Šis puisis nebija tik robusts kā klana vīrieši, bet pietiekami muskuļots, viņa kājas bija neticami garas. Zeltaini matiņi, uz krūtīm sacirtojušies, uz rokām pārvērtās par maigām pūciņām. Vīrieša āda bija bāla un ķermeņa apmatojums daudz gaišāks un smalkāks nekā klana ļaudīm, kurus Eila bija pazinusi; šis vīrietis bija slaidāks un garāks, bet citādi nemaz tik atšķirīgs nebija. Viņa ļenganais loceklis atpūtās uz mīkstiem, zeltainiem matiņiem. Viņa pastiepa roku, lai pārbaudītu apmatojuma mīkstumu, tad atrāvās atpakaļ. Vēl Eila pamanīja vīrietim uz ribām svaigu rētu un vēl neizbalējušus zilumus. Viņš droši vien vēl tikai nesen atlabis no iepriekšējā savainojuma.
Kas bija par viņu rūpējies? Un no kurienes šis svešinieks uzradies?
Sieviete pieliecās tuvāk, lai nopētītu viņa seju. Salīdzinājumā ar klana vīriešu sejām tā izskatījās plakana. Svešinieka mute bija atslābinājusies, lūpas - pilnīgas, bet žoklis nebija tik ļoti izvirzīts uz priekšu. Viņam bija spēcīgs žoklis ar bedrīti vidū. Eila pataustīja savu zodu un atcerējās, ka arī viņas dēlam bija bedrīte zodā, bet nevienam citam klanā tādas nebija. Vīrieša deguna forma daudz neatšķīrās no klana vīriešu deguniem - tas bija šaurs, ar augstu virsdeguni, tikai daudz mazāks. Svešinieka aizvērtās acis bija izvietotas tālu viena no otras un šķita skaistas; tikai pēc tam Eila saprata, ka tās neaizēno zemā pieres mala. Vīrieša piere, kuru klāja nelielu dusmu krunciņu tīklojums, bija taisna un augsta. Viņai, kas bija pieradusi redzēt vienīgi klana ļaudis, šī piere šķita deformēta. Jaunā sieviete uzlika roku uz viņa pieres, tad pataustīja savējo. Abas bija vienādas. Cik neparasta gan viņa bija izskatījusies klana acīs!
Vīrieša mati bija gari un taisni - daļēji sasieti ar aukliņu pakausī, bet tagad tie bija izjukuši - un dzelteni. "Tieši kā manējie," viņa nodomāja, "tikai gaišāki. Tomēr tik pazīstami." Tad pēkšņi sieviete atcerējās savu sapni! Viņa bija sapņojusi par Citu ļaužu vīrieti. Eila nebija spējusi saskatīt viņa seju, bet vīrieša mati bija bijuši dzelteni!
Apsegusi svešinieku, jaunā sieviete ātri izsteidzās ārā uz klints pārkares, pārsteigta par to, ka vēl joprojām ir gaišs; pēc saules spriežot - agra pēcpusdiena. Tik daudz kas bija noticis un prasījis no viņas garīgo, fizisko un emocionālo enerģiju, ko Eila tik dāsni bija atdevusi, ka tagad šķita - jābūt jau daudz vēlākam laikam. Viņa mēģināja sakārtot domas, salikt tās pa plauktiņiem, bet tās bija sajukušas vienā mudžeklī.
Kāpēc tieši šodien viņa bija izlēmusi jāt uz rietumiem? Kāpēc viņa gadījās tuvumā tieši tad, kad vīrietis kliedza? Un kā tas gadījās, ka no visiem alu lauvām, kas mīt stepē, tieši Mazulis atradās kanjonā? Droši vien Alu Lauvas totēms būs viņu uz turieni aizvedis. Un kā tad ar viņas sapni par vīrieti ar dzeltenajiem matiem? Vai šis ir tas vīrietis? Kāpēc viņš ir šeit atklīdis? Eila nebija pārliecināta, ka šim vīrietim būs kāda nozīme viņas dzīvē, bet zināja tikai to, ka nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Viņa bija ieraudzījusi Citu ļaužu seju.
Sieviete sajuta, ka no mugurpuses Vīnija ar purniņu pieskaras viņas rokai, un pagriezās pret savu draudzeni. Ķēvīte uzlika galvu uz Eilas pleca, un sieviete pastiepās, lai abām rokām apskautu Vīnijas kaklu, un piekļāva tai savu galvu. Tā viņa stāvēja - pieķērusies pie dzīvnieka, pie pazīstamā un ērtā dzīvesveida un nedaudz nobažījusies par nākotni. Paplikšķinājusi ķēvītei pa muguru un paglāstījusi to, Eila sajuta Vīnijas vēderā sakustamies kumeliņu.
- Vīnij, zini ko? Vairs ilgi nebūs jāgaida. Tomēr esmu tev ļoti pateicīga, ka palīdzēji man pārvest mājās vīrieti. Nekad mūžā es viena pati nebūtu spējusi viņu nogādāt mājās.
"Labāk iešu nu atkal iekšā un paskatīšos, vai ar viņu viss kārtībā," viņa nodomāja, uztraukusies, ka tik kaut kas nenotiek, ja kaut uz brītiņu atstās svešinieku vienu pašu. Vīrietis vēl nebija pakustējies, bet Eila palika viņam līdzās, vērodama, kā viņš elpo, un nespēdama ne acu atraut. Tad viņa pamanīja kādu anomāliju: viņam nebija bārdas! Visiem klana vīriem bija bārdas - kuplas un brūnas bārdas. Vai tad Citu vīriešiem nav bārdu?
Viņa pataustīja svešinieka zodu un sajuta nesen izdīgušus bārdas rugājus. Viņam tomēr bija bārda, bet tā bija tik īsa. Eila apjukusi pašūpoja galvu. Viņš izskatījās tik jauns. Kaut arī vīrietis bija liela auguma un muskuļots, tagad viņš vairāk izskatījās pēc puikas, nevis vīrieša.
Vīrietis pagrieza galvu, novaidējās un kaut ko nomurmināja. Viņa vārdi bija nesaprotami, tomēr tajos ieskanējās kaut kas tāds, ka Eila apjauta: viņa spētu tos saprast. Jaunā sieviete uzlika roku uz puiša pieres, pēc tam uz vaiga un sajuta, ka viņam ceļas drudzis. Atkal piecēlusies kājās, viņa nodomāja: "Labāk paskatīšos, vai nevaru sarūpēt kādu vītola mizu."
Meklējot vītola mizu, Eila pārskatīja savu ārstniecības augu krājumu. Viņa nekad nebija pārstājusi sev uzdot jautājumu: kāpēc nepieciešama tik pilnīga ārstniecības augu kolekcija, ja nav neviena, ko ārstēt, tikai pašai sevi? Tas vienkārši bija izveidojies paradums. Tagad sieviete par to tikai priecājās. Bija daudz tādu augu, kurus jaunā zāļu sieva nebija atradusi ne ielejā, ne stepē, tāpēc pievienoja pāris mazāk pazīstamu, ko savāca tālāk uz dienvidiem. Iza bija viņai iemācījusi, kā pašai uz sevi pārbaudīt nezināmus augus, vai tie būs derīgi ēšanai un ārstēšanai. Tomēr jaunā zāļu sieva nebija pilnībā apmierināta ar atrastajiem jaunumiem un, ārstējot vīrieti, baidijās tos izmantot.
Vēl bez vītola mizas sieviete paņēma ari tādus augus, kuru lietojumu labi pārzināja. Viens no tiem bija plūksnainā sakne. ŠI auga stublājs izaudzis viduci starp platām, dubulti smailām lapām. Pacēlusi to, Eila ieraudzīja baltu ziediņu čemurus, kas tagad bija novītuši un kļuvuši brūni. Šis augs šķita tik līdzīgs dadzim, ka viņa nodomāja: "Tas ir kāds dadža paveids; bet kāda cita zāļu sieva klanu Sapulcē bija to nosaukusi par kaulu saaudzētāju un izmantoja tieši šādam nolūkam." Eila to lietoja drudža mazināšanai, bet tas bija jāsavāra biezā sīrupā, un tas prasīja laiku. Šis augs izraisīja pastiprinātu svīšanu, bet tas bija spēcīgs un sieviete negribēja to dot svešiniekam, kas bija zaudējis tik daudz asiņu un tagad bija vājš, līdz brīdim, ja citādi nevarēs. Tomēr bija jābūt gatavai uz visu.
Jaunā zāļu sieva atcerējās lucernas lapas. Svaigas lucernas lapas, iztvaicētas ūdenī, palīdz asins sarecēšanai. Dažas no šīm lapām viņa bija manījusi pļavā. Vēl viņam nepieciešams stiprs gaļas buljons, lai atgūtu spēkus. Atmetot samulsumu, ko bija izjutusi agrāk, Eila atkal domāja kā zāļu sieva. Jau no paša sākuma viņai galvā bija bijusi tikai viena doma, un tā kļuva arvien spēcīgāka: "Šim vīrietim ir jāizdzīvo."
Turot vīrieša galvu sev klēpī, Eilai izdevās piedabūt, lai svešais iedzer nedaudz vītolu mizas tēju. Viņa acis noraustījās, viņš kaut ko nomurmināja, bet samaņu vēl neatguva. Nobrāzumi un brūces bija radījuši karsoni un piesārtumu, un kāja acīmredzami piepampa. Sieviete nomainīja ap galvu aplikto sautējošo kompresi pret jaunu. Vismaz pietūkums bija mazinājies. Līdz ar vakara iestāšanos viņas bažas pieauga; jaunā zāļu sieva vēlējās, kaut šeit būtu Krebs, kas izsauktu viņai palīgā garus, kā bija mēdzis to darīt Izai.
Kad bija jau satumsis, vīrietis sāka grozīties un mētāties, izsaukdams dažādus vārdus. Vienu vārdu viņš atkārtoja visbiežāk, tas bija sajaukts kopā ar skaņām, kas izteica brīdinājumu. Eilai šķita, ka tas varētu būt cilvēka vārds - varbūt tā otra vīrieša vārds? Apmēram ap pusnakti, ņemot talkā brieža ribas kaulu, kura viens gals bija izgrebts, lai iegūtu mazu ieliekumu, Eila maziem malciņiem iebaroja vīrietim lucernas koncentrātu. Sajutis rūgto garšu, svešinieks plati atvēra acis, bet to dziļajās dzīlēs nevīdēja vēl nekāda sapratne. Vēlāk bija vieglāk viņam iebarot velnābola tēju - it kā viņš gribētu izskalot muti ar vēl vienu rūgtu šķidrumu. Eila priecājās, ka netālu no ielejas bija atradusi sāpes remdinošo un miegu izraisošo velnābolu.