Pēc Jondalara pieskāriena Eila joprojām sajuta patīkamās trīsas. Viņa nezināja, kāpēc vīrietis bija apstājies, un samulsusi piecēlās kājās un aizgāja prom.
Jondalars nodomāja: "Varbūt es viņai nepatīku?" Bet kāpēc tad viņa bija pienākusi tik tuvu klāt, īpaši tad, kad viņa paša uzbudinājums bija tik skaidri redzams? Viņa nespēja palīdzēt remdēt viņa alkas, Eila ārstēja viņa saulē apdegušo miesu. Sievietes uzvedībā nebija nekā divdomīga. Patiesībā viņa pat izlikās nesaprotam, kādu iespaidu bija uz vīrieti atstājusi. Vai tad viņa bija tik pieradusi pie tādas reakcijas uz savu skaistumu? Viņa neizturējās ar nejūtīgu pieredzējušas sievietes nevērību, bet kā gan sieviete ar tādu izskatu varētu nezināt, kādu iespaidu viņa atstāj uz vīriešiem?
Jondalars pacēla sasisto, slapjo dadža lapu, kas bija nokritusi no viņa muguras. Ari Šaramudu dziednieks bija lietojis diždadža lapas apdegumu ārstēšanai. Eila ir zinoša. "Nu, protams! Ak, Jondalar, tu nu gan esi muļķis!" viņš sev pats sacīja. Šamuds taču tev stāstīja par pārbaudījumiem, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Viņai droši vien jāatsakās arī no Baudas veltēm. Nav nekāds brīnums, ka šī sieviete valkā bezveidīgu apmetni, lai slēptu savu skaistumu. Viņa tev nebūtu pienākusi ne tuvu klāt, ja tu nebūtu saulē apdedzis, un tad tu viņu sagrābi kā tāds pusaugu puika."
Jondalara kāja smeldza, un, kaut arī zāles bija palīdzējušas, saules apdegums vēl joprojām lika sevi manīt. Nolaidies slīpi, viņš mēģināja apgulties uz sāniem un aizvēra acis. Vīrietis bija izslāpis, bet negribēja velties uz otriem sāniem, lai paņemtu ūdens somu, jo tikko bija atradis kaut cik ciešamu pozu. Zelandoni vīrs jutās nožēlojami ne tikai tāpēc, ka viņam visās maliņās smeldza un sāpēja, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, bija rīkojies neapdomīgi, un tagad šķita, ka viņš ir samulsis.
Jau labi sen, kopš puikas gadiem, viņš nebija izjutis kaunu par tādiem sabiedrībā izdarītiem misēkļiem. Jondalars bija noslīpējis un apguvis paškontroli līdz tādam līmenim, ka tā jau bija pārvērtusies par mākslu. Tagad viņš atkal bija aizgājis par tālu un ticis noraidīts. Šī skaistā sieviete, šī sieviete, kuru viņš bija vēlējies iegūt vairāk par visām citām, bija viņu atraidījusi. Viņš pat zināja, kas notiks tālāk. Sieviete izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet izvairīsies no viņa, kad vien tas būs iespējams. Tajās reizēs, kad nebūs iespējams izvairīties, viņa nospraudīs robežu. Viņa būs vēsa un atturīga. Varbūt viņas mute smaidīs, bet acīs būs lasāma skaudrā patiesība. Viņu starpā vairs nevaldīs sirsnīgas attiecības, vai vēl ļaunāk - būs vieta tikai žēlumam.
Eila bija uzvilkusi tīru apmetni un pašlaik pina matus, izjuzdama kaunu, ka bija ļāvusi Jondalaram saulē apdegt. 11 bija viņas vaina; viņš taču nespēja pats saviem spēkiem aiziet projām no svelošās saules. Pati viņa bija priecājusies - peldējusies un mazgājusi matus, kad vajadzēja slimniekam veltīt vairāk uzmanības. Un viņai taču jābūt zāļu sievai, zāļu sievai pa Izas līniju. Viņas līnija ir cienījamākā visā klanā - ko gan Iza domātu par tādu bezrūpību, tādu neiejūtību pret savu pacientu? Eila jutās šausmīgi vainīga. Jondalars bija tik smagi ievainots, joprojām cieta lielas sāpes, un viņas dēļ tagad viņam jācieš vēl lielākas sāpes.
Bet viņas apmulsumam pievienojās vēl kas cits. Vīrietis bija viņai pieskāries. Viņa joprojām sajuta silto roku uz savas kājas. Eila ļoti labi zināja, kur viņš bija sniedzies un neaizsniedzies, it kā Jondalars ar savu maigo glāstu būtu viņu apdedzinājis. Kāpēc viņš bija pieskāries krūtsgaliņam? Tas joprojām drebēja. Jondalaram bija piebriedis loceklis, un Eila zināja, ko tas nozīmē. Cik gan daudz reižu viņa bija redzējusi, kā vīrieši sievietēm dod signālu, kad vēlējās atvieglot savas vajadzības. Brouds tā bija darījis ar viņu pašu - toreiz viņai bija riebies ieraudzīt vīrieša piebriedušo locekli.
Tagad viņa tā vairs nejutās. Eilai pat patiktu, ja Jondalars būtu viņai parādījis šo signālu…
Neesi taču smieklīga! Viņš to nevar, ne jau ar tādu kāju. Tā tik tikko sadzijusi tiktāl, lai uz tās balstītu ķermeņa svaru.
Bet, kad viņa bija atgriezusies no peldes, vīrieša loceklis bija piebriedis un viņa acis… Iedomājoties vīrieša acis, Eila notrīsēja. Tas ir tik zilas, tajās tik skaidri atspoguļojas viņa vajadzība, un tā…
Eila nespēja sev to izskaidrot, bet, pārtraukusi pīt bizes, aizvēra acis un ļāvās vīrieša pievilkšanas spēkam. Jondalars bija viņai pieskāries. Bet tad apstājies.
Eila izslējās sēdus. Vai viņš bija devis viņai signālu? Vai viņš bija pārtraucis, jo viņa nebija šo signālu pieņēmusi? Ja vīrietim radās tāda vajadzība, sievietei bija vienmēr jābūt pieejamai. Katra klana sieviete jau kopš pirmās reizes, kad viņas gars cīnījās un viņa asiņoja, bija tā mācīta. Tieši tāpat arī Eila bija apmācīta smalkiem žestiem un pozām, kas varētu iedrošināt vīrieti vēlēties ar viņu apmierināt savu vajadzību. Eila nekad nebija sapratusi, kāpēc gan sievietei būtu nepieciešama šāda uzvedība, pirms tas notika? Toties tagad viņa pēkšņi saprata - kāpēc.
Viņa gribēja, lai šis vīrietis ar viņu atvieglo savu vajadzību, bet viņa nezināja Jondalara signālu! "Ja es neuzzināšu viņa signālu, tad arī viņš nesapratīs manējos. Un, ja, to nezinādama, esmu viņu atraidījusi, viņš varbūt nekad vairs pat to nemēģinās. Bet vai viņš patiešām mani gribēja? Es taču esmu tik liela un neglīta."
Eila beidza pīt pēdējo bizīti, tad devās iekšā alā, lai sarušinātu pavardu un pagatavotu Jondalaram pretsāpju zāles. Aiznesusi viņam tās, jaunā zāļu sieva pamanīja, ka vīrietis guļ uz sāniem un atpūšas. Dodot Jondalaram zāles, lai viņš spētu mierīgi gulēt, Eila tomēr negribēja viņu traucēt. Ja jau viņš bija atradis ērtu, nomierinošu pozu, tad lai atpūšas. Sakrustojusi kājas, jaunā zāļu sieva apsēdās viņam blakus un gaidīja, kad vīrietis atvērs acis. Zelandoni vīrs nekustējās, bet Eila zināja, ka viņš neguļ. Vīrieša elpai trūka vienmērības un piere bija savilkta grumbās; guļot miegā, tā nekad nav.
Jondalars bija dzirdējis Eilu pienākam klāt un aizvēra acis, lai izliktos aizmidzis. Viņš gaidīja, muskuļi bija saspringuši, un pats cīnījās ar vēlmi atvērt acis un pārliecināties, vai sieviete vēl joprojām tur ir. Kāpēc viņa bija tik klusa? Kāpēc negāja prom? Roka, uz kuras viņš bija nogūlies, sāka tirpt, jo tajā neriņķoja asinis. Ja viņš tūlīt pat to nepakustinās, roka kļūs stīva. Arī kāja smeldza. Jondalars gribēja to izkustināt, lai atvieglotu notirpumu, kas radies no pārāk ilgās nekustīgās gulēšanas vienā pozā. Seja niezēja no bārdas rugājiem; mugura dega kā ugunīs. Varbūt viņas nemaz tur nebija? Varbūt viņa bija aizgājusi un viņš vienkārši nebija to dzirdējis? Un ja nu viņa tur sēdēja un skatījās uz viņu?
Eila bija uzmanīgi vērojusi Jondalaru. Viņa bija cieši skatījusies uz šo vīrieti daudz vairāk nekā kādreiz bija atļāvusies skatīties uz kādu citu. Klana sievietēm nebija atļauts tā skatīties uz vīriešiem, bet Eila jau bija atļāvusies tik daudz nepiedienību. Vai viņa bija aizmirsusi visas labās manieres, ko Iza bija mācījusi, arī rūpes par pacientu? Eila skatījās uz savām rokām, kuras gulēja klēpī un turēja krūzīti ar velnābola uzlējumu. Tieši tas bija pareizais veids, kā sievietei jātuvojas vīrietim: jāsēž zemē ar noliektu galvu un jāgaida, līdz vīrietis uzsitis pa plecu, tādējādi atzīdams viņas klātbūtni. Varbūt pienācis laiks atcerēties labās manieres?