Reiz Jondalars ļoti labvēlīgi atsaucās par Eilas izcilo atmiņu, bet viņai bija grūti to saprast vai noticēt viņam.
- Nē, Don-da-lāh. Eilai nav laba atmiņa. Eila cenšas, maza meitene Eila grib labu… atmiņu. Nav labi. Cenšas, cenšas, visu laiku cenšas.
Pašūpodams galvu, Jondalars nodomāja: kaut viņam būtu tikpat laba atmiņa kā Eilai un kaut viņa vēlēšanās kaut ko iemācīties būtu tikpat spēcīga un apņēmības pilna. Ar katru nākamo dienu viņš saskatīja Eilā progresu, kaut arī pati Eila nekad nebija ar sevi apmierināta. Lai gan viņu spēja sazināties palielinājās, sievietes noslēpums padziļinājās. Jo vairāk viņš par Eilu uzzināja, jo uz vairākiem jautājumiem nepacietīgi vēlējās saņemt atbildi. Dažās lietās Eila bija apbrīnojami prasmīga un zinoša, bet citās - pilnīgi naiva un nezinoša, tāpēc Jondalars nekad nesaprata, ko no viņas sagaidīt. Dažas no sievietes spējām - piemēram, uguns iekuršana - bija daudz progresīvākas, nekā viņš jebkad agrāk bija redzējis, bet citos jautājumos Eilas izpratne bija tik primitīva, ka viņš nespēja tam noticēt.
Tomēr par vienu lietu viņam nebija nekādu šaubu: vai nu šeit bija, vai nebija citi ļaudis tuvumā, Eila pilnībā spēja par sevi rūpēties. "Arī par mani," Jondalars nodomāja, kad jaunā zāļu sieva atmeta pārklāju, lai apskatītu viņa savainoto kāju.
Jaunā zāļu sieva bija jau sagatavojusi dezinficējošu šķīdumu, bet, gatavodamās izvilkt mezgliņus no brūces, kas saturēja viņa miesu kopā, Eila nervozēja. Viņa nedomāja, ka rēta atvērsies, - šķita, ka tā ir labi sadzijusi, bet šādu metodi viņa savā praksē nekad agrāk nebija lietojusi, tāpēc nejutās pārliecināta. Jau vairākas dienas Eila bija prātojusi par mezgliņu izņemšanu, bet sakarā ar Jondalara vēlmi viņai bija jāpieņem lēmums.
Cieši pētīdama mezgliņus, jaunā sieviete pārliecās pār viņa kāju. Ļoti uzmanīgi viņa pavilka vienu sasieto brieža cīpslas gabalu. Viņa nezināja, vai bija pareizi tik ilgi tos atstāt miesā, bet tagad jau bija par vēlu uztraukties. Turēdama mezgliņu pirkstos, ar pašu asāko nazi, kas vēl nebija lietots, viņa nogrieza vienu cīpslas pavedienu tik tuvu pie mezgla, cik vien iespējams. Daži mēģinājumi pierādīja to, ka šo cīpslu izvilkšana nemaz tik viegla nebūs. Visbeidzot jaunā zāļu sieva paņēma mezglu zobos un ar ātru kustību izrāva to ārā.
Jondalars saviebās. Eila nožēloja, ka bija jāsagādā viņam sāpes, bet brūce neatvērās. Neliela asins pilīte norādīja uz to vietu, kur āda bija nedaudz ieplīsusi, bet muskuļi un miesa bija sadzijuši kopā. Šīs nelielās sāpes bija tā cena, kas Jondalaram jāmaksā. Jondalars sakoda zobus un sažņaudza dūres, lai nebūtu jābļauj katrā pavediena raušanas reizē, un pārējās cīpslas Eila izvilka ārā tik ātri, cik vien spēja, lai visas mocības ātrāk beigtos. Abi pieliecās tuvāk, lai aplūkotu rezultātu.
Eila bija nolēmusi: ja nebūs nekādu bojājumu, viņa ļaus Jondalaram likt svaru uz kājas un iziet ārpus alas. Sieviete paņēma nazi un bļodiņu ar šķidrumu un gribēja piecelties kājās. Jondalars viņu apturēja. - Ļauj man aplūkot nazi, - viņš sacīja, norādīdams uz to. Viņa iedeva darbarīku un vēroja, kā vīrietis to izpēta.
- Tas taču izgatavots no plēksnes! Tam pat nav atsevišķa asmens. Tomēr nazis ir prasmīgi veidots, bet ar ļoti primitīvu tehniku. Tam pat nav roktura - vienkārši viena mala atstāta neasa, lai nesagrieztos. Eila, kur tu to dabūji? Kas to ir izgatavojis?
- Eila taisa.
Viņa zināja, ka vīrietis izsaka komentārus par naža kvalitāti un izgatavotāja prasmi, un gribēja paskaidrot, ka nav tik prasmīga kā Drūgs, bet bija to iemācījusies no klana labākā darbarīku izgatavotāja. Jondalars vēl pamatīgāk izpētīja nazi, un tas viņu pārsteidza. Eila gribēja paskaidrot šī instrumenta labās puses, krama kvalitāti, bet nespēja to izdarīt. Viņa nezināja šo terminoloģiju; viņai vēl nebija izpratnes, kā izteikt tādus jēdzienus. Tas bija tik mokoši.
Jaunā sieviete ļoti ilgojās sarunāties ar Jondalaru par dažādiem tematiem. Viņa tik sen nebija ne ar vienu runājusi, bet viņai nebija ne jausmas, cik daudz ir palaidusi garām, kamēr Jondalars vēl nebija ieradies. Eilai bija tāda sajūta, ka viņas priekšā noklāts dzīru galds un viņa ir tik ļoti izbadējusies, ka vēlas visu aprīt, bet pagaidām drīkst tikai pa drusciņai pagaršot.
Jondalars atdeva nazi un izbrīnā pašūpoja galvu. Instruments bija ass, atbilstošs savām funkcijām, bet tas vēl vairāk rosināja viņa ziņkāri. Sieviete bija tikpat prasmīga kā jebkurš dziednieks un ārstniecībā izmantoja progresīvas metodes, piemēram, šuvju uzlikšanu, bet nazis bija tik primitīvs. Ja vien viņš varētu uzdot viņu interesējošos jautājumus un likt viņai tos saprast; ja vien Eila spētu sniegt viņam atbildes. Un kāpēc viņa līdz šim nebija mācējusi runāt? Tagad viņa ļoti ātri visu apguva.
Bet kāpēc viņa nebija mācījusies runāt jau agrāk? Eilas iemācīšanās runāt bija abiem kļuvusi par mērķi, uz ko tiekties.
Jondalars pamodās agri. Alā vēl joprojām bija tumšs, bet atblāzma pie ieejas un dūmu noplūdes cauruma liecināja par agru rītausmu, kas atausa tumši zilā krāsā. Vērodams katru izcilnīti un caurumu alas sienās, vīrietis juta, ka kļūst arvien gaišāks. Arī aizverot acis, viņš tos varēja saskatīt tikpat skaidri, tie jau bija iegravēti viņa smadzenēs. Vīrietim bija jāiziet laukā un jāapskata vēl kaut kas. Jondalars juta arvien pieaugošu satraukumu, pārliecināts, ka šī būs īstā diena. Viņš vairs nespēja sagaidīt un jau gribēja pamodināt blakus guļošo sievieti. Viņš tomēr savaldījās, nepieskārās un nolēma viņu nemodināt.
Eila gulēja uz sāniem, saritinājusies un savilkusi sev apkārt kažokādas. Jondalars zināja, ka aizņēmis sievietes ierasto guļvietu. Viņas gulēšanai paredzētās kažokādas bija savilktas uz matrača blakus viņam, nevis šaurajā spraugā, kur atradās ar sienu piebāzts maiss. Viņa gulēja savā apmetnī, jebkurā brīdī gatava pielēkt kājās. Eila pārvēlās uz muguras, un Jondalars viņu kārtīgi nopētīja, cenzdamies saskatīt kādas raksturīgas pazīmes, kas kaut ko pastāstītu par viņas izcelšanos.
Eilas kaulu uzbūve, sejas forma un vaigu kauli salīdzinājumā ar Zelandoni sieviešu izskatu liecināja par ārzemniecisku izcelsmi, bet citādā ziņā šajā sievietē nebija nekā neparasta, izņemot to, ka viņa bija bri- numdaiļa. Tagad, kārtīgi nopētījis, Jondalars secināja, ka šajā sievietē ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs valdzinājums. Viņas vaibstiem piemita tāds šarms, kas, mērot pēc jebkuriem standartiem, tiktu atzīts par skaistu.
Eilas matu sakārtojums - mati bija sadalīti vienādās šķipsnās un sapīti bizītēs, kas sānos un pakausī bija atstātas dabiskā garumā un priekšpusē savītas mezglā, - nebija nevienai citai redzēts, bet viņš bija vērojis visdažādākos un neparastākos matu sakārtojumus. Dažas garās bizes bija atpinušās, vaļīgās matu cirtas aizliktas aiz ausīm vai arī atrisušas brīvi karājās, un viens vaigs bija nosmērēts ar ogli. Jondalars saprata, ka Eila nebija no viņa ne uz mirkli atkāpusies, kopš viņš atguvis samaņu un droši vien arī pirms tam. Neviens nevarētu sūdzēties par tādu aprūpi…
Vīrieša domu gājiens aprāvās, kad Eila atvēra acis un pārsteigta uz viņu paskatījās.