Vērodams abu jauniešu savstarpējās simpātijas, Jondalars pagriezās pret Laduni. - Tonolans jau atkal ir to izdarījis, - viņš noteica smaidīdams. - Mans brālis nekad nepalaiž garām izdevību izraudzīties visskaistāko meiteni un apburt to pirmo trīs sirdspukstu laikā.
Laduni nosmējās. - Filonija ir vēl pārāk jauna. Vēl tikai pagājušajā vasarā viņa veica Pirmās baudas rituālu, bet kopš tā brīža meitenei jau ir daudz pielūdzēju. Ak, ja es būtu jauns un man būtu pirmo reizi jāsaskaras ar Pirmās baudas velti no Lielās Zemes Mātes! Nav jau tā, ka tā mani joprojām neiepriecinātu, bet esmu pieradis pie savas sievietes un man vairs nepiemīt tieksme bieži meklēt jaunus iepriecinājumus. - Laduni pagriezās pret slaido, blondo vīrieti. - Šeit mēs esam tikai neliels mednieku bariņš un mums nav līdzi daudz sieviešu, bet tev nevajadzētu būt grūtībām atrast kādu sievieti, kuru svētījusi mūsu Doni un kura vēlētos ar tevi dalīties Baudas veltē. Ja neviena neiet pie sirds, mums ir liela ala, un viesi allaž ir labs iegansts Mātes godināšanas svētkiem.
- Diemžēl nevarēsim jums iet līdzi uz alu. Esam tikai nesen sākuši savu Ceļojumu. Tonolans grib veikt garu Ceļojumu un deg nepacietībā doties tālāk. Varbūt iegriezīsimies jūs apciemot atpakaļceļā, ja pastāstīsi, kur jūsu ala atrodas.
- Cik žēl, ka nepaciemosieties, - pēdējā laikā mums nav bijis daudz viesu. Cik tālu tad jūs esat iecerējuši iet?
- Tonolans runā par iešanu gar Donau krastu lidz pat upes galam. Bet sākumā jau visi runā par garu Ceļojumu. Kurš tad var zināt, kā viss beigsies?
- Es biju domājis, ka Zelandoni dzīvo Lielā Ūdens tuvumā; vismaz toreiz, kad veicu savu Ceļojumu, tā bija. Nogāju lielu gabalu uz rietumiem un pēc tam uz dienvidiem. Vai tu teici, ka esat tikko kā sākuši iet?
- Es paskaidrošu. Tev taisnība, Lielais Ūdens atrodas tikai pāris dienu gājiena attālumā no mūsu alas, bet, kad es piedzimu, Dalanars no Lanzadoni paņēma par savu sievieti manu māti, un viņa ala tāpēc ir arī manas mājas. Tur nodzīvoju trīs gadus, kamēr viņš man iemācīja arodu. Mēs abi ar brāli dzīvojām kopā ar viņiem. Vienīgais attālums, ko esam veikuši no Ceļojuma sākuma, ir gājiens pāri ledājam un vēl pāris dienu, līdz nokļuvām līdz šejienei.
- Dalanars! Nu, protams! Es jau domāju, ka izskaties pazīstams. Tu droši vien esi viņa gara bērns, jo tik ļoti viņam līdzinies. Un arī tu esi krama darbarīku izgatavotājs. Ja ari pēc dabas esi tikpat līdzīgs viņam kā pēc izskata, tad tev jābūt labam vīram. Dalanars ir pats labākais virs, ko esmu kādreiz saticis. Grasījos viņu nākamgad apciemot, lai iegūtu sev kādu krama gabalu no Lanzadoni. Nav labāka materiāla par viņējo.
Ap ugunskuru sāka pulcēties ļaudis ar koka bļodiņām, un vilinošās, garšīgās smaržas, kas atplūda no turienes, lika Jondalaram atcerēties par izsalkumu. Viņš pacēla mugursomu, lai tā nemaisītos citiem pa kājām, un tad ierunājās. - Laduni, man ir līdzi pāris Lanzadoni krama gabalu. Es tos grasījos izmantot, lai ceļā izgatavotu salūzušo rīku aizstājējus, bet akmeņi ir pārāk smagi, lai visu laiku nestu tos līdzi, tāpēc man nebūtu nekas pretim atbrīvoties no kādiem pāris gabaliem. Ja vēlies, es labprāt tev tos atdošu.
Laduni acis iemirdzējās. - Ar lielāko prieku tos pieņemtu, bet es ari vēlētos dot tev kaut ko. Man jau nekas nebūtu pretī izdevīgi patirgoties, bet es nevēlos apkrāpt Dalanara ģimenes pavarda dēlu.
Jondalars pasmaidīja. - Tu jau tā piedāvāji man atvieglot smago nešļavu un pabarot ar siltu ēdienu.
- Tas jau nevar atsvērt Lanzadoni izcilā krama vērtību. Jondalar, tu man to padari pārāk vieglu, tādējādi aizvainodams manu lepnumu.
Ap viņiem bija sapulcējies labvēlīgi noskaņotu ļaužu bariņš, un, kad Jondalars iesmējās, arī ļaudis viņam pievienojās.
- Nu labi, Laduni, es tev neatvieglošu dzīvi. Pašlaik nav nekā tāda, ko es vēlētos, - es vienkārši cenšos atbrīvoties no savas smagās kravas. Palūgšu kādu pakalpojumu nākotnē. Vai neiebildīsi?
- Tagad jau viņš grasās mani apkrāpt! - virs smaidīdams skaļi teica ļaužu bariņam. - Vismaz pasaki - kas tas būs?
- Kā lai es to pasaku? Bet es to gribēšu savākt atceļā uz mājām. Sarunāts?
- Kā tad es varu dot vārdu, ja nezinu, par ko tu runā?
- Es neprasītu neko tādu, ko tu man nevarētu dot.
- Jondalar, tavi nosacījumi ir bargi, bet, ja varēšu, došu tev visu, ko prasīsi. Sarunāts!
Atvēris mugursomu, Jondalars no augšpuses izņēma dažas mantas, izvilka maisu un iedeva Laduni divus jau apstrādātus krama gabalus. - Dalanars tos atlasīja un sākotnēji apstrādāja, - viņš sacīja.
Laduni sejas izteiksme skaidri norādīja uz to, ka viņam nav nekas pretim pieņemt paša Dalanara atlasītos un apstrādātos krama gabalus, kas domāti viņa ģimenes pavarda dēlam, bet viņš diezgan skaļi nomurmināja tā, lai visi dzirdētu: - Varbūt šobrīd pārdodu savu dzīvību par diviem krama gabaliem? - Neviens no ļaudīm nebilda ne vārda par iespēju, ka Jondalars var arī neatgriezties, lai savāktu to, ko vēlas.
- Jondalar, vai tu tā grasies stāvēt un visu laiku pļāpāt? - Tonolans pavaicāja. - Mūs ielūdza piedalīties maltītē, un brieža gaļa tik labi smaržo. - Tonolana sejā rotājās plats smaids, un viņam pie sāniem stāvēja Filonija.
- Jā, ēdiens ir gatavs, - jaunā sieviete apstiprināja, - medības bija veiksmīgas, neesam pat neko daudz izlietojuši kaltēto gaļu, ko bijām paņēmuši līdzi. Tagad, kad esi atvieglojis savu somu, tajā būs vieta, lai paņemtu līdzi kādu gaļas gabalu, vai ne? - viņa piebilda, viltīgi uzsmaidīdama Laduni.
- Tas būtu ļoti laipni. Laduni, tu vēl neesi mani iepazīstinājis ar sava pavarda skaisto meitu, - Jondalars aizrādīja.
- H ir viena šausmīga diena, kad tava paša ģimenes pavarda meita sāk iedragāt tavu prasmi, - vīrs nomurmināja, bet viņa smaids bija lepnuma pilns. - Jondalars no Zelandoni, Filonija no Losaduni.
Meitene pagriezās, lai paskatītos uz vecāko brāli, un pēkšņi atklāja, ka ir pilnīgi pazudusi zilajās, dzīvīgajās acīs, kas no augšas smaidīdamas uz viņu nolūkojās. Aiz apjukuma nosarkusi, viņa atklāja, ka arī otrs brālis ir tikpat pievilcīgs; meitene nolieca galvu, lai noslēptu savu mulsumu.
- Jondalar! Nedomā, ka es neredzu to spīdumu tavās acīs. Atceries, es pirmais viņu ieraudzīju! - Tonolans jokoja. - Nāc nu, Filonija! Vedīšu tevi prom no šejienes. Gribu tevi brīdināt: turies tālāk no mana brāļa! Tici man, tu negribēsi ar viņu ielaisties nekādās darīšanās. Es to zinu. -
Tonolans pagriezās pret Laduni un ar izsmieklu aizvainots piebilda: - Viņš to dara pastāvīgi. Ir vajadzīgs tikai viens acu skatiens. Ja vien es būtu piedzimis ar sava brāļa dotībām!
- Mazo brāl, tev pašam piemīt daudz vairāk dotību, nekā kādam cilvēkam dzīves laikā nepieciešams, - Jondalars atbildēja, iesmiedamies savus dziļos, spēcīgos un sirsnīgos smieklus.
Filonija pagriezās atpakaļ pie Tonolana un šķita atvieglota, ieraudzījusi, ka Tonolans vēl aizvien ir tikpat pievilcīgs kā tad, kad viņa uz to lūkojās iepriekšējo reizi. Puisis aplika viņai roku ap pleciem un stūrēja uz ugunskura otru pusi, bet Filonija pagrieza galvu atpakaļ, lai vēlreiz paskatītos uz otru brāli. Pašpārliecināti smaidīdama, sieviete paziņoja: - Kad mūsu alā ierodas kāds viesis, mēs allaž rīkojam svētkus, lai godinātu Dunu.
- Viņi nenāks mums līdzi uz alu, Filonija, - Laduni meiteni palaboja. Kādu brīdi jaunā sieviete izskatījās vīlusies, tad, pagriezusies pret To- nolanu, pasmaidīja.