Выбрать главу

Jaunā sieviete visu nakti palika sardzē, cerēdama, ka drudzis mazi­nāsies, bet tikai pret ritu iestājās pati kulminācija. Pēc tam kad Eila ar aukstu ūdeni bija nomazgājusi slimnieka sviedros izmirkušo ķermeni, nomainījusi gultas pārklājus un apsējus, viņš gulēja daudz mierīgāk. Arī Eila beidzot iemiga, apmetusies viņam blakus uz zvērādas.

Pēkšņi jaunā sieviete pamodās no spilgtas saules gaismas, kas iespī­dēja pa alas ieeju, un brīnījās - kā tik ātri pamodusies. Pagriezusies uz otriem sāniem, Eila ieraudzīja vīrieti, un viņai atmiņā uzausa visi iepriekšējās dienas notikumi. Vīrietis šķita mierīgs un gulēja normāli. Viņa klusām gulēja blakus un klausījās, bet pēkšņi sadzirdēja Vīnijas smago elpu. Eila ātri piecēlās kājās uz aizgāja uz alas otru galu pie savas draudzenes.

-     Vīnij, - viņa satraukti sacīja, - vai pienācis laiks? - Ķēvei nekas nebija jāatbild.

Eila ari agrāk bija palīdzējusi mazuļiem nākt pasaulē, pati bija vienu dzemdējusi, bet palīdzēt atnesties ķēvei bija pavisam kas jauns. Vīnija zināja, kas jādara, un likās, ka ķēvītei patīk Eilas mierinošā klātbūtne. Kad dzemdības gandrīz jau bija beigušās un kumeliņš daļēji iznācis ārā, sieviete turpināja palīdzēt tam nākt pasaulē. Jaunā sieviete priecīgi smaidīja, kad Vīnija sāka laizīt tikko dzimušā kumeļa brūno, spalvaino kažoku.

-     ŠI ir pirmā reize, kad redzu kādu pieņemam dzemdības zirgam, - Jondalars sacīja.

Izdzirdējusi skaņu, Eila apmetās apkārt un ieraudzīja vīrieti, kas, izslējies uz elkoņa, viņu vēroja.

20

Eila skatījās uz vīrieti. Viņa nespēja atraut acis no svešinieka, kaut gan zināja, ka tā blenzt ir nepieklājīgi. Viena lieta bija viņu vērot bez­samaņā vai aizmigušu, bet redzēt pamodušos bija pavisam kas cits - tas bija kas negaidīts. Viņam bija zilas acis!

Eila zināja, ka arī viņas acis ir zilas - tā bija viena no tām atšķirī­bām, par kuru viņai klanā bieži atgādināja; savas zilās acis viņa bija redzējusi dīķa atspulgā. Bet klana ļaudīm acis bija brūnas. Viņa nekad agrāk nebija satikusi nevienu cilvēku ar zilām acīm - it īpaši ar tik iz­teikti zilām un ar tik izteiksmīgu toni, ka jaunā sieviete tik tikko spēja noticēt, ka tās ir īstas.

Šīs zilās acis turēja Eilu gūstā; šķita, ka sieviete nespēj pakustēties, līdz juta, ka visa trīc. Tad viņa atklāja, ka bija tieši skatījusies vīrietim sejā, un, novērsdama acis, samulsusi konstatēja, ka nosarkst. Tā blenzt nebija pieklājīgi - sieviete nekad nedrīkstēja tieši skatīties vīrietim virsū, īpaši jau svešiniekam.

Nodūrusi acis zemē, Eila centās atgūt savaldību. Ko gan vīrietis par viņu nodomās! Bet viņa tik ilgu laiku nebija redzējusi nevienu cilvēku, un šī bija pirmā reize, kad sieviete redzēja kādu no Citiem. Viņa gribēja skatīties uz vīrieti. Eila gribēja mielot acis, uzsūkt sevī otra cilvēka klātbūtni - it īpaši tik neparasta svešinieka tuvumu. Bet jaunajai sie­vietei bija ari svarīgi, lai vīrietim par viņu rastos labs iespaids. Viņa nevēlējās jau pašā sākumā savas nepiedienīgās ziņkāres dēļ atstāt sliktu iespaidu.

- Piedod, negribēju tevi samulsināt, - svešinieks sacīja, prātodams, vai nav sievieti kā apvainojis, varbūt viņa vienkārši ir ļoti kautrīga. Kad sieviete neatbildēja, viņš sāji pasmaidīja un saprata, ka bija runājis Zelandoni valodā. Pēc tam viņš pārgāja uz Mamutu valodu un, tā kā arī tad atbilde nesekoja, pamēģināja sazināties Šaramudu valodā.

Ar nemanāmu skatienu Eila bija vīrieti vērojusi - kā klana sievietes to darīja, gaidīdamas vīrieša signālu, kas atļāva viņām tuvoties. Bet šis vīrietis žestus nerādīja, vismaz nevienu tādu, ko viņa spētu saprast. Viņš tikai darināja vārdus. Tikai neviens no vārdiem nebija ne tuvu līdzīgs tām skaņām, ko izdeva klana ļaudis. Šīs nebija atsevišķas rīkles skaņas; tās visas sekoja kopā. Viņa pat nespēja noteikt, kur beidzās viena skaņa un sākās nākamā. Vīrieša balsij bija patīkams, zems un skanīgs tembrs, bet tas Eilu dzina izmisumā. Kaut kur dziļi zemapziņā viņa nojauta, ka vajadzētu svešinieku saprast, bet viņa to nespēja.

Jaunā sieviete turpināja gaidīt signālu, līdz gaidīšana kļuva mulsi­noša. Tad no agrīnajām bērnības dienām, kad viņa tikko sāka dzīvot kopā ar klanu, Eila atcerējās, ka Krebam bija mazā meitene jāmāca runāt pareizi. Mogurs bija stāstījis, ka viņa bija mācējusi tikai darināt skaņas, un Krebs bija brīnījies, vai Citi savā starpā sazinās tikai ar skaņu palīdzību. Bet vai tad šis vīrietis nezināja nevienu skaņu? Beidzot, kad sieviete sa­prata, ka svešinieks negrasās dot viņai gaidīto signālu, viņa saprata, ka jāatrod kāds cits sazināšanās līdzeklis kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņš izdzēris zāles, ko jaunā zāļu sieva bija viņam pagatavojusi.

Jondalars bija apjucis. Nekas no tā, ko viņš bija sacījis, nerada ne­kādu atbildi no sievietes puses. Viņš sāka domāt: "Varbūt sieviete ir nedzirdīga," - tad atcerējās, cik ātri viņa bija pagriezusies, kad viņš pirmo reizi ierunājās. "Kas par dīvainu sievieti!" viņš nodomāja, juz­damies neērti. "Interesanti - kur ir viņas pārējie ļaudis?" Pārlaidis acis mazajai alai, viņš ieraudzīja gaišbrūno ķēvi ar viņas bēro kumeliņu, un viņu pārsteidza vēl viena lieta. Ko gan zirgs dara alā? Un kāpēc ķēve atļāva sievietei pieņemt dzemdības? Jondalars nekad nebija redzējis ķēvi dzemdējam, pat savvaļā ne. Vai šai sievietei piemita kāda īpaša spēja vai maģija?

Visa šī lieta sāka ieņemt nereāla sapņa apveidu, tomēr viņam nelikās, ka viņš guļ. "Varbūt ir vēl sliktāk? Varbūt šī sieviete ir doni, kas atnākusi pēc tevis, Jondalar?" viņš nodrebinādamies nodomāja, nemaz nebūdams pārliecināts, ka viņa ir labvēlīgs gars… ja vispār ir gars. Vīrietis jutās atvieglots, kad viņa beidzot pakustējās un, kaut arī diezgan negribīgi, tomēr pienāca pie pavarda.

Sievietes izturēšanās bija savāda. Viņa kustējās tā, it kā negribētu, ka Jondalars viņu pamana; viņa atgādināja… kaut ko. Arī viņas apģērbs bija diezgan dīvains. Šķita, ka viņai mugurā nav nekā cita kā vienīgi ādas apmetnis, kas aptīts ap augumu un sasiets ar aukliņu. Kur gan viņš ko tādu bija redzējis iepriekš? Jondalars nespēja atcerēties.

Ar saviem matiem sieviete bija izdarījusi kaut ko interesantu. Tie pa visu galvu bija sadalīti akurātās šķipsnās un sapīti. Arī agrāk vīrietis bija redzējis sapītus matus, taču ne šādā veidā. Tas nemaz nebija ne­glīti, bet neparasti gan. Pirmo reizi uz viņu palūkojies, Jondalars bija nodomājis, ka sieviete ir diezgan skaista. Viņa bija izskatījusies jauna - acīs atspoguļojās nevainība, bet, cik nu pēc šāda bezveidīga apmetņa varēja spriest, augums viņai bija kā nobriedušai sievietei. Šķita, ka sie­viete izvairījās no Jondalara jautājošā skatiena. Kāpēc? Viņš nesaprata. Šī sieviete sāka viņu ieinteresēt - viņa bija dīvaina mīkla.

Viņš pat nepamanīja, cik bija izsalcis, līdz sieviete viņam atnesa smaržīgu un sātīgu buljonu. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet asās sāpes labajā kājā lika viņam apzināties, ka ir vēl arī citas brūces. Jon­dalaram sāpēja visas maliņas. Pēkšņi viņš atcerējās, kā Tonolans iegāja kanjonā… atskanēja lauvas rūciens… tas bija lielākais alu lauva, kādu viņš savā mūžā redzējis.