- Tonolan! - viņš iekliedzās, panikā skatīdamies apkārt. - Kur ir Tonolans? - Alā neviena cita nebija, vienīgi sieviete. Vīrieša kuņģis sagriezās. Viņš zināja patiesību, taču negribēja tam ticēt. Varbūt Tonolans bija kādā citā alā, kaut kur tepat blakus? Varbūt par viņu rūpējas kāds cits? - Kur ir mans brālis? Kur ir Tonolans?
Šis vārds Eilai izklausījās pazīstams. Tas bija tas pats, ko vīrietis tik bieži bija savos murgos trauksmaini atkārtojis. Viņai šķita, ka viņš jautā pēc sava ceļabiedra, un Eila nolieca galvu, lai izrādītu cieņu jaunajam vīrietim, kas bija miris.
- Kur ir mans brālis, sieviete? - Jondalars kliedza, sagrābdams jauno sievieti aiz rokām un purinādams. - Kur ir Tonolans?
Eila bija šokēta par tādu jūtu izpausmi. Viņu uztrauca vīrieša balss skaļums, dusmas, izmisums, neapvaldītās emocijas, ko varēja sadzirdēt svešinieka balss tonī un saskatīt viņa uzvedībā. Klana vīrieši nekad tik klaji neizrādītu savas emocijas. Viņi var justies spēcīgi, taču vīrišķību nosaka pašsavaldīšanās spēja.
Vīrieša acīs varēja saskatīt dziļas bēdas, tomēr no sasprindzinātajiem pleciem un sakostā žokļa varēja saprast, ka viņš negrib atzīt patiesību, ko zina. Ļaudis, kuru vidū Eila bija izaugusi, sazinājās tikai ar vienkāršiem žestiem un zīmēm. Stāja, poza, izteiksme - viss piešķīra viņu sazināšanās līdzekļiem īpašu nokrāsu un nozīmi. Pat muskuļa sasprin- dzināšana varēja atklāt kādu smalku niansi. Eila bija pieradusi lasīt žestu valodu, un tuva cilvēka zaudējums bija visiem saprotamas sāpes.
Arī sievietes acis atklāja viņas jūtas, vēstīja par bēdām un līdzjūtību. Viņa pašūpoja galvu un atkal to nolieca. Jondalars vairs ilgāk nespēja sev noliegt to, ko zināja. Viņš atlaida sievieti, un vīrieša pleci zem šīs apziņas nastas saduga.
- Tonolan… Tonolan… kāpēc tev bija tur jāiet? 0 Doni! Kāpēc? Kāpēc tu paņēmi manu brāli? - viņš iesaucās saspringtā un bēdu sagrauztā balsī. Jondalars centās pretoties graujošajām bēdām, samierināties ar sāpēm, taču nekad nebija izjutis tik pamatīgu izmisumu. - Kāpēc tev bija viņš jāpaņem pie sevis un jāatstāj mani pilnīgu vienu? Tu taču zini, ka viņš bija vienīgais cilvēks, ko es kādreiz esmu… mīlējis. Lielā Māte… Viņš bija mans brālis… Tonolan… Tonolan…
Eila saprata vīrieša bēdas. Viņa nebija spējusi aiztaupīt viņam šo nelaimi, tāpēc tagad juta līdzi viņa bēdās un gribēja mierināt. Pati neapzinādamās, kā tas notika, viņa apskāva vīrieti un mierinoši viņu šūpoja, kamēr viņš sāpēs joprojām izkliedza to vārdu. Jondalars nepazina šo sievieti, taču viņa bija cilvēciska un līdzjūtīga. Viņa redzēja Jondalara vajadzību pēc mierinājuma un uz to atsaucās.
Pieķēries pie sievietes, viņš sajuta sevī iekšā briestam nepārvaramu spēku - tāpat kā vulkāna izvirdumu: tiklīdz tas izlauzās uz āru, to vairs nevarēja apturēt. Viss Jondalara ķermenis raustījās konvulsīvās spazmās, un vīrietis sāka nevaldāmi raudāt. Katrs saraustītais elpas vilciens sagādāja viņam lielas mokas - raudas cēlās no pašiem dvēseles dziļumiem.
Kopš bērnības Jondalars nebija atļāvies tik pamatīgi izraudāties. Viņa dabā nebija atklāt savus slēptākos, dziļākos pārdzīvojumus. Jau agri viņš bija iemācījies savas jūtas apspiest - tomēr šoreiz tās bija tik nevaldāmas; Tonolana nāve uzplēsa vecās, aizdzijušās rētas un atmiņas, kas bija tik dziļi noglabātas.
Seranio izrādījās taisnība - vairumam cilvēku viņa mīlestību bija grūti paciest. Arī dusmas, ja tām ļāva vaļu, nevarēja apvaldīt, līdz tās pašas nenorima. Vēl agrā jaunībā Jondalars reiz bija ļāvis vaļu savām taisnīgajām dusmām; toreiz bija izcēlies tāds ļembasts, ka viņš kādam nodarīja nopietnus miesas bojājumus. Visas viņa paustās emocijas bija ļoti spēcīgas. Pat Jondalara mātei vajadzēja noteikt zināmu distanci starp viņiem - ar klusējošu līdzjūtību noskatoties, kā draugi no viņa atkāpjas, jo dēls tiem pieķeras pārāk uzticīgi, mīl pārāk stipri un prasa no viņiem pārāk daudz. Jondalara māte bija redzējusi tādu līdzīgu raksturu - tas piemita tam vīrietim, ar kuru viņa reiz dzīvoja kopā un pie kura pavarda Jondalars piedzima. Tikai jaunākais brālis spēja paciest Jondalara mīlestību, pieņemt to ar vieglumu un ar smieklu palīdzību nogludināt spriedzi.
Kad dēls kļuva mātei par pārāk lielu nastu un ciltī sacēlās tracis, māte bija viņu aizsūtījusi dzīvot pie Dalanara. Tas bija izrādījies gudrs gājiens. Kad Jondalars atgriezās, viņš bija ne tikai apguvis amatu, bet bija arī iemācījies savaldīt savas emocijas un izaudzis par slaidu, muskuļotu un ļoti izskatīgu vīrieti ar neizsakāmi izteiksmīgām acīm un neapzinātu harismu, kas atspoguļoja viņa dvēseles dziļumus. īpaši jau sievietes sajuta, ka viņā mīt kaut kas vairāk, nekā viņš vēlas parādīt. Jondalars kļuva par nepārvaramu izaicinājumu, bet neviena nespēja iekarot viņa sirdi. Cenšoties iekļūt viņa dvēselē, sievietes nespēja aizskart Jondalara pašas dziļākās stīgas - lai cik daudz arī viņas saņemtu, viņam bija vēl vairāk, ko dot. Viņš ātri apguva, cik tālu ar katru sievieti var atļauties iet, bet pašas attiecības veidojās virspusējas un neapmierinošas. Vienīgā sieviete, kas spēja Jondalaru pieņemt ar viņa nosacījumiem, bija apsolījusies citam. Jebkurā gadījumā viņi viens otram būtu bijuši slikta partija.
Vīrieša bēdas bija tikpat spēcīgas kā visa viņa daba, bet jaunā sieviete, kas bija viņu apskāvusi, arī bija iepazinusi lielas ciešanas. Viņa bija zaudējusi visu - turklāt daudzkārt; viņa bija izjutusi garu pasaules auksto dvašu - turklāt vairāk nekā vienreiz - un tomēr nepadevusies. Viņa izjuta, ka vīrieša kaislīgais jūtu izvirdums ir daudz kas vairāk par parastu bēdu saasinājumu, un, vadoties pati no savas zaudējumu pieredzes, sniedza viņam mierinājumu.
Kad sirdi plosošās raudas pierima, Eila atklāja, ka, viņu šūpodama, klusā balsī dungo. Tāpat, iemidzinot ar dungošanu, viņa bija nomierinājusi Ubu - Izas meitu; sieviete bija vērojusi savu dēlu pie viņas dungošanas iemiegot; ar šo pašu neskanigo, žūžojošo skaņu viņa bija remdējusi pati savas bēdas un vientulību. Arī šoreiz dungošana bija izrādījusies iedarbīga. Beidzot izraudājies un pārguris Jondalars palaida viņu vaļā. Atgūlies un pavērsis galvu uz sāniem, viņš skatījās alas sienā. Kad Eila pagrieza vīrieša galvu, lai ar vēsu ūdeni noslaucītu viņa saraudāto seju, Jondalars aizvēra acis. Viņš nevarēja - varbūt nespēja? - paskatīties sievietei acīs. Drīz vien viņa ķermenis atslāba, un Eila saprata, ka viņš ir aizmidzis.
Jaunā sieviete aizgāja apraudzīt, kā Vīnijai klājas ar jauno kumeliņu, pēc tam izgāja ārā. Arī viņa pati sajutās iztukšota, tomēr atvieglota. Aizgājusi līdz tālākajam klints pārkares galam, Eila paskatījās lejup uz ieleju un atcerējās satraukuma pilno atgriešanos alā, kad vīrietis gulēja uz velkamās platformas; atcerējās savas kvēlās cerības - kaut viņš nenomirtu. Šī doma darīja viņu nervozu; tieši tagad vairāk nekā jebkad viņa juta, ka vīrietim jāizdzīvo. Iesteigusies atpakaļ alā, Eila sevi nomierināja - viņš vēl joprojām elpoja. Viņa aiznesa auksto buljonu atpakaļ pie pavarda - tagad viņam vairāk bija nepieciešams kāds cits šķidrums - un pārliecinājās, ka visas zāles ir sagatavotas, pēc tam klusi apsēdās vīrietim blakus uz zvērādas.
Eila nespēja atraut acis no viņa, viņa pētīja vīrieša seju, it kā cenzdamās šajā vienā reizē apmierināt visas daudzu gadu laikā sakrājušās ilgas pēc cita cilvēka klātbūtnes. Tagad jau pirmā dīvainā jutoņa bija pārgājusi, viņa uztvēra šo jauno seju kā vienotu veselumu, ne tikai kā atsevišķus vaibstus. Jaunā sieviete vēlējās tai pieskarties, ar pirkstu pabraukāt pa vīrieša zodu, aptaustīt gaišās un gludās uzacis. Pēkšņi viņai kaut kas ienāca prātā!