Выбрать главу

Kopš bērnības sievietei vēl ne reizi nebija nācies skatīties uz kādu no apakšas uz augšu. Pat pirms Eila vēl bija sasniegusi savu maksimālo auguma garumu, viņa jau bija visgarākā visā klanā, pat garāka par vi­siem vīriem. Viņa allaž bija uzskatīta par lielu un neglītu; pārāk garu, pārāk bālu un ar pārāk plakanu seju. Neviens vīrietis viņu negribēja, pat arī pēc tam ne, kad Eilas spēcīgais totēms bija sakauts, un viņiem visiem patika domāt, ka viņu totēms ir pievārējis Alu Lauvu un padarījis Eilu grūtu; negribēja to atzīt pat tad, kad zināja, ka Eilas bērns būs nelaimīgs, ja māte viņu dzemdēs, pirms kāds vīrietis būs viņu pieņēmis pie sava pavarda. Un Durks bija nelaimīgs. Klans negribēja ļaut viņas bērnam dzīvot. Viņi teica, ka Durks esot kropls, bet pēc tam Brūns viņu tik un tā pieņēma. Eilas dēls bija pārvarējis savu nolemtību. Viņš pārvarēs arī mātes zaudējumu. Un pieaudzis Durks būs gara auguma vīrs - Eila jau to zināja pirms aiziešanas no klana -, bet ne tik garš kā Jondalars.

Šis vīrietis lika viņai justies mazai, bet tā nebija nepilnvērtības sajūta. Viņas pirmais iespaids par Jondalaru bija tāds, ka vīrietis ir jauns - tātad maza auguma. Viņš arī bija izskatījies jauns. Palūkojusies uz garo Zelandoni vīrieti no jauna skatpunkta, Eila pamanīja, ka viņa bārda ir izaugusi. Viņa gan vēl nesaprata, kāpēc vīrietim nebija bārdas tad, kad viņa pirmoreiz to ieraudzīja, bet tagad, pamanījusi uz viņa zoda izaugušus zeltainus bārdas rugājus, viņa saprata, ka šis vīrietis nav nekāds puika. Viņš ir vīrietis - garš, spēcīgs un nobriedis.

Eilas negaidītais izbrīns lika viņam pasmaidīt, kaut ari viņš nezi­nāja šī pārsteiguma iemeslu. Arī Eila izrādījās garāka, nekā viņš bija domājis. Sievietes kustēšanās maniere un stāja radīja daudz mazāka auguma cilvēka iespaidu. Īstenībā viņa bija diezgan gara, un Jondalaram patika gara auguma sievietes. Tieši tādas sievietes parasti piesaistīja viņa uzmanību, kaut arī šī sieviete noteikti piesaistītu ikviena vīrieša uzmanību, viņš nodomāja. - Nu tā, tik tālu esam tikuši, tagad iesim ārā! - viņš mudināja.

Eila sajuta vīrieša tuvumu un viņa kailumu. - Don-da-lāh vajag ap­ģērbu, - viņa sacīja, izmantodama viņa iemācīto vārdu apmetnim, kaut ari viņa bija domājusi vīrieša apģērbu. - Vajag piesegt… - Viņa norā­dīja uz Jondalara dzimumorgāniem, ari to vārdu viņš vēl nebija Eilai iemācījis. Tad kāda neizskaidrojama iemesla dēļ Eila nosarka.

Tā nebija kautrība. Eila bija redzējusi daudz kailu vīriešu un ari sie­viešu - ne jau tas bija bažu iemesls. Viņa domāja, ka Jondalaram būs nepieciešama aizsardzība - ne jau no dabas spēkiem, bet gan no ļau­najiem gariem. Kaut ari sievietes nedrīkstēja piedalīties klana vīriešu rituālos, Eila zināja, ka, atstājot alu, klana vīriem nepatika atkailināt dzimumorgānus. Viņa gan nezināja, kāpēc šī doma viņu uzbudināja vai kāpēc viņas seja ir tik pietvīkusi, vai kāpēc atkal uzradās tās velkošās, spiedošās un pulsējošās sajūtas.

Jondalars paskatījās uz sevi. Ari viņam attiecībā uz saviem dzimum­orgāniem bija zināma māņticība, bet tā nenozīmēja to aizsargāšanu pret ļaunajiem gariem. Ja ļaunie ienaidnieki būtu piespieduši dziednieku nolādēt dzimumorgānus ar ļaunu aci vai ari sieviete būtu viņam uzlikusi kādu lāstu, tad jau runa nebūtu tikai par kāda ādas gabala atrašanu, lai viņu pasargātu.

Bet viņš bija iemācījies, ka, atrodoties svešā vidē un pieļaujot kādu kļūdu, par kuru jāsaņem piedošana, ir jāpievērš uzmanība sīkām ni­ansēm, lai pēc iespējas retāk apvainotu svešos cilvēkus. Jondalars bija redzējis, uz kuru vietu sieviete norādīja, bija redzējis, kā viņa nosarkst. Tas varēja nozīmēt - Eila bija domājusi, ka viņam nevajadzētu iet ārā ar nepiesegtiem dzimumorgāniem. Jebkurā gadījumā sēdēšana ar kailu miesu uz klintīm varētu būt neērta, tā viņš nespētu daudz pakustē­ties.

Tad viņš iedomājās, kā pats izskatās: stāvēdams uz vienas kājas, tu­rēdamies pie staba, dedzīgi vēlēdamies tikt ātrāk ārā no alas un nemaz nemanīdams, ka ir pilnīgi kails. Pēkšņi viņš aptvēra situācijas komis- kumu un sāka sirsnīgi smieties.

Jondalars nemaz nespēja iedomāties, kādu iespaidu viņa smiekli at­stās uz Eilu. Viņam smiekli bija tikpat dabisks process kā elpošana. Bet Eila bija augusi kopā ar cilvēkiem, kas nesmējās un kas ar aizdomām bija skatījušies uz viņas smiekliem, tāpēc sieviete bija iemācījusies smieklus apspiest, lai vieglāk iederētos klana ļaužu vidū. Tā bija daļa no tās cenas, ko viņa bija maksājusi par savu izdzīvošanu. Tikai pēc tam, kad Eilai bija piedzimis dēls, viņa atkal bija atklājusi smieklu burvību. Tā bija viena no tām īpašībām, ko Durks bija mantojis no Eilas. Jaunā sieviete zināja, ka dēla mudināšana smieties varētu tikt nosodīta, bet, esot divatā ar dēlu, sieviete nespēja viņu rotaļīgi nepakutināt, kad dēliņš viņai atbildēja ar priecīgiem smiekliem.

Eila smieklus uzskatīja par daudz ko vairāk nekā tikai par vienkāršu, spontānu reakciju. Tie nozīmēja to vienreizīgo saikni, kas viņai bija ar dēlu, - to savu daļiņu, ko viņa saskatīja dēlā, kurš bija viņas pašas identitātes izpausme. Smiekli, ko izraisīja alu lauvēns, kuru Eila bija stipri mīlējusi, šo pārliecību tikai pastiprināja, un viņa no tās neatteik­sies. Tas nozīmētu ne tikai atteikšanos no atmiņām par Durku, bet ari atteikšanos no pašas izveidotajiem uzskatiem.

Bet viņa nebija iedomājusies, ka ari vēl kāds cits varētu smieties. Izņemot pati savus un Durka smieklus, Eila nekad agrāk nebija ne­vienu dzirdējusi smejamies. īpašie Jondalara smiekli, kuros atspoguļo­jās sirsnīga, gavilējoša brīvības izjūta, aicināja uz atbildi. Viņa smiek­los ieskanējās neierobežots prieks, it īpaši - kad viņš pasmējās pats par sevi. Un no pirmā brīža, kad Eila šos smieklus izdzirdēja, viņa tajos iemīlējās. Atšķirībā no klana pieaugušo vīriešu pārmetumiem Jondalara smiekli jau ar savu skanigumu izteica atzinību. Smieties bija ne tikai pareizi, bet pat vēlams. Šiem smiekliem nebija iespējams pretoties.

Un Eila arī nepretojās. Viņas pirmais šokējošais pārsteigums pārvēr­tās smaidā un tad pašas smieklos. Viņa nesaprata, kas tur tik smieklīgs; viņa smējās tāpēc, ka Jondalars smējās.

-     Don-da-lāh, - Eila pēc kāda brīža ierunājās. - Ko nozīmē vārds… ha-ha-ha?

-     Smieties? Smieklus?

-     Kāds tad ir… pareizais vārds?

-    Tie abi divi ir pareizi. Kad mēs to darām, tad tev jāsaka "mēs sme­jamies", runājot par to, tu saki "smiekli", - viņš skaidroja.

Eila kādu brīdi padomāja. Jondalara teiktajā bija kaut kas vairāk nekā tikai šī vārda lietojuma skaidrojums; tas vairāk attiecās uz runāšanas procesu nekā uz pašu vārdu jēgu. Sieviete jau zināja daudzus vārdus, bet, cenšoties savas domas izteikt, viņa vēl arvien jutās samulsusi. Bija kāds veids, kā tos sasaistīt kopā, un kāda nozīme, ko viņa nespēja uztvert. Kaut arī pārsvarā gadījumu viņa Jondalaru saprata, vārdi bija devuši tikai nojausmu. Vairāk jaunā sieviete bija sapratusi ar savu uz­tveres spēju nolasīt netīšo žestu valodu. Bet Eila apzinājās viņu sarunas precizitātes un dziļuma trūkumu. Tomēr vēl sliktāka bija atskārsme, ka viņa zin, ja tikai spētu atcerēties, un vēl šī neciešamā spriedze, it kā kāds sāpīgs augonis gatavotos pārsprāgt, - tā viņa jutās ikreiz, kad pietuvojās nojausmai, ka tūlīt, tūlīt kaut ko atcerēsies.

-     Don-da-lāh smejas?

-    Jā, pareizi.

-     Eila smejas. Eilai patīk smiekli.