. Šķiet, māte nojauta, ka ari es būšu ceļotājs. Droši vien viņai tas diez ko nepatika, bet māte to saprata. Viņa saprot visus savus dēlus - tieši tāpēc viņa iecēla Jorenu par savu pēcteci, kas pārņems vadoņa pienākumus. Māte zina, ka Jondalars ir Zelandoni. Ja tu dotos Ceļojumā viens pats, viņa zinātu, ka tu atgriezīsies, bet tu aizgāji kopā ar mani, un es neiešu atpakaļ. Kad es aizgāju no mājām, tad pats vēl to nezināju, bet, manuprāt, māte jau to zināja. Viņa grib, lai tu atgriezies, - tu esi Dalanara pavarda dēls.
- Kāda tam nozīme? Viņi savas nesaskaņas jau sen ir atrisinājuši. Tagad viņi ir draugi, kad satiekas Vasaras sapulcēs.
- Tagad viņi varbūt ari ir draugi, bet ļaudis vēl arvien runā par Mar- tonu un Dalanaru. Acīmredzot viņu abu mīlestība bijusi īpaša, ja jau visi tik ilgi to atceras, un tu esi tas, kas viņai par šo mīlestību atgādina, - Dalanara pavarda dēls. Arī viņa gara dēls. Visi to zina, tu tik ļoti viņam līdzinies. Tev ir jāatgriežas mājās, tu tur iederies. Māte to zināja, un arī tu to zini. Brāl, apsoli man, ka reiz tu atgriezīsies mājās.
Dodot šādu solījumu, Jondalars jutās saistīts. Vai nu viņš turpinātu Ceļojumu kopā ar brāli, vai izlemtu atgriezties mājās bez viņa, viņam būtu jāatsakās no daudz kā vairāk, nekā Zelandoni vīrietis būtu gatavs zaudēt. Kamēr viņš neko nesola, tikmēr var lavierēt pa vidu. Solījums atgriezties mājās nozīmētu to, ka brālis būtu jāzaudē.
- Jondalar, apsoli to man!
Kas Jondalaram cits atlika? Viņam vairs nebija nekādu saprātīgu iebildumu. - Es apsolu, - viņš piekrita. - Kādudien es atgriezīšos mājās.
- Nu tad beidzot, lielo brāl! - Tonolans smaidīdams sacīja. - Kādam taču viņiem jāpasaka, ka mēs abi aizgājām līdz pat Lielās Mātes upes galam. Tā kā manis tur nebūs, tad tas būs jāpastāsta tev.
- Kāpēc lai tevis tur nebūtu? Tu varētu nākt kopā ar mani.
- Es domāju, ka Māte būtu mani jau paņēmusi tur, uz upes, ja tu nebūtu viņu no tā atrunājis un tā lūdzies to nedarīt. Es zinu, ka nesapratīsi, un es tev to nekādi neiestāstīšu, bet Viņa nāks pēc manis vēlreiz; tas notiks driz, un es gribu iet Viņai līdzi.
- Tu grasies sevi nogalināt, vai ne?
- Nē, lielo brāl. - Tonolans smaidīja. - Man tas nav jāmēģina. Es vienkārši zinu, ka Māte nāks pēc manis. Gribu, lai tu saproti, ka esmu tam gatavs.