Eila ieraudzīja, ka tur guļ divi virieši. Viņa pietupās, lai tos pārbaudītu. Kā zāļu sieva viņa izrādīja rūpes par cilvēku veselības stāvokli, bet tajā pašā laikā viņa bija pārsteigta un izbrīnījusies. Eila zināja, ka tie ir vīrieši, kaut ari šie bija pirmie Citu vīrieši, ko viņa redzēja un nekad nebija redzējusi. Viņa nebija spējusi savā iztēlē uzburt Citu vīrieša tēlu, bet tajā bridi, kad šos divus ieraudzīja, saprata, kāpēc Iza bija teikusi, ka Citu vīrieši izskatās līdzīgi viņai.
Jaunā sieviete nojauta, ka vīrietim ar tumšākajiem matiem vairs nav nekādu cerību. Viņš gulēja izstiepies nedabiskā pozā - ar pārlauztu kaklu. Zobu atstātās pēdas uz vīrieša rīkles norādīja iemeslu. Kaut ari Eila viņu nepazina, jaunā vīrieša nāve viņu apbēdināja. Sievietes acis pieplūda ar nožēlas asarām. Nebija jau tā, ka viņa šo vīrieti mīlēja, bet juta, ka bija zaudējusi kaut ko ļoti vērtīgu, ko agrāk nebija lemts iepazīt. Eila bija izmisumā par to, ka viņa pirmoreiz ierauga kādu no savas sugas cilvēkiem un viņš jau ir miris.
Jaunā sieviete gribēja godināt šo cilvēku un izteikt atzinību, viņu apglabājot, bet, ciešāk aplūkojusi otru vīrieti, saprata, ka tas nebūs iespējams. Vīrietis ar dzeltenajiem matiem joprojām vēl elpoja, bet viņa dzīvība lēnām izplēnēja pa plēsto brūci kājā. Gaišmatainā vīrieša vienīgā cerība izdzīvot rastos, ja Eila, cik ātri vien iespējams, viņu nogādātu savā alā un sāktu ārstēt. Apglabāšanai vairs nebija laika.
Mazulis apostīja tumšmataino vīrieti, kamēr sieviete cieši nosēja otra vīrieša kāju ar žņaugu, ko pagatavoja no lingas, un smagumam uzlika oli, lai apturētu brūces asiņošanu. Pastūmusi lauvu prom no cilvēka ķermeņa, Eila nodomāja: "Mazuli, es zinu, ka viņš ir miris, bet viņš nav domāts tev." Alu lauva nolēca no klintsradzes un devās pārliecināties, vai stirna joprojām atrodas klints spraugā, kur viņš medījumu bija atstājis. Pazīstamie rūcieni liecināja par to, ka Mazulis gatavojas maltītei.
Kad gaišmatainā vīrieša asiņošana bija mazinājusies, Eila uzsvilpa Vīnijai un nolēca no klintsradzes, lai uzstādītu velkamo platformu. Tagad jau Vīnija bija kļuvusi nervozāka, un Eila atcerējās, ka Mazulim ir arī draudzene. Viņa glāstīja un apskāva ķēvi, lai tā nomierinātos. Sieviete pārbaudīja cieši nopīto un stingro paklājiņu, kas atradās starp abām kārtīm, kas vilksies aiz zirga, un nolēma, ka tas izturēs vīrieti ar dzeltenajiem matiem, bet nezināja, ko iesākt ar to otro. Viņa negribēja atstāt lauvām tumšmataino mirušo vīrieti.
Uzkāpusi atpakaļ uz klintsradzes, Eila pamanīja, ka sairusī klints kanjona strupceļa tālākajā galā izskatās diezgan nestabila un aiz kāda lielāka bluķa, kas arī šķita diezgan nestabils, bija sadrupusi. Pēkšņi jaunajai sievietei ienāca prātā Izas apbedīšana. Vecā zāļu sieva tika rūpīgi ieguldīta alas šaurā grīdas spraugā, viņai pa virsu tika sakrauti klintsgabali un akmeņi. To atceroties, Eilai iešāvās prātā doma. Viņa aizvilka mirušo vīrieti kanjona strupceļa tālākajā galā un nolika blakus sadrupušās klints nogruvumam.
Atgriezās Mazulis, lai apskatītos, ko Eila dara; viņa purns pēc mielošanās ar stirnu bija asiņains. Lauva sekoja viņai līdzi pie otrā vīrieša un to apostīja, kamēr sieviete to uzvilka augšā uz klints malas, zem kuras apakšā gaidīja tramīgā ķēve un velkamā platforma.
- Mazuli, tagad paej nost!
Kamēr Eila centās piestiprināt gaišmataino vīrieti pie velkamās platformas, viņa plakstiņi nodrebēja un vīrietis sāpēs ievaidējās, pēc tam acis atkal aizvēra. Jaunā zāļu sieva nopriecājās, ka pašlaik viņš nav pie samaņas. Vīrietis bija smags, un viņa novietošana uz velkamās platformas radītu viņam lielas sāpes. Kad beidzot sievietei izdevās viņu ievīstīt pītajā paklājā un piesiet pie platformas, viņa, paņēmusi līdzi garo pīķi, atgriezās uz klintsradzes un devās uz tās tālāko galu. Eila palūkojās uz mirušo vīrieti un izjuta skumjas par viņa nāvi. Tad, atstutējusi pīķi pret klinti, jaunā sieviete ar formāliem, klusiem klana žestiem vērsās pie garu pasaules.
Viņa bija vērojusi Krebu, veco moguru, ar izteiksmīgiem, plūstošiem žestiem uzticam Izas garu viņsaulei. Jaunā sieviete bija atkārtojusi tos pašus žestus arī tad, kad pēc zemestrīces bija atradusi alā Kreba mirušo ķermeni, kaut arī nekad nebija zinājusi svēto žestu īsteno nozīmi. Tas nebija svarīgi - viņa zināja žestu nolūku. Veicot skaisto, kluso rituālu, ko Eila veltīja nezināmajam svešiniekam, lai nosūtītu viņu uz garu pasauli, atgriezās atmiņas un acīs sariesās asaras.
Tad, izmantodama pīķi kā sviru - tāpat kā mēdza izmantot rokamo mietu, lai apgrieztu baļķi vai izceltu kādu sakni, - sieviete izkustināja lielo akmeni un pati palēca sānis, kad atbrīvoto akmeņu nogruvums apklāja mirušo vīrieti.
Pirms vēl putekļi nebija nosēdušies, Eila izveda Vīniju ārā no kanjona. Sieviete uzkāpa zirga mugurā un sāka garo atpakaļceļu uz alu. Pāris reižu viņa ceļā apstājās, lai aprūpētu vīrieti, un vienreiz - lai izraktu svaigu tauksakni, kaut arī svārstījās neziņā, kas ir svarīgāk: ātrāk nogādāt vīrieti alā vai pasaudzēt Vīniju. Sasniegusi upes likumu un dabūjusi ievainoto vīrieti pāri upei, Eila vieglāk uzelpoja, kad ieraudzīja sev priekšā paveramies pazīstamo robaino klinšu sienu. Pirms Eila nebija sasniegusi stāvo taku, kas veda augšā uz alu, un apstājusies, lai izmainītu velkamās platformas mietu stāvokli, viņa nespēja noticēt, ka ir sasniegusi mājokli un vīrietis vēl joprojām - dzīvs.
Ar visu platformu ievedusi Vīniju alā, viņa iekūra uguni, lai sakarsētu ūdeni. Atsējusi bezsamaņā esošo vīrieti no platformas, Eila viņu aizvilka līdz savai guļvietai. Atbrīvojusi arī Vīniju no saitēm, viņa pateicībā apskāva savu draudzeni un pēc tam pārskatīja savākto ārstniecības augu krājumus, izvēlēdamās tos, kas būs nepieciešami. Pirms sagatavošanas darbu sākšanas Eila dziļi ievilka elpu un pieskārās savam amuletu maisiņam.
Jaunā sieviete nespēja skaidri sakārtot domas, lai vērstos pie sava totēma ar īpašu lūgumu, - viņa bija pārāk pārņemta ar neizskaidrojamu nemieru un mulsinošām cerībām, bet gribēja vīrietim palīdzēt. Viņa vērsās pie varenā totēma, lai dod viņai spēku šo svešinieku izārstēt. Eilai bija viņš jāizglābj. Viņa gan nebija īsti pārliecināta, kāpēc, bet nekas cits, kas noticis sievietes dzīvē agrāk, nav bijis tik svarīgs. Lai ko arī viņai nāktos darīt, šis vīrietis nedrīkst nomirt.
Eila piemeta malku un pārbaudīja ūdens temperatūru ādas katliņā, kas bija piekārts tieši virs uguns. Ieraudzījusi no ūdens ceļamies tvaikus, viņa iemeta katliņā kliņģerišu ziedlapiņas. Tad beidzot pagriezās pret bezsamaņā guļošo vīrieti. Apskatījusi viņa ādas apģērbu, Eila konstatēja, ka bez ievainojuma labajā augšstilbā vīrietim jābūt arī citām brūcēm uz ķermeņa. Sievietei bija jānovelk vīrieša apģērbs, bet viņa virsdrēbes nebija sastiprinātas ar aukliņām.
Ieskatījusies ciešāk, lai sameklētu, kā drēbes novilkt, viņa ievēroja, ka ādas un kažokādas apģērbs bijis piegriezts gabalos un sasaistīts kopā ar auklām, lai aptvertu rokas, kājas un ķermeni. Sieviete uzmanīgi izpētīja salaiduma vietas. Viņa bija pārgriezusi vīrieša bikses, lai ārstētu kāju, un nolēma, ka tas bijis pareizākais lēmums. Eila bija pārsteigta, kad, pārgriezusi apģērba ārējo kārtu, zem tās atrada vēl vienu, kas nelīdzinājās nekam tādam, ko viņa savā mūžā bija redzējusi. Šī drēbju kārta bija rotāta ar gliemežvākiem, kaulu gabaliņiem, dzīvnieku zobiem un krāsainām putnu spalvām, kas bija tai akurāti piestiprināti. Vai tas ir kāds amulets? Viņa brīnījās. Eila negribēja to griežot sapostīt, bet nebija citas iespējas, kā to novilkt. Viņa grieza ļoti uzmanīgi, cenzdamās saglabāt ornamentus, lai pēc iespējas mazāk tos bojātu.