Izdzirdējusi vīrieša izbrīnīto reakciju, Eila pagriezās un pavērās viņā ar zobgalīgu skatienu.
- Kā tu iekūri to pavardu? - Jondalars pajautāja vēlreiz, paliekdamies uz priekšu. - Ak Doni! Viņa nesaprot ne vārda, ko es saku. - Viņš izmisumā pacēla rokas. - Vai tu maz zini, ko nupat izdarīji? Panāc šurp, Eila, - viņš ar žestu paaicināja sievieti pie sevis.
Viņa pienāca nekavējoties; šī bija pirmā reize, kad viņa redzēja vīrieti parādām žestu, kas kaut ko nozīmēja. Viņš bija par kaut ko nedaudz uztraucies; savilkusi pieri grumbās, Eila koncentrējās uz viņa vārdiem, vēlēdamās, kaut varētu tos saprast.
- Kā tu iekūri uguni? - Jondalars vēlreiz pajautāja, lēnām un skaidri izrunādams vārdus, it kā tas kaut kā palīdzētu sievietei tos saprast, un ar roku norādīja uz pavarda pusi.
- Ug…? - Eila mēģināja atkārtot viņa pēdējo vārdu. Kaut kas bija svarīgs. Viņa trīcēja no koncentrēšanās, mēģinādama ar visiem spēkiem vīrieti saprast.
- Uguni! Uguni! Jā, uguni! - viņš kliedza, žestikulēdams uz liesmu pusi. - Vai tu maz aptver, ko tas varētu nozīmēt, ja cilvēki mācētu tik ātri iekurt uguni?
- Ugn…?
- Jā, kā to tur, - Jondalars sacīja, ar pirkstu rādīdams gaisā uz pavarda pusi. - Kā tev tas izdevās?
Eila piecēlās, piegāja pie pavarda un norādīja uz to. - Ugn? - viņa jautāja.
Vīrietis izdvesa nopūtu un atlaidās kažokādās, pēkšņi aptvēris, ka bija piespiedis sievietei saprast vārdus, ko viņa nezināja. - Piedod, Eila! Tas gan bija muļķīgi no manas puses. Kā gan tu vari man izstāstīt, ko tu darīji, ja nemaz nesaproti, ko es jautāju?
Spriedze bija izzudusi. Jondalars aizvēra acis, juzdamies iztukšots un izmisis, bet Eila bija sajūsmā. Viņai bija viens vārds. Tikai viens, bet tas bija pats sākums. Kā lai viņa turpina apgūt vārdus? Kā gan viņa varētu palūgt vīrietim iemācīt vēl vairāk vārdu, pastāstīt, ka viņai jāiemācās runāt?
- Don-da-lāh…? - Viņš atvēra acis. Eila vēlreiz norādīja uz pavardu. -Ugn?
- Uguns, jā, tā ir uguns, - viņš atbildēja, piekrītoši mādams ar galvu. Tad, sajuzdamies noguris, viņš atkal aizvēra acis; bija nedaudz muļķīgi tā satraukties; vīrieti nomocīja gan fiziskās, gan morālās sāpes.
Vīrieti tas neinteresēja. Ko gan Eila varētu izdarīt, lai viņš saprastu? Sieviete jutās tik apjukusi, tik dusmīga par to, ka nemācēja izdomāt, kā lai savu vajadzību paskaidro. Viņa mēģināja vēlreiz.
- Don-da-lāh? - Eila pagaidīja, līdz vīrietis atkal atver acis. - Ugn? - viņa jautāja ar cerīgu lūgumu acis.
- Ko gan viņa vēlas? - Jondalars nesaprata, viņa ziņkārība ņēma virsroku. - Kas ir ar to uguni, Eila?
Vērojot vīrieša plecus un sejas izteiksmi, jaunā sieviete nojauta, ka Jondalars kaut ko jautā. Viņš pievērsa uzmanību. Eila pavērās apkārt, mēģinādama izdomāt, kā lai viņam to pasaka, un ieraudzīja blakus pavardam stāvam malku. Viņa pacēla vienu sprunguli, pienesa viņam klāt, pacēla gaisā un jautājoši paskatījās.
Jondalara pierē neziņā parādījās grumbas, tad pēkšņi iztaisnojās, jo viņš nodomāja, ka sāk saprast. - Vai gribi zināt, kā to sauc? - viņš jautāja, nobrīnīdamies par sievietes pēkšņo vēlmi iemācīties valodu, kad iepriekš viņa nebija izrādījusi nekādu interesi par sazināšanos. Runāšana! Viņa neapmainījās vārdiem, bet gan mācījās runāt! Vai tas varēja būt iemesls, kāpēc viņa bija tik klusa? Jo nemācēja runāt?
Jondalars pieskārās sprungulim Eilas rokā. - Koks, - viņš paskaidroja.
Eilas satrauktā elpa izlauzās uz āru, viņa pat nebija zinājusi, ka nav elpojusi. - Ks? - viņa centās atkārtot.
- Koks, - Jondalars lēnām atkārtoja, pārspīlēti skaidri izrunādams šo vārdu.
- Ouuks, - Eila atkal centās, mēģinādama ar muti atdarināt vīrieša izrunātās skaņas.
- Nu jau ir labāk, - viņš atzinīgi pamāja.
Eilas sirds neprātīgi sitās. Vai viņš saprata? Jaunā sieviete izmisīgi meklēja vēl kaut ko, lai process turpinātos. Viņa ieraudzīja krūzīti. Pacēlusi trauciņu, viņa izstiepa to rokā.
- Vai tu centies panākt, lai iemācu tev runāt?
Eila nesaprata, pašūpoja galvu un vēlreiz izstiepa krūzīti.
- Kas tu esi, Eila? No kurienes tu esi? Kā tu māki… darīt visu to, ko tu dari, bet nemāki runāt? Tu esi liels noslēpums, bet, lai man reiz izdotos kaut ko par tevi uzzināt, tad šķiet, ka būs jāiemāca tev runāt.
Jaunā sieviete apsēdās uz kažokādas, blakus Jondalaram, nepacietīgi gaidīdama vārdu, joprojām turēdama rokās krūzīti. Eila baidījās, ka, pateicis tik daudz vārdu, viņš aizmirsīs par to vārdu, ko Eila bija prasījusi. Viņa vēlreiz izstiepa krūzīti uz Jondalara pusi.
- Ko tu gribi? Vārdu "dzert" vai "krūzīte"? Šķiet, ka tam nav nozīmes. - Jondalars pieskārās traukam, ko Eila turēja rokā. - Krūze, - viņš sacīja.
- Kghū, - Eila atkārtoja, tad atviegloti pasmaidīja.
Jondalars turpināja Eilas uzsākto spēli. Viņš pasniedzās pēc ūdens somas ar svaigu ūdeni, ko Eila bija viņam atstājusi, un ielēja to krūzītē.
- Ūdens, - vīrietis sacīja.
- Ūdh.
- Pamēģini vēlreiz: ūdens, - viņš mudināja.
- Ūd-ēh-dā.
Jondalars pamāja, tad, pielicis krūzīti pie lūpām, iedzēra malciņu.
- Dzert, - viņš teica. - Dzert ūdeni.
- Dzrrt, - Eila atkārtoja, jau izrunādama diezgan skaidri, tikai pastiepdama burtu "r" un kaut kā šo vārdu norīdama. - Dzrrt ūdēhdā.
21
- Eila, es nevaru vairs izturēt visu laiku atrasties iekšā, šajā alā. Paskaties, kā spīd saule! Esmu jau pietiekami izārstējies, lai nedaudz izkustētos, vismaz tepat ārā no alas.
Eila nesaprata visu, ko Jondalars sacīja, taču pietiekami, lai nojaustu vīrieša vēlmi un justu viņam līdzi. - Mezgli, - viņa sacīja, pieskardamās vienai no šuvēm. - Mezgli ārā. Rītā apskatīt kāju.
Jondalars pasmaidīja, it kā būtu uzvarējis kaujā. - Tu grasies izņemt mezglus, un tad, rīt no rīta, es varēšu iziet ārā no alas?
Vai nu ar valodas problēmām, vai arī bez tām Eila negrasījās piekāpties ne par soli vairāk, kā bija iecerējusi. - Redzi, - viņa stingri atkārtoja. - Eila skatīsies. - Viņa cīnījās, lai ar savu ierobežoto vārdu krājumu izteiktos. - Kāja ne… dzīst, Don-da-lāh ne ārā.
Jondalars atkal pasmaidīja. Viņš zināja, ka ar savu sūdzēšanos bija pārspīlējis, cerēdams, ka viņa piekritīs, bet bija tīri vai iepriecināts, ka, cenzdamās paskaidrot, Eila neuzķērās uz viņa viltīgo gājienu un palika pie sava viedokļa. Varbūt rīt viņš vēl netiks ārā no alas, bet tas nozīmē to, ka galu galā viņa ātrāk iemācīsies runāt.
Eilas mācīšana runāt bija kļuvusi viņam par izaicinājumu, sievietes panākumi viņu iepriecināja, kaut ari tie bija nevienmērīgi. Jondalaru ieintriģēja viņas mācīšanās metode. Eilas vārdu krājums šobrīd jau bija pārsteidzoši liels; šķita, ka viņa spēj atcerēties vārdus tik ātri, cik vien viņš spēj tos mācīt. Zelandoni vīrietis bija pavadījis lielāko pēcpusdienas daļu, saukdams Eilai vārdus, kurus abi vien spēja iedomāties, un, kad viņi bija beiguši, jaunā sieviete prata atkārtot katru iemācīto vārdu ar tā pareizo saistību. Bet problēmas radīja izruna. Dažas skaņas Eila nespēja pareizi izrunāt, lai kā viņa ari censtos, un centās viņa ļoti.
Tomēr vīrietim patika, kā jaunā sieviete runāja. Viņas balsij piemita zems, patīkams tembrs, un dīvainais akcents viņu padarīja eksotisku. Jondalars nolēma vēl nelabot viņas teikumu veidošanas manieri. Pareizā runa nāks vēlāk. Eilas īstā cīņa ar valodu sākās tad, kad viņa mācīties vārdus, kas apzīmēja specifiskas lietas un darbības. Ari vienkāršākie abstraktie jēdzieni radīja problēmas - Eila gribēja atdalīt katru krāsas niansi ar atsevišķu vārdu, un viņai radās grūtības saprast, ka tumši zaļā priede un gaiši zaļais vītols abi tiek apzīmēti ar pamatkrāsas vārdu zaļš. Kad viņa uztvēra šo principu, šķita, ka tas nāk kā atklāsme vai sen aizmirstas atmiņas.