Jondalars juta, ka iekšā briest kamols. Kopš negadījuma ar plūstošajām smiltīm Tonolanu bija pārņēmusi fatāla pārliecība, ka viņš drīz mirs. Viņš smaidīja, bet tas vairs nebija Tonolana kādreizējais smaids. Jondalaram būtu labāk patikušas brāļa izrādītās dusmas, nevis lēnprātīga samierināšanās. Viņā vairs nebija cīņas spara un gribas dzīvot.
- Vai tev nešķiet, ka mēs esam parādā Brīsijai un Vītolu apmetnei? Viņi ir mūs barojuši, devuši apģērbu, ieročus un visu pārējo. Vai tu gribi to visu saņemt un neko nedot pretī? - Jondalars vēlējās brāli sadusmot, lai pārliecinātos, ka viņā vēl ir kaut kas dzīvs. Viņš zināja, ka brālis no viņa ir izmānījis solījumu un tādējādi atbrīvojis sevi no beidzamā pienākuma. - Tu esi tik pārliecināts, ka Māte ir izlēmusi tavu likteni, ka vairs nedomā ne par vienu citu kā tikai par sevi! Svarīgs ir tikai Tonolans, vai ne? Nevienam citam vairs nav nozīmes.
Tonolans smaidīja. Viņš saprata Jondalara dusmas un nespēja brāli par to vainot. Kā gan viņš pats būtu juties, ja Džetamio būtu zinājusi, ka nomirs, un būtu viņam to pateikusi?
- Jondalar, gribu tev kaut ko pateikt. Mēs bijām tuvi…
- Vai tad neesam tādi joprojām?
- Protams, jo tu manā klātbūtnē vari atslābināties. Tev nav visu laiku jābūt nevainojamam. Vienmēr tik prātīgam…
- Jā, esmu tik labs, ka Seranio pat negribēja kļūt par manu sievu, - viņš attrauca ar rūgtu sarkasma pieskaņu.
- Viņa zināja, ka tu dosies projām, un negribēja tikt vēl vairāk sāpināta. Ja būtu viņai to lūdzis agrāk, Seranio būtu piekritusi. Ja toreiz, kad lūdzi viņu kļūt par savu sievu, tu būtu nedaudz vairāk uzstājis, viņa būtu piekritusi - pat zinādama, ka viņu nemīli. Taču patiesībā, Jondalar, tev viņa nemaz nebija vajadzīga.
- Tad kā gan tu vari sacīt, ka esmu tik nevainojams? Ak Lielā Doni! Tonolan, es gribēju viņu mīlēt!
- Es to zinu. Es kaut ko uzzināju no Džetamio un gribu, lai arī tu to zini. Ja gribi iemīlēties, tad nedrīksti visu paturēt sevī. Tev ir jāatveras un jāriskē. Dažkārt tiksi sāpināts, bet, ja tā nedarīsi, tad nekad nebūsi laimīgs. Tā sieviete, kuru tu atradīsi, varbūt nebūs tāda, kurā tu biji cerējis iemīlēties, bet tam nav nozīmes, tu viņu mīlēsi tieši tādu, kāda viņa būs.
- Es jau brīnījos, kur esat pazuduši, - Brīsija sacīja, tuvodamās abiem brāļiem. - Esmu ieplānojusi nelielus atvadu svētkus, ja jau esi nolēmis mūs atstāt.
- Brisij, jūtos tev parādā, - Jondalars atzinās. - Tu esi par mani rūpējusies, tik daudz palīdzējusi. Nedomāju, ka būtu pareizi aiziet, neatdarot tev ar labu.
- Tavs brālis jau ir ar uzviju atdarījis. Kamēr tu atveseļojies, viņš katru dienu devās medībās. Viņš izmanto iespējas un ir veiksmīgs mednieks. Tev nav jājūtas parādā, tu vari doties prom ar mierīgu sirdi.
Jondalars paskatījās uz mazo brāli, kas viņam uzsmaidīja.
19
Pavasaris ielejā iestājās ar spilgtu krāsu parādi, kurā dominēja plaukstoši zaļais tonis, bet pāragrā ziedoņa atnākšana bija Eilu nobiedējusi un mazinājusi viņas parasto entuziasmu, kas parasti radās līdz ar katra jauna gadalaika iestāšanos. Pēc vēlās ziemas šis periods ar dziļo sniega kārtu, kas šoreiz bija daudz raženāka nekā parasti, bija jaunajai sievietei īpaši smags. Agrīnie pavasara pali, plosīdamies ar niknu spēku, nesa savos ūdeņos kūstošo sniegu.
Brāzdamās cauri šaurajai aizai, straume triecās pret klints izvirzījumu ar tādu spēku, ka satricināja alu. Ūdenslīmenis jau gandrīz sasniedza klints pārkāri alas priekšā. Eila uztraucās par Vīniju. Nepieciešamības gadījumā viņa pati varēs uzrāpties augšā uz stepi, bet ķēvītei šis kāpiens bija pārāk stāvs, turklāt vēl esot kumeliņa gaidībās. Jaunā sieviete pavadīja vairākas uztraukuma pilnas dienas, vērojot, kā kūsājošā straume, triekdamās pret klints sienu, ceļas arvien augstāk, tad mutuļodama atkāpjas un aizvirpuļo gar pārkares malu. Lejā puse ielejas jau atradās zem ūdens; krūmi, kas auga gar upes ierasto krastu, bija pilnībā applūduši.
Pašā trakojošo palu kulminācijā Eila, pamodusies nakts vidū, pietrūkās kājās no dobja būkšķa, kas nogranda kā pērkons, - skaņa nāca kaut kur no apakšas. Sieviete no bailēm sastinga kā pārakmeņojusies. Viņa neuzzināja šī būkšķa iemeslu, līdz palu ūdeņi neatkāpās. Milzīgs akmens, triecienā saskaroties ar klints sienu, kurā atradās Eilas ala, bija radījis triecienviļņus. Tā rezultātā bija atlūzis klintsgabals, un tagad milzenis gulēja šķērsām pāri upei.
Upe bija spiesta meklēt jaunu ceļu apkārt šim šķērslim; tās gultne mainīja virzienu. Robs klints sienā kļuva par ērtu apkārtceļu, bet sašaurināja krastmalu. Liela daļa uzkrāto dzīvnieku kaulu, izskaloto koku un upmalas akmeņu tika aizrauti prom. Atlūzušais klintsbluķis, kas šķita esam no tāda paša akmens kā aizas klintis, bija palicis guļam turpat, netālu no klints sienas.
Tomēr pēc klints sienas izmaiņām un izgāztajiem kokiem un krūmiem tikai paši vājākie bija padevušies postošo plūdu iespaidam. Vairums daudzgadīgās veģetācijas turpināja attīstīt jau esošo sakņu sistēmu, un jauni asni spraucās ārā katrā brīvajā zemes pleķītī. Tikko atkailināto klinšu un izdangātās augsnes svaigās rētas ātri apauga ar veģetācijas kārtu, radot pastāvības ilūziju. Drīz vien nesen mainījusies apkārtne ieņēma savu agrāko izskatu, it kā nekas nebūtu noticis.
Eila piemērojās izmaiņām. Katram akmenim un aizskalotajam koka gabalam, kas iepriekš ticis izmantots īpašiem nolūkiem, sieviete atrada aizstājēju. Bet šis notikums atstāja uz viņu iespaidu. Eila savā alā un ielejā vairs nejutās droši. Katru pavasari sieviete mocījās neziņā un nespēja pieņemt lēmumu - ja viņa gatavojas pamest ieleju un turpināt Citu meklējumus, tam jānotiek pavasari. Viņai bija jāparedz laiks ceļošanai un jaunas apmešanās vietas atrašanai, ja līdz ziemas atnākšanai nebūs nevienu sameklējusi.
Šajā pavasarī pieņemt lēmumu bija daudz grūtāk nekā jebkad. Pēc slimības viņa baidījās no vēla rudens vai agras ziemas, bet ala vairs nešķita tik drošs patvērums, kāda tā bija likusies iepriekš. Slimība bija ne tikai saasinājusi nojēgu par vientulīgā dzīvesveida briesmām, tā lika viņai apzināties cilvēku sabiedrības trūkumu. Pat pēc tam kad viņas draugi dzīvnieki bija atgriezušies, tie nespēja šo tukšumu aizpildīt tā, kā bija to spējuši darīt agrāk. Dzīvnieki bija mīļi un atsaucīgi, bet Eila varēja ar tiem sazināties tikai vienkāršiem žestiem. Viņa nespēja ar tiem dalīties savās idejās vai pieredzē; viņa nevarēja pastāstīt kādu stāstu vai izteikt apbrīnu par kādu jaunu atklājumu vai sasniegumu un saņemt par to atzinības pilnu skatienu. Eilai nebija neviena, kas remdētu viņas bēdas un mazinātu bailes; bet cik daudz no savas neatkarības un brīvības sieviete vēlējās mainīt pret drošību un sabiedrību?
Viņa nebija pilnībā aptvērusi, cik nebrīva viņas dzīve bija bijusi, kopš baudīja brīvību. Viņai patika pašai pieņemt lēmumus, un Eila nepazina nevienu no tiem cilvēkiem, pie kuriem bija dzimusi; viņa neatcerējās neko, kas ar viņu noticis, pirms klans viņu pieņēma. Jaunā sieviete nezināja, cik daudz Citi no viņas gribēs; viņa zināja tikai to, ka bija pāris lietu, ko viņa nemūžam neatdotu. Viena no tām bija Vīnija. Eila negrasī- jās vēlreiz atteikties no savas mīļās ķēvītes. Vēl viņa nezināja, vai vēlētos atteikties no medīšanas, bet ja nu Citi neļaus viņai ari smieties?
Tomēr pastāvēja vēl viens - pats galvenais jautājums, kas visus pārējos padarīja par nenozīmīgiem. Ja nu viņa atradīs Citus, bet tie viņu nemaz negribēs pie sevis pieņemt? Šis Citu klans varbūt nevēlēsies būt kopā ar sievieti, kas uzstāj, ka zirgs paliks pie viņas, kas grib medīt un smieties; un ja nu viņi novērstos no šis sievietes pat tad, ja viņa būtu gatava no visa atteikties? Kamēr Eila nav viņus atradusi, viņai atliek vienīgi cerēt. Bet ja nu viņai lemts visu mūžu dzīvot vienai?