- Tagad Jondalars gribētu iziet ārā, - viņš atbildēja. - Kur ir manas drēbes?
Eila atnesa apģērbu čupu, kurā atradās sagrieztās drēbes, ko viņa bija vīrietim novilkusi. Lauvas nagi tās bija saplēsuši driskās, viscaur vīdēja brūni traipi. No izšūtā krekla bira nost krellītes un citi rotājuma elementi.
Nožēlojamās drēbju kaudzes paskats Jondalaru atskurbināja. - Es droši vien biju smagi ievainots, - viņš konstatēja, paceldams bikses, kas bija stīvas no viņa paša sakaltušajām asinīm. - Šīs vairs nav mugurā velkamas.
Eila domāja tieši tāpat. Viņa devās uz savu mantu glabātavu un atnesa vēl nelietotu zvērādas gabalu un garas auklas saites un sāka to tīstīt ap Jondalara vidukli, tāpat kā to nēsāja klana vīrieši.
- Es pats to izdarīšu, Eila, - Jondalars sacīja, ielikdams mīksto zvērādu starp kājām un savilkdams to priekšpusē un aizmugurē kā gurnautu. - Bet man noderētu neliela palīdzība, - vīrietis atzinās, pūlēdamies savilkt auklu, lai gurnauts turētos ap vidukli.
Eila palīdzēja viņam to sasiet un tad, piedāvādama savu plecu atbalstam, norādīja, lai Jondalars liek svaru uz slimās kājas. Viņš stingri nolika kāju uz zemes un piesardzīgi pieliecās uz priekšu. Bija daudz sāpīgāk, nekā viņš bija gaidījis, un Jondalars jau sāka šaubīties, vai spēs paiet. Bet, pieņēmis nelokāmu lēmumu, viņš smagi atspiedās uz Eilas pleca un spēra mazu, lēcienveidīgu solīti, pēc tam vēl vienu. Kad viņi kopējiem spēkiem bija sasnieguši alas izeju, Jondalars Eilai uzsmaidīja un paskatījās ārā uz klints pārkāri un garajām priedēm, kuras auga upes otrā krastā.
Viņa atstāja vīrieti tur stāvam, cieši turoties pie alas klints sienas, un pati devās pakaļ pītajam zāles tepiķītim un zvērādai un nolika tos tālākajā klints pārkares galā, lai Jondalars labāk varētu pārskatīt ieleju. Tad atkal devās pie viņa atpakaļ, lai palīdzētu paiet. Vīrietis bija noguris, viņam sāpēja, bet visā visumā viņš jutās ar sevi apmierināts, kad beidzot bija apsēdies uz zvērādas un pirmo reizi pavēries apkārt.
Vīnija ar kumeliņu atradās pļavā; abi zirgi bija aizgājuši drīz pēc tam, kad Eila bija viņus iepazīstinājusi ar Jondalaru. Pati ieleja izskatījās pēc zaļas un leknas paradīzes, kuru ieskāva izkaltusi stepe. Jondalars nebija domājis, ka šāda vieta vispār kaut kur eksistē. Viņš pagriezās pret šauro aizu, kas atradās upes augštecē, un akmeņaino krastmalas fragmentu, ko varēja no šīs vietas saskatīt. Bet viņa uzmanību atkal piesaistīja zaļā ieleja, kas pletās tālu lejā gar upes krastu, līdz pat tās pagriezienam.
Pirmais secinājums, ko Jondalars izdarīja, bija šāds: Eila dzīvo viena. Apkārtnē nebija norādes uz citu ļaužu mājokļiem. Sieviete kādu bridi pasēdēja kopā ar viņu, tad iegāja atpakaļ alā un iznāca ārā, nesdama pilnu sauju ar graudiem. Viņa saknieba lūpas, izdeva pogājošu, skanīgu trelli un izkaisīja sēklas visapkārt uz klints pārkares malas. Jondalars bija pārsteigts, jo ieraudzīja, ka uz klints pārkares nolaižas putns un sāk graudus knābāt. Drīz vien milzum daudz dažāda lieluma un krāsu putnu, spārnus plivinādami un ātrām, saraustītām kustībām knābādami graudus, saradās apkārt Eilai.
Putnu dziesmas - pogošana un žēlabaina čivināšana - piepildīja visu apkārtni, kad tie, spalvas sabozuši, cīnījās par vietu uz klints pārkares. Pagāja kāds laiks, kamēr Jondalars aptvēra, ka daudzas no putnu dziesmām, kuras viņš dzirdēja, nāca no sievietes lūpām! Viņa spēja atdarināt veselu skaņu gammu, un, kad Eila svilpoja kādu īpašu putna dziesmu, konkrētais putns nosēdās viņai uz pirksta un palika tur tik ilgi, kamēr viņa to turēja paceltu un abi duetā nodziedāja viņa dziesmu. Pāris reižu Eila pastiepa putnu tik tuvu Jondalaram, lai viņš varētu tam pieskarties, pirms dziedātājs atkal aizspurdza gaisā.
Kad graudi bija apēsti, vairums putnu aizlaidās, bet viens melnais strazds palika, lai padziedātu kopā ar Eilu. Sieviete precīzi atdarināja strazda bagātīgo un melodisko skaņu popūriju.
Putnam aizlidojot, Jondalars dziļi ievilka elpu. Izrādījās, ka viņš elpu bija aizturējis, cenzdamies netraucēt Eilas sarīkoto putnu balli. - Kur tu to iemācījies? Eila, tas bija kaut kas pasakains! Nekad agrāk nebiju tik tuvu redzējis dzīvus putnus.
Eila viņam uzsmaidīja, nebūdama īsti pārliecināta par to, ko vīrietis sacīja, bet apzinājās, ka viņu šis koncerts ietekmējis. Viņa nopogoja vēl vienu putna dziesmu, cerot, ka Jondalars pateiks viņai putna vārdu, bet viņš tikai atzinīgi smaidīja par sievietes parādīto mākslu. Tad viņa pamēģināja vēl vienu, pēc tam vēl citu un meta mieru. Vīrietis nesaprata, ko viņa vēlējās, bet vēl viena doma izraisīja grumbu viņa pierē. Eila daudz labāk spēja atdarināt putnu dziesmas, nekā Šamuds to darīja uz savas flautas! Varbūt viņa sazinājās ar Mātes garu putna veidolā? Kāds putns nolaidās no debesīm un apmetās uz Eilas kājas. Jondalars to uzmanīgi aplūkoja.
Īslaicīgās bažas ātri vien pagaisa, vīrieti pārņēma prieks par atrašanos svaigā gaisā, iespēju veldzēties saules staros, vēja brīzi un skatīšanos uz ieleju. Arī Eila bija priecīga par Jondalara kompāniju. Bija tik grūti noticēt, ka šis vīrietis sēž uz viņas klints pārkares; viņa baidījās pamirkšķināt acis - ja viņa aizvērs acis, tad, tās atverot, vīrietis jau, iespējams, būs pazudis. Kad Eila beidzot sevi pārliecināja par vīrieša esamību, viņa aizvēra acis, lai sevi pārbaudītu, cik ilgi spēj uz viņu neskatīties, jo, acis atverot, būs atkal prieks viņu šeit ieraudzīt. Vīrieša zemā, skanīgā balss, kad viņš runāja, kamēr Eilas acis bija ciet, bija negaidīta laime.
Kad uzausa saule un darīja to zināmu ar savu silto klātbūtni, lejā mirguļojošā upe pievērsa Eilas uzmanību. Nespēdama atstāt Jondalaru vienu pašu un baidīdamās, ka viņam kaut ko viņas prombūtnes laikā ievajagas, jaunā sieviete bija atteikusies no tik ierastās rīta peldes. Bet tagad jau viņš jutās daudz labāk un varēja pasaukt, ja kaut ko vajag.
- Eila iet ūdenī, - viņa sacīja, atveidodama peldēšanas kustības.
- Peldēties, - viņš izlaboja, atdarinādams līdzīgas kustības. - To sauc par peldēšanos, un es vēlētos, kaut spētu iet tev līdzi.
- Pltēt, - Eila lēni atkārtoja.
- Peldēt, - Jondalars palaboja.
- Peltēt, - Eila mēģināja vēlreiz, un, kad Jondalars pamāja, viņa sāka iet lejā pa taciņu.
"Paies kāds laiciņš, līdz Jondalars varēs noiet lejā pa šo taciņu, - uznesīšu viņam ūdeni. Bet viņa kāja labi dzīst. Manuprāt, viņš varēs staigāt. Varbūt mazliet nāksies pieklibot, bet ne tik ļoti, lai viņu bremzētu, es tā ceru."
Sasniegusi krastmalu un atsējusi apmetņa aukliņu, Eila nolēma arī izmazgāt matus. Sieviete devās lejup pa straumi pēc ziepju saknes. Viņa paskatījās augšup, ieraudzīja Jondalaru un pamāja viņam, tad devās atpakaļ uz krastmalu un pazuda no viņa redzesloka. Eila apsēdās uz liela klintsbluķa malas, kas vēl līdz plūdiem bija bijusi klints sienas daļa, un sāka atpīt matus. Jauns dīķis, kas pirms klinšu nobrukuma šeit nebija bijis, tagad bija kļuvis par sievietes mīļāko peldvietu. Tas bija daudz dziļāks, un blakus esošā klints kalpoja kā akmens ieplaka, uz kuras viņa saberza ziepju sakni.
Jondalars Eilu atkal ieraudzīja, kad viņa noskalodamās peldēja augšup pret straumi, un apbrīnoja sievietes izteiktos, spēcīgos roku vēzienus. Pēc tam viņa laiski aizīrās atpakaļ līdz akmenim, apsēdās uz tā un ļāva saules stariem sevi nožāvēt, kamēr ar zariņu izmudžināja savēlušās matu šķipsnas, pēc tam ar dzelkšņainu dadzi tos izķemmēja. Kad Eilas biezie mati bija izžuvuši, viņa jau bija saulē sasildījusies un, kaut arī Jondalars nebija viņu saucis, sāka par viņu uztraukties. Viņa nodomāja: "Droši vien viņš jau ir noguris." Uzmetusi tikai vienu skatienu uz savu apmetni, viņa nolēma, ka vēlas uzvilkt tīru. Eila to pacēla un, kāpdama augšā pa taciņu, nesa to sev līdzi.