- Es zinu, ka tu mani nesaproti, - mēģinādams vēlreiz uzsākt sarunu, Jondalars iesāka. Viņš nemaz īsti nezināja, ko viņai teikt, tomēr izjuta vajadzību kaut ko pateikt. Tikko viņš bija sācis runāt, tā vārdi raisījās paši no sevis. - Kas tu esi? Kur ir pārējie tavi ļaudis? - Jondalars daudz neko neredzēja aiz gaismas apļa, kas krita aiz pavarda un lampas, bet viņš nebija redzējis citus cilvēkus, un nekas neliecināja par citu ļaužu klātbūtni. - Kāpēc tu nevēlies sarunāties?
Viņa paskatījās, bet neko neatbildēja.
Pēkšņi vīrietim prātā ienāca dīvaina doma. Viņš atcerējās, kā bija sēdējis tumsā kopā ar Šaramudu dziednieku un klausījies, kā Šamuds stāsta par noteiktām pārbaudēm, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Varbūt šis bija viens no tiem gadījumiem, kad sievietei bija jāpavada zināms laiks vienatnē? Varbūt tagad viņai bija klusēšanas periods, kad viņa nedrīkstēja ne ar vienu sarunāties? Varbūt šis bija viņas atturēšanās un badošanās laiks?
- Tu dzīvo viena, vai ne?
Eila atkal uz viņu paskatījās un bija izbrīnījusies, ieraugot vīrieša sejā pārsteiguma izteiksmi, - it kā viņš pirmo reizi būtu viņu ieraudzījis. Zināmu iemeslu dēļ sieviete atkal apzinājās savu nepieklājīgo izturēšanos un ātri nolaida acis, skatīdamās buljonā. Tomēr šķita, ka vīrietis nesaprot viņas netaktiskumu. Viņš tikai skatījās apkārt, pētīja alu un ar muti taisīja skaņas. Piepildījusi bļodiņu, jaunā sieviete apsēdās viņa priekšā un nolieca galvu, dodama viņam iespēju piesist viņai pie pleca, tādējādi atzīstot viņas klātbūtni. Eila nesagaidīja uzsitienu uz pleca, pacēlusi acis, viņa sastapās ar jautājošu skatienu un izrunātiem vārdiem.
Viņš taču nezina! Viņš nesaprot, ko viņa lūdz. Šķiet, ka viņš vispār nemāk nevienu žestu. Pēkšņi šī atskārsme ienāca Eilai prātā. Kā tad mēs sazināsimies, ja viņš neredz manus signālus, bet es nesaprotu viņa vārdus?
Eila satriekta atcerējās, kā Krebs bija mācījis viņai sarunāties, bet viņa nezināja, ka viņš sarunājas ar rokām. Toreiz, būdama vēl meitene, Eila nenojauta, ka ļaudis var sarunāties ar rokām, viņa taču pati bija runājusi tikai ar skaņām! Bet viņa tik ilgu laiku bija runājusi klana valodā, ka vairs nespēja atcerēties vārdu nozīmi. "Es taču vairs neesmu klana sieviete. Klanam es esmu mirusi. Mani nolādēja. Es vairs nekad nedrīkstu tur atgriezties. Tagad man jādzivo kopā ar Citiem, man ir jārunā viņu valodā. Man ir atkal jāmācās saprast vārdus, jāmācās ar viņiem sarunāties, citādi mani neviens nekad nesapratīs. Pat ja atradīšu šo Citu ļaužu klanu, tad nespēšu ar viņiem sarunāties un viņi nesapratīs, ko es saku. Vai tāpēc mans totēms lika man palikt un gaidīt, līdz šis vīrietis tika pie manis atsūtīts? Lai viņš man atkal iemāca sarunāties?" Kaut arī alā nebija caurvēja, Eila pēkšņi sajuta aukstumu un nodrebinājās.
Jondalars tikai turpināja tarkšķēt, uzdodams jautājumus, uz kuriem vairs necerēja sagaidīt atbildes; viņš to darīja tāpēc, lai dzirdētu, kā pats runā. No sievietes nebija saņemta nekāda atbilde, viņš domāja, ka zina iemeslu, kāpēc tā notiek. Vīrietis bija pārliecināts, ka viņa vai nu gatavojas būt, vai jau atrodas Mātes kalpotāju rindās. Šāds pieņēmums sniedza atbildi uz tik daudziem jautājumiem: viņas dziednieces prasmi, varu pār zirgu, kāpēc viņa dzīvoja viena un ar viņu nesarunājās, varbūt pat par to, kā bija viņu atradusi un nogādājusi šajā alā. Jondalars gribēja zināt, kur viņš atrodas, bet šobrīd tam nebija nozīmes. Viņam paveicies, ka palicis dzīvs. Tomēr vīrietis uztraucās vēl par kaut ko, ko Šamuds bija stāstījis.
Tagad viņš saprata: ja toreiz būtu pievērsis uzmanību sirmā dziednieka vārdiem, tad būtu zinājis, ka Tonolanam lemts mirt, - bet vai tad viņam nebija arī teikts, ka viņš sekos savam brālim, jo Tonolans viņu aizvedīšot uz tādu vietu, kur citādi pats Jondalars nekad nebūtu nonācis? Kāpēc viņš tika atvests uz šejieni?
Eila bija centusies izdomāt, kā lai sāk mācīties vārdus, un tad pēkšņi atcerējās, kā Krebs bija sācis viņu mācīt - saukdams cilvēku vārdus. Pārvarējusi sevi, Eila tieši ieskatījās vīrietim acīs, piesita sev pie krūtīm un sacīja: - Eila.
Jondalara acis plati iepletās. - Tātad galu galā tu tomēr esi nolēmusi runāt! Vai tas ir tavs vārds?
Viņš norādīja uz sievieti. - Pasaki to vēlreiz!
- Eila.
Sievietei bija īpatnējs akcents. Abām vārda zilbēm bija norautas galotnes, vārda vidusdaļa tika izrunāta dziļi rīklē, it kā viņa to norītu. Jondalars bija dzirdējis daudzas valodas, taču neviena neskanēja tā, kā sieviete izrunāja šo vārdu. Viņš nespēja šīs skaņas precīzi atkārtot, bet centās pateikt kaut ko līdzīgu: - Eei-lāh.
Sieviete gandrīz vai nespēja pazīt tās skaņas, kā svešais izrunāja viņas vārdu. Dažiem klana ļaudīm viņas vārda izrunāšana bija sagādājusi zināmas grūtības, bet neviens to neizrunāja tā kā šis vīrietis. Viņš sapludināja skaņas kopā, izmainīja uzsvaru tā, ka tas krita uz pirmās zilbes, nevis uz otrās. Eila pat nespēja atcerēties, ka viņas vārds būtu izrunāts šādi, tomēr tā šķita pareizi. Viņa norādīja uz vīrieti un gaidoši pieliecās uz priekšu.
- Jondalars, - viņš sacīja. - Mani sauc Jondalars no Zelandoni cilts.
Tas bija par traku, viņa nespēja to atkārtot. Eila papurināja galvu un
vēlreiz norādīja uz viņu. Vīrietis redzēja, ka viņa ir samulsusi.
-Jondalars, - viņš atkārtoja, tad lēnāk, - Jondalars.
Eila pūlējās, lai liktu savai mutei darboties tāpat, kā vīrietim tas bija sanācis. Duh-da - bija tā līdzīgākā skaņa, kas nāca pār sievietes lūpām.
Jondalars saprata, ka sievietei ir problēmas pareizi izrunāt skaņas, bet viņa tik ļoti centās. Viņš nesaprata - varbūt viņai ir mutes deformācija, kas neļauj runāt? Vai tāpēc viņa iepriekš nebija runājusi? Tāpēc, ka nevarēja? Jondalars vēlreiz atkārtoja savu vārdu, darīja to lēnām, izrunādams katru skaņu tik skaidri, cik vien spēja, it kā sarunātos ar bērnu vai kādu, kam nebija pietiekami attīstītas prāta spējas: - Jon- da-lars… Jon-da-lars.
- Don-da-lāh, - Eila mēģināja vēlreiz.
- Nu jau tev sanāk daudz labāk, - vīrietis atzinīgi pamāja un pasmaidīja. Šoreiz viņa patiešām bija pūlējusies. Tagad vīrietis vairs nebija tik pārliecināts par savu pieņēmumu, ka šī sieviete ir viena no tām, kas kalpo Mātei. Viņa nelikās pietiekami apķērīga. Viņš tikai turpināja smaidīt un māt ar galvu.
Vīrietis taisīja laimīgu seju! Neviens cits klanā, izņemot Durku, nekad nesmaidīja. Tomēr Eilai tas bija licies tik dabiski, un tagad vīrietis dara to pašu.
Sievietes pārsteigtā seja izskatījās tik jocīga, ka viņam bija jāapvalda smiekli, bet viņa smaids kļuva vēl platāks un acīs iedzirkstījās uzjautrinājums. Šīs izjūtas bija lipīgas. Ari Eilas mutes kaktiņi savilkās, un, kad Jondalara atbildes smaids viņu iedrošināja, viņa atbildēja ar platu un apmierinātu smaidu.
- Ak, sieviete! - Jondalars noteica. - Tu varbūt daudz nerunā, bet, kad smaidi, tad esi tik jauka! - Vīrietis viņā ieraudzīja sievieti - ļoti pievilcīgu sievieti, un viņš sāka viņu tā ari uzlūkot.
Kaut kas tomēr bija atšķirīgs. Vīrietis joprojām smaidīja, bet viņa acis… Eila pamanīja, ka pavarda atblāzmā vīrieša acis izskatās tumši violetas, un tajās bija lasāms kaut kas vairāk par uzjautrinājumu. Viņa nezināja, kas slēpjas viņa skatienā, bet viņas ķermenis to zināja. Tas pazina aicinājumu un atbildēja ar to pašu pievilkšanas spēku; kaut kur dziļi sevi viņa sajuta kņudinošas sajūtas - tādas pašas, ko bija izjutusi toreiz, kad vēroja Vīnijas un bērā ērzeļa pārošanos. Vīrieša acis bija tik neatvairāmas, ka Eilai bija jāpiespiež sevi novērsties, strauji pagriežot galvu. Izvairīdamās ieskatīties magnētiski pievilcīgajās acīs, viņa sāka rosīties un taisnot gultas pārklājus, tad paņēma bļodiņu un piecēlās kājās.