Eila ienāca alā, nesdama līdzi izkaltušu un izbalējušu iegurņa kaula paplāti, uz kuras atradās svaigi cepta forele. Viņa uzsmaidīja vīrietim, pārsteigta par to, ka viņš jau ir pamodies. Nolikusi zivi, jaunā sieviete sakārtoja zvērādas un salmiem piebāztos ādas spilventiņus, lai Jonda- laram būtu ērtāk sēdēt. Iesākumā viņa iedeva tam padzerties vītola mizas tēju, lai mazinātu drudzi un atvieglinātu sāpes. Eila nolika paplāti viņam klēpī, tad vēlreiz devās ārā un atgriezās ar vārītu graudu bļodu, svaigi nomizotiem dadžu stublājiem, suņuburkšķiem un pirmajām savvaļas zemenēm.
Jondalars bija pietiekami izsalcis, lai notiesātu visu pa tīro, bet pēc dažiem pirmajiem kumosiem viņš sāka ēst lēnāk, lai izbaudītu ēdiena garšu. Eila no Izas bija iemācījusies pagatavot ne tikai zāļu uzlējumus, bet ari izmantot dažādus ēdamos augus kā ēdiena piedevas. Viņa bija prasmīgi uzlabojusi gan foreles, gan graudu garšu. Svaigie augāju stublāji bija kraukšķīgi un pietiekami mīksti, un saules staros nogatavojušās savvaļas zemenes, kaut ari to bija nedaudz, tomēr piešķīra ēdienam īpašu saldmi. Jondalars bija sajūsmā. Viņa māte tika atzīta par izcilu ēdiena gatavotāju, un, kaut arī šī maltīte bija pavisam citāda, viņš prata novērtēt labi pagatavota ēdiena garšu.
Eilu iepriecināja tas, ka vīrietis ēda lēnām un izbaudīja katru kumosu. Kad viņš bija pabeidzis maltīti, viņa atnesa piparmētru tēju un gatavojās nomainīt apsējus. Jaunā zāļu sieva vairs nelika Jondalaram galvas kompresi, jo uztūkums bija pazudis un palicis vien neliels nobrāzums. Labi dzija arī lauvas nagu atstātās pēdas uz krūtīm un rokām. Varbūt viņam paliks nelielas rētas, bet tie būs nenozīmīgi bojājumi. Galvenā problēma bija ar kāju. Vai tā labi sadzīs? Vai vīrietis varēs atkal to pilnvērtīgi lietot? Kaut vai daļēji? Vai ari paliks par kropli?
Jaunā zāļu sieva noņēma sautējošo kompresi un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka savvaļas kāposta lapas bija mazinājušas strutošanu, to viņa bija cerējusi. Bija skaidri redzams uzlabojums, tomēr vēl nevarēja droši pateikt, kāds no tā būs labums. Šķita, ka brūces savilkšana kopā ar cīpslu bija izdevusies. Par spīti lielajiem bojājumiem, kāja jau izskatījās gandrīz tāda pati kā agrāk, tomēr paliks pamatīga rēta un iespējama arī neliela deformācija. Lai nu kā, Eila par saviem darba augļiem bija iepriecināta.
Šī bija pirmā reize, kad Jondalars patiešām varēja apskatīt savu kāju, un viņš par redzēto nebūt nebija iepriecināts. Tā izskatījās daudz nopietnāk ievainota, nekā viņš bija iedomājies. Ieraudzījis šausmīgo brūci, Zelandoni vīrietis nobālēja un pāris reižu norija siekalas. Tagad viņš saprata, ko Eila bija mēģinājusi izdarīt ar mezgliņiem. Tas varētu dot zināmu uzlabojumu, bet Jondalaru interesēja, vai viņš vispār vēl kādreiz varēs staigāt.
Viņš runāja ar Eilu un prasīja, kur viņa bija apguvusi ārstniecības iemaņas, nemaz necerēdams saņemt atbildi. Sieviete no visa teiktā saprata vienīgi savu vārdu, bet neko vairāk. Viņa gribēja palūgt vīrietim iemācīt viņai vārdu nozīmi, bet nezināja, kā to izdarīt. Juzdamās par to izmisusi, Eila izgāja ārā atnest malku pavardam. Sieviete tik ļoti alka iemācīties runāt, bet kā lai viņa to iesāk?
Jondalars domāja par maltīti, ko tikko bija notiesājis. Lai kas arī šo sievieti apgādāja, viņa bija labi nodrošināta un acīmredzot mācēja pati par sevi parūpēties. Ogas, augāji un zivs bija bijuši svaigi. Tomēr graudi droši vien bija ievākti pagājušajā rudenī, tas nozīmēja to, ka palikuši pāri no ziemas krājumiem. Tas liecināja par labu plānošanu; viņai nedraudēja bads ne vēlā ziemā, ne agrā pavasarī. Tas nozīmēja arī to, ka viņa šo teritoriju labi pārzina, tātad jau dzīvo šeit krietni ilgi. Bija vēl citas norādes, ka ala jau tikusi lietota kādu labu laiku: melnie sodrēji pie dūmu izvades cauruma un galvenokārt - pamatīgi nostaigātā alas grīda.
Lai gan sieviete bija labi nodrošināta ar dažādiem nepieciešamiem sadzīves priekšmetiem, tuvāka izpēte atklāja, ka kokgrebumiem nav nekādu ornamentu un tie ir diezgan primitīvi apstrādāti. Viņš paskatījās uz koka krūzīti, no kuras bija dzēris tēju. "Tā nav neapstrādāta," vīrietis nodomāja. "Īstenībā pat ļoti prasmīgi pagatavota." Spriežot pēc koka raksta, krūzīte bija izgrebta no kāda nokaltuša zara. Papētījis to tuvāk, viņš konstatēja, ka krūzīte izgrebta, cenšoties saglabāt koka formu un rakstu. Izliekumos un izaugumos nebija grūti iztēloties kāda maza dzīvnieciņa seju. Vai viņa tā bija darījusi speciāli? Tas bija smalks darbs. Jondalaram šī krūzīte patika labāk par citiem redzētajiem uzkrītošajiem kokgrebumiem.
Pati krūzīte bija dziļa, ar rūpīgi nopulētu malu, simetriska un akurāti nostrādāta. Pat tās iekšpusē nevarēja redzēt nekādus graudainus neglu- dumus. Ar nokaltušu koka zaru bija grūti strādāt; droši vien šīs krūzītes izgatavošana paņēmusi vairākas dienas. Jo vairāk Jondalars skatījās uz šo krūzīti, jo ciešāka viņam radās pārliecība, ka šis neapšaubāmi ir izcils meistardarbs; tās vienkāršība bija tikai maldinoša. "Martonai tā patiktu," viņš nodomāja, atcerēdamies mātes spēju lieliski izkārtot dažādus vienkāršus sadzīves priekšmetus un traukus. Viņai bija prasme saskatīt skaistumu pat visvienkāršākajās lietās.
Jondalars pacēla acis, kad Eila ienesa malkas klēpi, un pašūpoja galvu par viņas primitīvo ādas apmetni. Tad viņš pamanīja gultas matraci, uz kura gulēja. Tāpat kā sievietes apmetnis, tā bija vienkārša zvērāda, kas nebija piegriezta pēc formas, - svaigs siens vienkārši ielikts zvērādā un iebāzts šaurā spraugā. Viņš pavilka ārā vienu zvērādas galu, lai ciešāk to papētītu. Ādas gabala ārējā mala bija nedaudz stīva, pie tās joprojām atradās pāris brieža spalvu, bet citādi tā bija lokana un samtaini mīksta. Bet ādas gabala iekšējais un cietais ārmalas dzīslojums bija nokasīts nost, tas izskaidroja ādas elastīgumu. Bet Eilas apstrādātās zvēru kažokādas atstāja uz viņu vēl lielāku iespaidu. Viena lieta bija novilkt un izstiept ādu, kā arī nokasīt dzīslojumu, lai tā būtu lokana. Bet daudz grūtāk bija sagatavot kažokādu, jo tai tika apstrādāta tikai iekšpuse. Kažokādām parasti bija tendence būt cietākām, tomēr tās, kas atradās uz gultas, bija tikpat lokanas kā bez spalvām ģērētās ādas.
Aptaustot šīs kažokādas, viņam radās pazīstama sajūta, bet Jondalars nevarēja izdomāt, kāpēc.
Zelandoni vīrietis saprata: uz izgatavotajiem priekšmetiem nav ne iegrebumu, ne ornamentu, bet tie ir izgatavoti ar visīstāko amatnieka prasmi. Ādas un kažokādas bija apstrādātas ar lielu prasmi un rūpību - tomēr neviens gabals nebija piegriezts pēc formas, sašūts vai sasiets kopā; neviens priekšmets nebija rotāts krellītēm vai putnu spalvām, krāsots vai jebkādā citā veidā izrotāts. Tomēr sieviete bija sašuvusi viņa kāju. Tās bija dīvainas pretrunas, un šī sieviete viņam joprojām šķita mīkla.
Jondalars bija redzējis, kā Eila sagatavo pavardu, bet tā īsti nebija tam piegriezis vērību. Viņš bija raudzījies, kā viņa vairākas reizes aizdedzina pavardu. Laikam ejot, viņš sāka brīnīties, kāpēc sieviete pavarda iekuršanai neatnesa kādu ogli no tā ugunskura, kur bija gatavojusi maltīti, un tad secināja, ka tas droši vien jau bija izdzisis. Viņš skatījās, kā sieviete savāc ātri degošo posu, paņem pāris akmeņu, sasit tos kopā un uzpūš liesmiņu. Tas tika izdarīts tik ātri, ka uguns sāka kurties, pirms vēl viņš apjauta, ko sieviete bija izdarījusi.
- Lielā Māte! Kā tu tik ātri iekūri uguni? - Kā pa miglu viņš atcerējās, ka arī naktī viņai bija izdevies tikpat ātri iekurt uguni, bet toreiz bija to pierakstījis uz savu murgu rēķina.