Viņa nebija pieradusi atvērt acis un ieraudzīt sevi nolūkojamies otru seju, īpaši jau ar tik burvīgi zilām acīm un izspūrušiem blondiem matiem. Sieviete tik ātri piecēlās sēdus, ka viņai uz mirkli noreiba galva, bet drīz vien viņa atguvās un devās sabikstīt pavardu. Tas bija izdzisis; viņa atkal bija aizmirsusi uzbērt valni. Eila savāca nepieciešamās lietas, lai iekurtu uguni no jauna.
- Eila, vai tu man parādīsi, kā iekurināt pavardu? - Jondalars jautāja, kad viņa bija paņēmusi akmeņus. Šoreiz viņa saprata.
- Nav grūti, - Eila atbildēja un atnesa tuvāk pie gultas visus nepieciešamos piederumus un uguns akmeņus. - Eila rāda. - Viņa nodemonstrēja, kā sasist akmeņus kopā, tad sakrāva čupiņā saplēstas koka mizas un uguns zāles pūciņas un iedeva vīrietim rokās krama gabalu un dzelzs pirītu.
Jondalars uzreiz pazina kramu - un pie sevis nodomāja, ka ari otra akmens gabalus bija kaut kur redzējis, bet pats nekad nebūtu iedomājies tos sasist kopā, it īpaši jau lai iekurtu uguni. Viņš tos sasita kopā, kā Eila bija to darījusi. Sanāca tikai ātrs sitiens, bet viņam likās, ka bija redzējis mazu dzirksteli. Vīrietis vēlreiz sasita akmeņus kopā, joprojām neticēdams, par spīti tam, ka bija redzējis Eilu to darām, ka no diviem akmeņiem var iegūt uguni. No aukstajiem akmeņiem izšāvās pamatīga dzirkstele. Sākumā viņš bija pārsteigts, tad priecīgi satraukts. Vēl pēc pāris mēģinājumiem un ar nelielu Eilas palīdzību blakus gultai jau dega mazs ugunskurs. Jondalars vēlreiz paskatījās uz abiem akmeņiem.
- Kas tevi iemācīja tā iegūt uguni?
Viņa saprata jautājumu, bet nemācēja viņam to izskaidrot. - Eila pati, - viņa sacīja.
- Jā, es zinu, ka tu to māki, bet kas tev to parādīja?
- Eila… parādīja. - Kā gan lai viņa pastāsta par to dienu, kad pavards bija izdzisis un rokas cirvītis salūzis, un viņa bija atklājusi uguns akmeni? Uz brīdi Eila apņēma galvu rokām, cenzdamās atrast, kā lai to izskaidro, tad, paskatījusies uz Jondalaru, papurināja galvu. - Eila nerunāt labi.
Vīrietis juta, ka viņa atzīs savu sakāvi. - Tu runāsi, Eila, un tad tu man to pastāstīsi. Tas notiks jau ļoti drīz - tu esi pārsteidzoša sieviete. - Tad Jondalars pasmaidīja. - Šodien es iešu ārā, labi?
- Eila paskatīsies… - Viņa pacēla apsegus un pārbaudīja kāju. Vietās, kur bija bijuši mezgliņi, tagad bija izveidojušās mazas krevelītes, un kāja jau izskatījās gandrīz sadzijusi. Bija pienācis laiks nostādīt vīrieti uz kājām un novērtēt bojājumus. - Jā, Don-da-lāh iet ārā.
Jaunā zāļu sieva ieraudzīja Jondalara platāko smaidu, ko bija līdz šim redzējusi. Viņš jutās kā puika, kas pēc garās ziemas bezdarbības tūlīt dosies uz Vasaras sapulci. - Nu tad ejam, sieviete! - Jondalars atmeta zvērādas, nepacietībā degdams piecelties kājās un iet ārā.
Vīrieša puiciskā sajūsma pārņēma ari Eilu. Ari viņa atsmaidija, bet nedaudz viņu apvaldīja. - Don-da-lāh ēdis ēdienu.
Padzert tēju un pagatavot rīta maltīti, kas jau iepriekšējā vakarā bija sarūpēta, neprasīja ilgu laiku. Eila aiznesa graudus ari Vīnijai un pāris brīžu pavadīja pie savas draudzenes, sukājot un kārtīgi viņu noberžot, pie viena to izdarot arī mazajam kumeliņam. Jondalars viņu vēroja. Viņš jau agrāk bija uzmanīgi skatījies, bet šoreiz pirmoreiz pamanīja, ka Eila atdarina zirga zviedziena skaņu un izdveš pāris aprautu rīkles skaņu. Sievietes roku kustības un žesti viņam neko nenozīmēja - viņš tos neredzēja, nezināja, ka tā bija svarīga valodas sastāvdaļa, kā viņa sarunājās ar zirgu, bet Jondalars saprata, ka neizprotamā veidā Eila ar zirgu sazinās. Viņam pat radās stipra pārliecība, ka dzīvnieks viņu saprot.
Eilai apmīļojot ķēvi un kumeliņu, vīrietis brīnījās - kādu maģiju šī jaunā sieviete izmanto, lai savaldzinātu dzīvniekus? Arī viņš pats jutās nedaudz apburts, pārsteigts un iepriecināts, kad Eila pie viņa pieveda ķēvi un kumeliņu. Nekad agrāk Jondalaram nebija nācies paglaudīt zirgu, ne ari tik tuvu aplūkot tikko dzimušu, pūkainu kumeliņu. Zelandoni vīrieti pārsteidza dzīvnieku absolūtais baiļu trūkums. Izskatījās, ka pēc pirmajiem uzmanīgajiem glāstiem kumeliņš izrāda īpašu patiku pret Jondalaru, jo viņš precīzi atrada īstās vietas, kur mazuli paglāstīt un pakasīt.
Viņš atcerējās, ka nebija Eilai pateicis vārdu, kādā jāsauc šis dzīvnieks, un, norādīdams uz to, sacīja: - Zirgs.
Bet Vīnijai jau bija iedots vārds - vārds, kas tika radīts no skaņām, tieši tāpat kā Jondalara un Eilas vārdi. Eila pašūpoja galvu. - Nē, - viņa sacīja, - Vīnija.
Jondalaram šīs skaņas neatgādināja vārdu - tās izklausījās pēc zirga zviedziena precīzas atdarināšanas. Vīrietis jutās pārsteigts. Tātad Eila nespēja sarunāties cilvēku valodā, bet spēja runāt kā zirgs? Sarunāties ar zirgu? Viņš izjuta bijību; tā bija spēcīga maģija.
Eila nodomāja, ka Jondalara apmulsušais izskats norāda uz to, ka viņš nav sapratis. Mēģinādama izskaidrot, sieviete pieskārās sev pie krūtīm un pateica savu vārdu. Tad, norādot uz Jondalaru, pateica viņa vārdu. Pēc tam, norādīdama uz zirgu, atkal atkārtoja vārdu, kas izklausījās pēc maiga zviedziena.
- Vai tas ir ķēves vārds? Eila, es nespēju šādu skaņu izrunāt. Es nemāku sarunāties ar zirgiem.
Pēc kāda mirkļa un vēl pacietīgākas skaidrošanas jaunais Zelandoni vīrietis pamēģināja šo skaņu atdarināt, bet tā vairāk līdzinājās vārdam un tā arī izklausījās.
Izrādījās, ka Eila ar to bija apmierināta, un viņa aizveda abus zirgus atpakaļ uz Vīnijas vietu alā. - Vīnij, Don-da-lāh man māca vārdus. Es iemācīšos visus viņa vārdus, bet man bija viņam jāpasaka tavs vārds. Mums būs arī jāizdomā vārds tavam mazulim… Kā tu domā, varbūt vīrietim patiktu iedot kādu vārdu tavam kumeliņam?
Jondalars bija dzirdējis par dažiem izciliem dziedniekiem, kuriem piemita spēja atvilināt dzīvniekus pie medniekiem. Daži no šiem dziedniekiem pat spēja atdarināt kādu konkrētu dzīvnieku skaņas, kas ļāva tiem pieiet zvēriem tuvāk. Bet viņš nekad nebija dzirdējis ne par vienu cilvēku, kas būtu pratis sarunāties ar dzīvniekiem vai būtu spējis pierunāt dzīvnieku dzīvot ar viņu kopā. Tieši pateicoties Eilai, savvaļas ķēve bija dzemdējusi viņa acu priekšā un pat ļāvusi pieskarties savam kumeliņam. Pēkšņi ar izbrīnu un nelielām bailēm Jondalars saprata, ko sieviete bija izdarījusi. Kas viņa tāda bija? Kādas burvju spējas viņai piemita? Bet, kad viņa smaidīdama pienāca klāt, tad izskatījās pēc parastas sievietes - tikai pēc parastas sievietes, kas spēj sarunāties ar zirgiem, bet nemāk sazināties ar cilvēkiem.
- Don-da-lāh iet ārā?
Viņš jau gandrīz bija aizmirsis. Vīrieša sejā atspoguļojās nepacietīgs prieks; pirms Eila paspēja viņam palīdzēt, Jondalars jau mēģināja celties kājās. Bet tad viņa entuziasms izplēnēja. Viņš sajutās vārgs, un kustēšanās sagādāja sāpes. Uznāca reibonis un slikta dūša, tad atkal pārgāja. Jaunā zāļu sieva vēroja, kā vīrieša sejas izteiksmē mijās dedzīgs smaids ar sāpēm, un tad viņš pēkšņi nobālēja.
- Man noderētu neliela palīdzība, - viņš sacīja. Viņa smaids bija saspringts, bet dedzīgs.
- Eila palīdzēs, - viņa sacīja, piedāvādama savu plecu un roku palīdzībai. Sākumā viņš negribēja sievieti apgrūtināt, atbalstoties ar visu svaru, bet, tā kā viņa tīri labi tika galā, bija spēcīga un mācēja nostatīt viņu uz kājām, Jondalars palīdzību pieņēma.
Atbalstījies uz žāvējamās kārts staba, vīrietis beidzot nostājās uz savas veselās kājas, un, kad Eila uz puisi paskatījās, viņas žoklis atkārās un acis pārsteigumā iepletās. Eilas galva knapi sniedzās līdz vīrieša zodam. Viņa zināja, ka ir daudz garāka par klana vīriešiem, bet nebija iedomājusies, ka, pieceļoties kājās, Jondalars būs tik garš. Viņa nekad nebija redzējusi tik garu cilvēku.