No viņa acīm bija lijis ūdens! Viņa taču bija noslaucījusi mitrumu no vīrieša sejas; viņas pleci joprojām vēl bija mitri no viņa asarām. Viņa nodomāja: "Tātad ne tikai es viena tā daru. Krebs nekad nespēja saprast, kāpēc manas acis ūdeņo, kad man ir skumji, - nevienam citam klanā tā nekad nenotika. Krebs domāja, ka manām acīm ir kāda kaite. Bet arī vīrieša acis ūdeņoja, kad viņš bēdājās! Tātad Citu acis ūdeņo!"
Eilas nakts sēdēšana sardzē un spēcīgās emocijas bija beidzot viņu pievārējušas. Viņa aizmiga blakus vīrietim uz kažokādas, kaut arī bija vēl tikai pēcpusdiena. Pirms krēslas iestāšanās Jondalars pamodās. Viņš bija izslāpis un meklēja, ko padzerties, negribēdams modināt sievieti. Viņš dzirdēja ķēves un jaunā kumeliņa radītos trokšņus, bet spēja vienīgi saskatīt ķēves gaiši brūno spalvu - zirgs gulēja pie sienas otrpus alas ieejai.
Tad viņš paskatījās sievietē. Viņa gulēja uz muguras, galvu pagriezusi uz otru pusi. Jondalars varēja vienīgi saskatīt viņas zoda un kakla aprises, kā arī deguna formu. Atcerējies savu emociju uzplūdu, viņš sajutās nedaudz neērti, bet tad atcerējās iemeslu. Sāpes uzjundīja arī citas jūtas. Vīrietis juta, ka acīs riešas asaras, un tāpēc cieši tās aizvēra. Viņš centās nedomāt par Tonolanu, vispār ne par ko nedomāt. Drīz viņam tas izdevās, un Jondalars aizmiga un gulēja līdz pat nakts vidum, kad viņa vaidi pamodināja Eilu.
Bija tumšs; pavards bija izdzisis. Eila sataustīja ceļu līdz pavardam, sameklēja posu un iekuru tajā vietā, kur bija pieradusi tos glabāt, pēc tam sadabūja ari uguns akmeni un kramu.
Jondalaram atkal bija sācies drudzis, bet viņš bija nomodā. Tomēr viņam likās, ka atkal ir iesnaudies. Viņš nespēja noticēt savām acīm - sieviete tik ātri bija iekūrusi uguni. Pamodies viņš pat nebija redzējis ogles kvēlojam.
Viņa atnesa vīrietim aukstu vītola mizas tēju, ko bija jau agrāk pagatavojusi. Piecēlies uz viena elkoņa, viņš pasniedzās pēc krūzes. Lai gan tēja bija rūgta, Jondalars nedaudz veldzēja slāpes. Vīrietis pazina tējas garšu - visi zināja vītola mizas ārstniecisko iedarbību, bet viņš gribēja padzerties tīru ūdeni. Vēl viņš izjuta vēlēšanos nolaist ūdeni, bet nemācēja nevienu no savām vēlmēm paskaidrot. Pacēlis krūzīti, kurā bija atradusies vītolu mizas tēja, viņš apgrieza otrādi, tādējādi parādot, ka tā ir tukša, pēc tam pielika to pie lūpām.
Eila saprata tūlīt: viņa atnesa ūdens somu, piepildīja krūzīti un atstāja somu viņam blakus. Ūdens remdēja slāpes, bet padarīja vēl lielāku otru problēmu, un viņš sāka nepacietīgi dīdīties. Vīrieša rīcība lika sievietei saprast viņa vajadzību. Izņēmusi degošu koka pagali no pavarda, viņa devās uz savu mantu glabātavu. Meklējot kādu trauku, viņa tur atrada daudz citu vērtīgu lietu.
Viņa bija pagatavojusi akmens lampas, izgrebjot seklu iedobi, kurā iepildīt kausētus taukus un sūnu dakti, kaut ari pati viņa šis lampas nemaz nebija daudz lietojusi. Pavards parasti Eilu nodrošināja ar pietiekamu apgaismojumu. Jaunā sieviete paņēma lampu, sameklēja sūnu daktis un pūšļus ar sabiezējušiem taukiem. Ieraudzījusi blakus stāvam tukšu pūsli, Eila paņēma arī to.
Pilno pūsli ar taukiem sieviete nolika blakus pavardam, lai tas atkūst, bet tukšo aiznesa Jondalaram - tomēr nespēja paskaidrot, kam tas bija domāts. Atsējusi pūslim galu, viņa parādīja vīrietim atveri. Viņš izskatījās samulsis, bet citas iespējas nebija. Sieviete atmeta segu, bet, kad viņa ar atvērtu ūdens somu pastiepās viņam starp kājām, Jondalars ātri vien saprata viņas domu gājienu un paņēma to no sievietes rokām.
Viņš jutās dīvaini, gulēdams uz muguras, nevis stāvēdams kājās un ļaudams urīna strūklai brīvi plūst. Eila redzēja vīrieša neērtības sajūtu un, pie sevis pasmaidījusi, devās pie pavarda, lai uzpildītu lampu. Viņa pie sevis nodomāja: "Vīrietis iepriekš nekad nav bijis smagi ievainots, vismaz ne tik smagi, ka nav varējis staigāt." Jondalars muļķīgi pasmaidīja, kad Eila no viņa paņēma piepildīto ūdens somu un iznesa to ārā iztukšot. Atgriezusies sieviete atdeva viņam ūdens somu, lai izmanto, kad vien rodas tāda vajadzība, tad pabeidza pildīt lampā taukus un aizdedzināja sūnu dakti. Aiznesusi lampu pie gultas, viņa noņēma segu no vīrieša kājas. Kaut arī Jondalaram kāja sāpēja, viņš centās piecelties sēdus, lai uz to paskatītos. Eila palīdzēja viņam pieslieties sēdus. Ieraudzījis rētas uz savām krūtīm un rokām, viņš saprata, kāpēc labajā pusē sāpēja skaudrāk, tomēr vīrieti vairāk uztrauca asās sāpes kājā.
Viņš nezināja, cik pieredzējusi ārstniecībā ir šī sieviete. Vītola mizas tēja vēl neliecina par to, ka viņa ir dziedniece.
Kad Eila noņēma asiņaino tauksaknes kompresi, Jondalara uztraukums tikai palielinājās. Lampa nedeva tik spilgtu gaismu kā saules stari, bet viņam vairs nebija nekādu šaubu par sava ievainojuma nopietnību. Kāja bija sapampusi, nobrāzta un jēla. Ieskatoties tuvāk, viņam likās, ka redz mezgliņus, kas satur bojāto miesu kopā. Jondalars nebija nekāds zinošais ārstniecības mākslā. Vēl nesen viņam par to nebija vairāk intereses kā jebkuram jaunam, veselīgam vīrietim, bet vai tad kāds dziednieks ir kādreiz ar mezgliem sasējis kādu brūci?
Vīrietis uzmanīgi vēroja, kā Eila sagatavo jaunu sautējošo kompresi; šoreiz tā bija no lapām. Viņš gribēja pajautāt, kas tās ir par lapām, aprunāties ar sievieti, novērtēt viņas ārstniecības prasmi. Bet viņa nemācēja nevienu no valodām, ko prata viņš pats. īstenībā viņš vispār nebija dzirdējis sievieti bilstam ne vārda. Kā gan viņa varēja būt dziedniece, ja nerunāja ne vārda? Tomēr likās, ka sieviete zina, ko dara; lai kas tas arī būtu, ko viņa uzlika uz Jondalara kājas, tas noņēma sāpes.
Viņš atslābinājās - kas gan cits viņam atlika? - un vēroja, kā sieviete ar sūkli uzmanīgi apmazgā viņa krūtis un rokas. Tikai pēc tam, kad viņa atsēja mīkstu ādas saiti, kas saturēja kompresi pie galvas, viņš uzzināja, ka arī galva ir savainota. Jondalars pataustīja galvu un sajuta piepampumu un sāpīgu vietu, pirms sieviete atkal piesēja pie galvas jaunu kompresi.
Atgriezusies pie pavarda, Eila sildīja buljonu. Vērodams sievieti, Jondalars joprojām mocījās neziņā un centās izprast, kas viņa ir. - Smaržo labi, - viņš atzina, kad gaļas buljona smārds nonāca līdz viņa guļvietai.
Viņa balss skaņa šķita šai vietā neiederamies. Viņš nezināja, kāpēc, bet pastāvēja kaut kas vairāk par apziņu, ka viņu nesaprot. Pirmo reizi satiekoties ar Šaramudiem, viņi arī cits citu nesaprata, tomēr eksistēja valoda - konkrēts vārdu krājums; ikviens centās apmainīties ar vārdiem, lai iesāktu sazināšanās procesu. Šī sieviete necentās iesākt savstarpējo vārdisko sazināšanos un uz viņa centieniem atbildēja vienīgi ar nesapratnes pilnu skatienu. Šķita, ka viņa ne tikai nesaprot Jondalara runātās valodas, bet sievietei pat nav vēlēšanās ar viņu sazināties.
"Nē," viņš nodomāja. "Tā nu gluži nav taisnība." Viņi bija sazinājušies. Viņa bija pasniegusi ūdeni, kad Jondalaram bija gribējies dzert, un ūdens somu, kur atviegloties, tomēr vēl līdz šim brīdim vīrietim nebija skaidrs, kā viņa to bija uzminējusi. Viņš nebija vēl izdomājis, kā viņiem bija izdevies sazināties tajā bridi, kad Jondalars ļāva vaļu bēdām, - sāpes vēl joprojām nebija rimušas, bet viņš bija izjutis sievietes sapratni un šo brīnumu pievienojis pārējām brīnumainajām lietām, kas saistījās ar viņu.