- Šķiet, ka esi kautrīga, - Jondalars secināja, mazinādams sava skatiena intensitāti. Šī sieviete viņam atgādināja jaunu meiteni pirms Pirmās baudas rituāla. Viņš izjuta vieglu, bet neatvairāmu iekāri, ko šī rituāla laikā vienmēr bija izjutis pret jaunu sievieti; kaisle lika par sevi manīt arī cirkšņos. Un tad, sajutis sāpes kājā, Jondalars sāji pasmaidīja un noteica: - Tā nu ir sanācis, neesmu vēl formā, lai ar to nodarbotos.
Viņš atlaidās gultā, atstumdams malā un izlīdzinādams zvērādas, ko Eila bija viņam apspraudījusi apkārt, un jutās nomocījies. Viss ķermenis sāpēja, un, kad viņš atcerējās, kāpēc, tad sāpēja vēl vairāk. Jondalars negribēja neko ne atcerēties, ne domāt. Vīrietis vienkārši gribēja aizvērt acis un aizmirsties, iegrimt nebūtībā, kas izbeigtu visas sāpes. Sajutis pieskārienu pie rokas, viņš atvēra acis un redzēja, ka Eila atnesusi krūzīti ar kādu šķidrumu. Norijis to, Jondalars drīz vien juta, ka sāpes norimst un viņu pārņem miegainība. Sieviete bija viņam kaut ko iedevusi, kas to izraisīja, viņš to apjauta un bija par to pateicīgs, bet brīnījās - kā gan viņa varēja saprast, kas viņam nepieciešams, ja pats par to nebija bildis ne vārda?
Eila bija pamanījusi vīrieša sejas grimasi un labi zināja ievainojumu apmērus. Būdama pieredzējusi zāļu sieva, viņa jau laikus bija sagatavojusi velnābola uzlējumu, pirms viņš vēl bija pamodies. Jaunā sieviete vēroja, kā krunciņas Jondalara pierē iztaisnojas un ķermenis atslābst; tad nodzēsa lampu un uzbēra pavardam valni. Sakārtojusi zvērādu, ko bija izmantojusi, gulēdama viņam blakus, Eila konstatēja, ka viņai pašai miegs nemaz vēl nenāk.
Vadīdamās pēc gailošajām oglēm, Eila devās uz alas izeju, bet, izdzirdējusi Vīnijas kluso zviedzienu, piegāja pie savas draudzenes. Redzot ķēvīti guļam, sieviete nopriecājās. Pēc kumeļa nākšanas pasaulē Vīnija bija kļuvusi nervoza, jo saoda alā sveša vīrieša smaku. Tātad Vīnija bija pieņēmusi svešā vīrieša klātbūtni, ja jau šobrīd jutās mierīga un gulēja. Eila apsēdās blakus Vīnijai - pie zirdziņa krūtīm, netālu no kakla, lai varētu paglāstīt Vīnijas galvu un pakasīt ap ausīm. Kumeliņš, kas bija gulējis pie ķēves pupa, kļuva ziņkārīgs. Viņš iebāza savu purniņu pa vidu. Eila paglāstīja un pakasīja mazo dvēselīti, tad izstiepa pirkstus. Viņa sajuta pirkstu zīšanu, bet kumeliņš drīz vien tos atlaida, jo atklāja, ka sievietei priekš viņa nekā nav. Viņa mamma apmierināja mazā kumeliņa zīšanas kāri.
"Vīnij, tev ir burvīgs mazulis! Tas izaugs spēcīgs un veselīgs, tieši tāds pats kā tu. Grūti tam noticēt. Pēc visa šī laika es vairs neesmu viena." Eilas acīs parādījās negaidītas asaras. "Cik gan daudz mēnešu pie debesīm jau bija nomainījušies, kopš mani nolādēja, un es nevienu nebiju satikusi. Un tagad manā alā kāds ir. Tas ir vīrietis, Vīnij. Citu vīrietis, un man šķiet, ka viņš izdzīvos." Ar plaukstas virspusi Eila notrauca asaras. "Arī vīrieša acis tāpat ūdeņoja kā manējās, un viņš man uzsmaidīja. Arī es viņam atsmaidīju pretī.
Es esmu viena no Citiem, tieši kā Krebs teica. Iza man pieteica sameklēt savas cilts ļaudis, atrast sev vīrieti. Vīnij! Vai viņš ir mans vīrietis? Vai viņš tika atsūtīts šeit man? Vai mans totēms viņu atsūtīja?
Mazulis! Mazulis man viņu parādīja! Viņš bija izvēlēts, tieši tāpat kā es. Mans Mazulis - alu lauvas bērns, ko mans totēms atsūtīja, - viņu pārbaudīja un iezīmēja. Tagad arī šī vīrieša totēms ir Alu Lauva. Tas nozīmē, ka viņš var kļūt par manu vīrieti. Vīrietis, kam ir Alu Lauvas totēms, būs pietiekami stiprs sievietei, kurai arī ir Alu Lauvas totēms. Man pat vēl varētu būt arī citi bērni."
Eila sarauca pieri. "Bet bērnus nerada totēmi. Zinu, ka Brouds aizsāka Durku, kad ielika manī savu locekli. Vīrieši aizsāk bērnus, nevis totēmi. Don-da-lāh ir vīrietis…"
Pēkšņi Eila iedomājās par vīrieša locekli, kas bija piebriedis no vajadzības nolaist ūdeni, un atcerējās Jondalara mulsinoši zilās acis. Jaunā sieviete sajuta sevī dīvainu pulsāciju, kas radīja viņā nemieru. Kāpēc viņu pārņēmušas šīs dīvainās sajūtas? Tās bija sākušās tad, kad viņa vēroja Vīniju un bēro zirgu…
"Tumšais bēris! Un tagad Vīnijai ir tumši brūns kumeliņš! Tas ērzelis aizsāka viņā kumeliņu. Don-da-lāh varētu aizsākt bērniņu manī. Viņš varētu būt mans vīrietis…
Bet ja nu viņš mani negrib? Iza sacīja, ka vīrieši to darot tad, ja viņiem sieviete patīkot. Vairums vīriešu tā darot. Broudam es nepatiku. Man nebūtu nekas pretī, ja Don-da-lāh…" Pēkšņi Eila nosarka. "Es taču esmu tik liela un neglīta! Kāpēc lai viņš gribētu to darīt ar mani? Kāpēc lai viņš gribētu mani par savu sievieti? Viņam jau varbūt ir sieviete. Un ja nu viņš gribēs aiziet?
Viņš nedrīkst aiziet. Viņam jāiemāca man vārdi. Vai viņš paliktu, ja es iemācītos saprast viņa vārdus?
Es tos iemācīšos. Es iemācīšos visus viņa vārdus. Tad varbūt viņš paliks, pat ja esmu liela un neglīta. Vīrietis tagad nedrīkst aiziet. Es tik ilgu laiku esmu bijusi viena."
Eila pielēca kājās un, juzdama gandrīz vai paniku, izgāja ārā no alas. Melnā tumsa jau pieņēma samtaini tumšzilu nokrāsu; nakts gandrīz bija beigusies. Sieviete vēroja, kā koki un pazīstamā ainava atgūst savas pierastās aprises. Viņa vēlējās ieiet alā un atkal paskatīties uz vīrieti, bet šo vēlmi apspieda. Tad iedomājās, ka vajadzētu viņam brokastīs sagādāt kādu svaigu medījumu, un devās pēc lingas.
"Varbūt viņam nepatiks, ka es medīju?" Viņa atcerējās: "Es jau nolēmu, ka neļaušu nevienam sevi apturēt," - bet pēc lingas iekšā negāja. Eila noskrēja lejā upmalā, noņēma apmetni un devās rīta peldē. Sajūta bija īpaši laba, un sievietei likās, ka ūdens aizskalo viņas dvēseles satraukumu. Pēc pavasara plūdiem vairs neeksistēja Eilas mīļākā zvejas vieta, bet lejup pa straumi, tepat netālu, viņa bija atklājusi kādu citu vietu.
Jondalars pamodās no ēdiena smaržas un apzinājās, ka ir izsalcis. Vīrietis izmantoja ūdens somu, lai atvieglotos, un viņam izdevās piecelties sēdus un pavērties apkārt. Sieviete bija izgājusi, tāpat ari ķēve un jaundzimušais kumeliņš, bet tā vieta, kur bija iekārtojušies zirgi, izskatījās attāli līdzīga vienīgajai otrajai guļvietai, kas atradās alā, turklāt te bija tikai viens pavards. Tātad sieviete te tiešām dzivoja viena pati, ja neskaita zirgus, un tos nevar uzskatīt par cilvēciskām būtnēm.
Bet tādā gadījumā - kur tad bija viņas ļaudis? Vai šeit blakus atradās vēl citas alas? Varbūt šie ļaudis devušies ilgstošā medību ceļojumā? Glabātavā atradās dažādi alas piederumi, zvērādas un ģērētas ādas, uz kārtīm karājās dažādi augi; gaļas un citi pārtikas krājumi bija pietiekamā daudzumā, lai nodrošinātu lielu saimi. Vai tas viss piederēja tikai šai vienai sievietei? Ja jau viņa dzīvoja viena, kāpēc viņai bija tik daudz vajadzīgs? Un kas tad bija Jondalaru atnesis uz šejieni? Varbūt viņas ļaudis bija viņu šeit atnesuši un atstājuši pie šīs sievietes?
Tad tā tas bija! Šī sieviete ir kādas cilts dziedniece, pie kuras ļaudis bija Jondalaru šurp atnesuši, lai par viņu parūpējas. Sieviete ir tam par jaunu - vismaz tā izskatās bet ir zinoša. Par to nav nekādu šaubu. Iespējams, ka viņa šeit dzīvo, lai sevi zināmā mērā pārbaudītu, lai attīstītu kādas īpašas iemaņas - varbūt ar dzīvniekiem? Viņas ļaudis Jondalaru atrada, un, tā kā neviena cita nebija, sieviete atļāva viņiem svešinieku šeit atstāt. Viņa droši vien ir ļoti spēcīga dziedniece, ja jau viņai ir tāda vara pār dzīvniekiem.