Šādas domas bija pārņēmušas Eilas prātu kopš tā brīža, kad sāka kust pirmais sniegs, un viņa bija atvieglota, ka apstākli aizkavē pieņemt lēmumu. Jaunā sieviete negribēja vest Vīniju prom no pazīstamās ielejas, pirms ķēvei nav piedzimis kumeliņš. Eila zināja, ka ķēves parasti dzemdē kaut kad pavasarī. Zāļu sieva Eila, kas bija piedalījusies daudzās klana sieviešu dzemdībās, zināja, ka Vīnijai jebkuru bridi var sākties dzemdības, tāpēc modri viņu uzmanīja. Sieviete neplānoja nekādus medību sirojumus, bet diezgan bieži izjāja - vienkārši sporta pēc.
- Manuprāt, esam pagājuši garām tai Mamutu cilts apmetnei, Tonolan. Šķiet, ka esam novirzījušies pārāk tālu uz austrumiem, - Jondalars sacīja. Abi brāļi sekoja pa pēdām kādam lielam briežu baram, lai papildinātu savus pārtikas krājumus, kuri sāka jau izsīkt.
- Es ne… Skaties! - Pēkšņi viņi bija uzskrējuši virsū staltbriedim ar vienpadsmit pēdu gariem plaukstveida ragiem. Tonolans norādīja uz tramīgo dzīvnieku. Domājot, ka staltbriedis ir sajutis briesmas, Jondalars gaidīja dobjo brieža izdoto briesmu signālu, bet, pirms briedis paspēja ietaurēties, no bara atrāvās stirna un skrēja viņiem virsū. Tonolans nomērķēja un raidīja pīķi ar krama uzgali, kā bija to iemācījies no Mamutu cilts, - platajam asmenim bija jāietriecas starp ribām. Viņš bija trāpījis mērķī - stirna nokrita viņiem gandrīz pie kājām.
Bet, pirms viņi spēja savu medījumu novērtēt, brāļi atklāja, kāpēc staltbriedis bija tik tramīgs un kāpēc stirna bija metusies tieši virsū šķēpam. Uztraukti arī abi vīrieši beidzot ieraudzīja, ka alu lauvene izdara lēcienu viņu virzienā. Plēsēja uz brīdi izskatījās samulsusi par to, ka viņas medījums nokritis, pirms lauvene paspējusi tam uzbrukt. Bet ilgi viņa neprātoja, ko darīt. Pabakstījusi stirnu ar purnu, lai pārliecinātos, ka tā ir beigta, lauvene ar zobiem iekampās dzīvnieka kaklā, parāva to zem sevis un sāka vilkt savu medījumu projām.
Tonolans bija sašutis. - Lauvene nozaga mūsu medījumu!
- Tā lauvene šo stirnu jau bija noskatījusi, un, ja tā uzskata, ka tas ir viņas medījums, es jau nu negrasos ar viņu par to strīdēties.
- Bet es gan to darīšu!
- Neesi taču smieklīgs! - Jondalars nosprauslojās. - Tu taču negrasies alu lauvenei atņemt viņas medījumu?
- Es negrasos atteikties no sava medijuma, pat nepamēģinot par to pacinlties.
- Tonolan, lai taču viņa to ņem. Mēs atradīsim citu briedi, - Jondalars centās atrunāt savu brāli, kas jau bija sācis iet lauvenei pa pēdām.
- Es vienkārši gribu paskatīties, kur viņa to aizstieps. Man nešķiet, ka šī ir bara lauvene, - tad jau līdz šim viss bars būtu saklupis medījumam virsū. Domāju, ka lauvene ir klejotāja un tagad velk šo medījumu prom, lai noslēptu no citiem lauvām. Mēs varam paskatīties, kur viņa to noslēps. Agrāk vai vēlāk viņa aizies, un tad mēs ari sev varēsim dabūt kādu svaigu gaļas gabalu.
- Es negribu svaigu gaļu no alu lauvenes medījuma tiesas.
- Tas nav viņas medījums. Tas ir manējais. Stirnas sānos joprojām atrodas mans pīķis.
Nebija nekādas jēgas strīdēties. Brāļi sekoja lauvenei, kas iegāja kanjona strupceļā, kura sienas veidoja augstas klintis. Vīrieši gaidīja un vēroja, kas notiks, un, kā jau Tonolans bija paredzējis, lauvene driz vien aizgāja. Tonolans grasījās laisties lejā kanjonā.
- Tonolan! Neej tur lejā! Tu nevari zināt, kad lauvene atgriezīsies.
- Es tikai gribu izvilkt savu pīķi un varbūt paņemt kādu nelielu gaļas gabalu. - Tonolans pārkāpa pāri klints malai un sāka rāpties lejā pa akmeņaino kanjona sienu, pa kuru brīvi ripoja akmeņi. Jondalars viņam negribīgi sekoja.
Eila bija tik labi iepazinusi teritoriju austrumos no ielejas, ka viņai jau sāka kļūt garlaicīgi, īpaši - kopš viņa vairs nemedīja. Jau dienām ilgi laiks bija apmācies un lietains, un, kad siltie rīta saules stari bija izlauzušies cauri mākoņiem un bija pienācis laiks izjādei, jaunā sieviete nespēja paciest domu, ka atkal būs jājāj pa tik labi zināmo maršrutu.
Pēc tam kad Eila uz Vīnijas muguras bija piestiprinājusi vācamos grozus un velkamās platformas, viņa vadīja ķēvi lejā pa stāvo taku un apkārt īsākajai klints sienai. Viņa nolēma izjāt pa ieleju, nevis doties uz stepi. Ielejas galā, kur upe pagriezās uz dienvidiem, viņa pamanīja stāvu, grants klātu nogāzi, pa kuru jau agrāk bija kāpusi augšā, lai pārskatītu teritoriju, kas pletās uz rietumiem, bet Eilai likās, ka Vīnijai šis pamats zem kājām būs nestabils. Tomēr tas viņu pamudināja jāt tālāk, lai paskatītos, vai nevar atrast daudz pieejamāku izeju uz rietumiem. Turpinādama jāt rietumu virzienā, sieviete ar dedzīgu ziņkāri pavērās apkārt. Beidzot viņa bija nonākusi jaunā teritorijā un brīnījās, kāpēc nekad agrāk nebija šeit jājusi. Augstā klints siena pārgāja lēzenākā nogāzē. Ieraudzījusi pieņemamu pāreju, Eila pagrieza Vīniju un mudināja viņu iet pāri.
Pavērās tāda pati ainava kā atklātajās ganībās. Tikai dažas detaļas bija citādas, un tas padarīja to interesantu. Eila jāja tik tālu, līdz nonāca daudz nelīdzenākā un skarbākā vidē - ar robotiem kanjoniem un pēkšņi aprautām plakankalnēm, kas pārvērtās aizās. Viņa bija aizjājusi daudz tālāk, nekā bija plānojusi, un jau domāja par griešanos atpakaļ. Pēkšņi sieviete izdzirdēja kaut ko tādu, kas sastindzināja asinis dzīslās un lika sirdij joņot daudz ātrāk, - dobju alu lauvas rūcienu un cilvēka kliedzienu.
Dzirdēdama, kā pašas asinis šalc ausīs, Eila apstājās. Viņa tik sen nebija dzirdējusi cilvēka balsi, tomēr zināja, ka tas ir cilvēks, un vēl vairāk - viņai līdzīgs cilvēks. Jaunā sieviete bija tik pārsteigta, ka nespēja domāt. Tomēr kliedziens nonāca līdz viņas apziņai - tas bija palīgā sauciens. Bet Eila nespēja ne stāties pretī alu lauvam, ne arī pakļaut šīm briesmām Vīniju.
Zirgs sajuta sievietes reakciju un pagriezās kanjona virzienā, kaut arī Eilas kontakta signāls labākajā gadījumā bija nenoteikts. Jaunā sieviete lēnām tuvojās kanjonam, nokāpa no zirga un paskatījās lejā. Neko nevarēja redzēt, tikai pretim esošo klints sienu. Izdzirdējusi alu lauvas rūcienu, viņa ieraudzīja sarkanīgas krēpes. Tad Eila saprata, kāpēc Vīnija nav bijusi nervoza.
- Tas ir Mazulis! Vīnij! Tas ir Mazulis!
Eila ieskrēja kanjonā, aizmirsdama, ka tur varētu būt ari citi lauvas, un nepadomādama, ka Mazulis tagad ir pieaudzis alu lauva, nevis viņas mazais lauvēns. Viņš bija Mazulis - un tikai tam bija nozīme. Jaunajai sievietei nebija bailes no šī alu lauvas. Viņa uzkāpa uz kādas robotas klints lauvas priekšā. Zvērs pagriezās pret viņu un ierūcās.
- Pārtrauc, Mazuli! - Eila nokomandēja, rādīdama signālu un ņemdama talkā arī balsi. Lauva tikai bridi ieturēja pauzi, bet pa to laiku sieviete jau bija nokāpusi zemē un atradās viņam blakus, pastumdama Mazuli nost, lai apskatītu viņa medījumu. Sieviete lauvam likās tik pazīstama un viņas izturēšanās tik pārliecinoša, ka viņš nolēma padoties. Mazulis pavirzījās sānis, kā bija to darījis arī agrāk, kad Eila gribēja saglabāt viņa laupījuma ādu vai paņemt kādu gaļas gabalu pati priekš sevis. Un viņš nebija izsalcis. Mazulis bija pamielojies ar briedi, ko lauvene viņam bija atnesusi. Viņš bija uzbrucis tikai tāpēc, lai aizstāvētu savu teritoriju, un tad bija sācis svārstīties. Cilvēki neietilpa viņa medījumu kategorijā. Viņu smarža tik ļoti atgādināja tās sievietes smaržu, kas bija viņu uzaudzinājusi, - tā bija mātes un medību biedrenes smarža.