Gribēdams pārliecināties, vai sieviete vēl ir tepat, un nevēlēdamies viņai darīt zināmu, ka ir pamodies, Jondalars pavēra acis šaurā sprau- dziņā. Viņš ieraudzīja pēdu un ātri atkal acis aizvēra. Viņa bija turpat. Kāpēc viņa te sēdēja? Ko gan viņa gaidīja? Kāpēc gan viņa negāja prom un neatstāja viņu vienu ar savām sāpēm un pazemojumu? Caur nolaistiem plakstiņiem viņš paskatījās vēlreiz. Eilas pēda nebija pakustējusies. Sieviete sēdēja, kājas sakrustojusi. Viņai rokās bija krūzīte ar šķidrumu. Ak Doni! Kā viņš bija izslāpis! Vai tā domāta viņam? Vai viņa bija gaidījusi, lidz viņš pamodīsies, lai iedotu zāles? Eila taču būtu varējusi viņu papurināt, viņai nebija jāgaida.
Jondalars atvēra acis. Eila sēdēja noliektu galvu, skatīdamās zemē. Viņa bija ģērbusies vienā no tiem maisveida apmetņiem, un mati bija sapīti neskaitāmās bizīšu rindās. Sieviete izskatījās kā tikko no peldes nākusi. Netīrums no vaiga bija pazudis; apmetnis bija tīrs, izskatījās pēc vēl neievalkātas zvērādas. Sēdēdama ar noliektu galvu, Eila izskatījās vainīga. Viņas pozā nebija nekā samākslota: ne koķetīgas klīrības, ne pavedinoša skatiena.
Cieši sapītās bizītes šo iespaidu tikai pastiprināja, tāpat kā maisveida apmetnis ar ielocēm un izliekumiem, kas tik labi noslēpa sievietes augumu. Tā bija viltība - nobriedušas sievietes auguma labi pārdomāta slēpšana, kā ari bagātīgās un mirdzošās matu rotas maskēšana. Viņa nevarēja noslēpt savu seju, bet sievietes ieradums skatīties zemē vai sānis novērsa uzmanību. Kāpēc viņa sevi slēpa? Droši vien tā pārbaudījuma dēļ, ko Eila pašreiz iziet. Vairums sieviešu, kuras Jondalars pazina, būtu dižojušās ar tik krāšņu augumu, valkājušas šādu zeltītu matu rotu visā tās krāšņumā, atdevušas visu par tik skaistu seju.
Nepakustēdamies vīrietis vēroja Eilu, visas sāpes un neērtības bija kā ar roku noņemtas. Kāpēc viņa sēdēja tik nekustīgi? Varbūt viņa negribēja uz viņu skatīties, Jondalars prātoja; viss samulsums un sāpes uzreiz atgriezās. Viņš nespēja vairs to paciest, viņam bija jāpakustas.
Jondalaram atbrīvojot savu roku, Eila pacēla acis. Kaut ari Eila gribēja izrādīties, ka ir labi audzināta, viņš nevarēja piesist viņai pie pleca, lai atzītu viņas klātbūtni. Viņš šo signālu nezināja. Ieraudzīdams Eilas nožēlas pilno seju un godīgās, atklātās acis, kas izteica aicinājumu, Jondalars bija pārsteigts. Nebija ne nosodījuma, ne noraidījuma, ne nožēlas. Drīzāk viņa izskatījās samulsusi. Par ko gan viņai vajadzēja būt tik samulsušai?
Eila pasniedza viņam krūzīti. Jondalars iedzēra malciņu, no rūgtajām zālēm savieba seju, tad izdzēra to tukšu un pasniedzās pēc ūdens somas, lai noskalotu rūgto garšu mutē. Tad, vairs nevienā pozā nespēdams justies ērti, atgūlās uz muguras. Eila viņam pamāja piecelties sēdus, tad iztaisnoja, nolīdzināja un pārkārtoja gultā esošās zvērādas un kažokādas. Vīrietis uzreiz vairs neatlaidās guļus.
- Eila, ir tik daudz kas, ko es par tevi nezinu, bet vēlētos uzzināt. Nezinu, kur esi iemācījusies tādas ārstniecības iemaņas; es pat nezinu, kā šeit nokļuvu. Zinu tikai vienu, ka esmu tev par visu ļoti pateicīgs. Tu izglābi man dzīvību, un vēl kas svarīgāk - tu izglābi manu kāju. Pat ja es būtu palicis dzīvs, bez kājas vairs nekad nespētu nokļūt mājās. Piedod, ka es biju tāds muļķis, bet tu esi tik skaista, Eila. Es to nezināju, tu to mācēji tik labi noslēpt. Nezinu gan, kāpēc tev tā vajag, bet droši vien tev ir savi iemesli. Tu tik ātri visu apgūsti. Varbūt, kad iemācīsies vairāk runāt, tad man izstāstīsi, ja tev tas ir atļauts. Ja ne, tad es to sapratīšu un pieņemšu. Es jau zinu, ka tu nesaproti visu, ko saku, bet gribu, lai tu to zini. Eila, es tevi vairs netraucēšu. To es apsolu.
-
22
- Pasaki man pareizi… Don-da-lāh.
- Tu ļoti jauki izrunā manu vārdu.
- Nē. Eila saka nepareizi. - Viņa dedzīgi papurināja galvu. - Pasaki man pareizi.
- Jondalars. Jon-da-lars.
- Zzzon…
- Jon, - viņš rādija, kārtīgi šo zilbi izrunādams, - Jondalars.
- Zh… dzh… - Eila pūlējās izrunāt nepazīstamo skaņu.
- Dzhon-da-larrr, - viņai beidzot sanāca, uzsverot pēdējo burtu.
- Labi! Nu jau tev sanāk labi! - Jondalars Eilu uzslavēja.
Eila par savu panākumu pasmaidīja, tad viņas smaids pārvērtās nerātnā grimasē. - Dzhon-da-larrr no Zel-ann-do-nī. - Vīrietis daudz biežāk bija pieminējis savas cilts vārdu, nevis savējo, un Eila bija to vienatnē trenējusies izrunāt.
- Pareizi! - Jondalars bija patiesi pārsteigts. Viņa to nebija vēl pavisam skaidri izrunājusi, bet tikai Zelandoni pamanītu šo atšķirību. Vīrieša priecīgā atzinība bija atalgojusi Eilas pūles, un viņas panākumu smaids bija vienkārši burvīgs.
- Ko nozīmē: Zelandoni?
- Tas nozīmē - mana cilts. Mātes bērni, kas dzīvo dienvidrietumos. Doni nozīmē - Lielā Zemes Māte. Domāju, ka vieglāk ir pateikt - Zemes bērni. Bet visi cilvēki, katrs savā valodā, sevi sauc par Zemes bērniem. Tas vienkārši nozīmē - cilvēki.
Viņi stāvēja viens otram pretim, atspiedušies pret pretējiem bērza stumbra zariem, tiem bija vairāki pazari un viens kopējs stumbrs. Kaut arī Jondalars lietoja nūju un vēl ļoti izteikti kliboja, viņš bija pateicīgs, ka varēja stāvēt zaļajā ielejas pļavā. Sākot no pirmajiem piesardzīgajiem soļiem, vīrietis katru dienu bija piespiedis sevi staigāt. Viņa pirmais gājiens lejup pa stāvo taku bija smags pārbaudījums - un arī triumfs. Kāpšana augšā izrādījās vieglāka par kāpienu lejup.
Jondalars vēl joprojām nezināja, kā Eila viena pati, bez palīdzības, bija dabūjusi viņu augšā pa stāvo taku uz alu. Bet, ja citi bija viņai palīdzējuši, kur tad viņi ir? Tas bija jautājums, kas jau sen nelika viņam mieru. No paša sākuma Eila nebija viņu sapratusi, bet tagad, lai vienkārši apmierinātu savu ziņkārību, to jautāt šķita nevietā. Viņš bija gaidījis piemērotu bridi, un tagad likās, ka tāds ir pienācis.
- Eila, kas ir tava cilts? Kur viņi ir?
Smaids izdzisa no sievietes sejas, Jondalars jau gandrīz nožēloja, ka pajautājis. Pēc ieilgušā klusuma brīža viņš jau sāka domāt, ka Eila nebija viņu sapratusi.
- Nav cilts. Eilai nav cilts, - viņa beidzot atbildēja, atraudamās no koka un iziedama ārā no pavēņa. Jondalars paņēma savu nūju un kliboja viņai pakaļ.
- Bet tev ir jābūt kādai ciltij. Tu piedzimi kādai mātei. Kas par tevi rūpējās? Kas tev iemācīja ārstniecību? Kur tagad ir tava cilts, Eila? Kāpēc tu esi viena?
Skatīdamās zemē, Eila lēnām gāja uz priekšu. Viņa nebūt nevairījās no atbildes - viņai bija jāatbild. Neviena klana sieviete nedrīkstēja atteikties atbildēt, ja vīrietis bija uzdevis tiešu jautājumu. Patiesībā visi klana locekļi - gan vīrieši, gan sievietes - atbildēja uz tieši uzdotiem jautājumiem. Vienkārši bija pierasts tā, ka ziņkāres pēc sievietes klana vīriešiem nekad neuzdeva personiskus jautājumus, vīrieši tos parasti pārsprieda savā starpā. Pieņemts bija tā, ka parasti sievietēm uzdeva jautājumus. Jondalara jautājums uzjundīja daudz atmiņu, bet uz dažiem no tiem Eila nezināja atbildi un neprata atbildēt uz pārējiem.
- Ja negribi man stāstīt…
- Nē. - Eila paskatījās uz viņu un pašūpoja galvu. - Eila teiks. - Viņas acīs bija manāms satraukums. - Nezin vārdus.