Выбрать главу

Jondalars vēlreiz pārdomāja, vai vajadzēja šo jautājumu uzdot, bet viņu māca ziņkāre, un sieviete, šķiet, gribēja viņam to izstāstīt. Abi vēlreiz apstājās pie kāda robota klintsgabala, kas pirms nonākšanas pļavā bija atradies klints sienā, no kuras bija izrāvis lielu robu. Jondalars apsēdās uz klintsbluķa malas, kas bija sašķēlies tā, ka no tā sanāca ērts sēdeklis pareizā augstumā un ar slīpumu muguras atspiešanai.

-     Kā tava cilts sevi sauc? - viņš jautāja.

Eila kādu brīdi padomāja. - Cilts. Vīrieši… sievietes… bērni. - Viņa vēlreiz pašūpoja galvu, nezinādama, kā izskaidrot. - Klans. - Viņa vien­laikus žestikulēja ar rokām, lai izskaidrotu šo jēdzienu.

-     Kā ģimene? Ģimene ir vīrietis, sieviete un viņu bērni, kas dzīvo pie viena pavarda… Parasti.

Viņa pamāja. - Ģimene… vairāk.

-     Maza grupa? Vairākas ģimenes, kas dzīvo kopā, ir cilts, - viņš skaidroja, - pat ja tās nedzīvo vienā alā.

-    Jā, - Eila piekrita, - klans mazs. Un vairāk. Klans nozīmē visa cilts.

Jondalars nebija īsti sadzirdējis Eilu pirmoreiz sakām šo vārdu un nesaprata viņas žestu. Tas vārds skanēja smagnēji, izrunāts ar rīkles skaņu, un atkal parādījās tā iezīme, ko viņš vienīgi varēja izskaidrot ar vārda vidusdaļu neizrunāšanu. Viņš pat nebūtu iedomājies, ka tas bija domāts kā vārds. Līdz šim Eila nebija izrunājusi nevienu citu vārdu, tikai tos, ko bija iemācījusies no viņa. Jondalaram radās interese.

-     Gluns? - viņš pārjautāja, cenzdamies Eilu atdarināt.

Tas nebija īsti pareizi, bet uz to pusi bija. - Eila nesaka Jondalara vār­dus pareizi, Jondalars nesaka Eilas vārdus pareizi. Jondalars saka labi.

-    Eila, es nezināju, ka tu jau zināji kādus vārdus. Nekad nebiju dzir­dējis tevi runājam tavā valodā.

-     Nezinu daudz vārdu. Klans nerunā vārdus.

Jondalars nesaprata. - Kā tad viņi runā, ja ne ar vārdiem?

-    Viņi runā… rokām, - Eila atbildēja, zinādama, ka atbilde nav gluži pareiza.

Viņa pamanīja, ka neapzināti bija veidojusi žestus, lai paskaidrotu. Ieraudzījusi Jondalara izbrīnīto skatienu, sieviete saņēma viņa rokas un virzīja tās pareizām kustībām, kamēr pati atkārtoja savu sakāmo.

-     Klans nerunā daudz vārdu. Klans runā… rokām.

Jondalara izbrīnītā piere pamazām izlīdzinājās, kad viņš sāka saprast. - Tātad tu man saki, ka tava cilts runā ar rokām?! Parādi man! Pasaki kaut ko savā valodā!

Eila kādu bridi padomāja, tad sāka žestikulēt. - Es tik daudz ko gribu tev pateikt, bet man ir jāiemācās to pateikt tavā valodā. Tava valoda ir vienīgā, kas man tagad atlikusi. Kā lai es tev pastāstu, kas ir mana cilts? Es vairs neesmu klana sieviete. Kā lai tev izskaidroju, ka esmu mirusi? Man nav savas cilts. Klans domā, ka es jau staigāju pa citu pasauli, tāpat kā tas vīrietis, ar ko tu kopā ceļoji. Domāju, ka tas bija tavs brālis. Vēl es tev gribētu pateikt, ka virs viņa kapa atstāju zī­mes, lai palīdzētu viņam atrast ceļu uz viņsauli un lai bēdas tavā sirdī nebūtu tik lielas. Gribu tev pateikt, ka arī es par viņu sēroju, kaut ari viņu nepazinu. Es nepazīstu tos cilvēkus, kam piedzimu. Man droši vien bija māte un ģimene, kas izskatījās līdzīga man… un tev. Bet es viņus vienīgi pazīstu kā Citus. Iza ir vienīgā māte, kuru atceros. Viņa man iemācīja ārstniecības noslēpumus un izmācīja par zāļu sievu, bet viņa ir mirusi. Arī Krebs ir miris. Jondalar, es tik izmisīgi vēlos tev pastāstīt par Izu, Krebu un Durku…. - Eilai bija jāapstājas, lai dziļi ievilktu elpu. - Arī mans dēls ir man atņemts, bet viņš dzīvo. Tik daudz man ir atlicis. Un tagad Alu Lauva ir atvedis tevi. Es baidījos, ka Citu vīrieši būs tādi paši kā Brouds, bet tu vairāk līdzinies Krebam, esi maigs un pacietīgs. Es gribu domāt, ka būsi mans vīrietis. Kad pirmo reizi tevi ieraudzīju, nodomāju, ka tāpēc esi šeit atsūtīts. Gribēju ticēt, ka tas notika tādēļ, ka biju tik vientuļa, man bija vajadzīgs kāds cilvēks, un tu esi pirmais Citu vīrietis, ko esmu redzējusi… to es skaidri zinu. Tad nebūtu bijis svarīgi, kas tu esi. Es gribēju tevi par savu vīrieti, vienkārši lai man būtu vīrietis. Tagad tā vairs nav. Ar katru dienu, ko tu šeit pavadi, manas jūtas kļūst arvien stiprākas. Es zinu, ka Citi nav pārāk tālu no šejienes, un droši vien ir arī citi vīrieši, un viens no tiem varētu kļūt par manu vīru. Bet es negribu nevienu citu un baidos, ka, tiklīdz atlabsi, tu šeit vairs nepaliksi. Baidos arī par to, ka tad tevi zaudēšu. Kaut varētu tev pateikt, es esmu tik… tik… pateicīga par to, ka tu esi šeit, ka dažkārt šķiet, es to neizturēšu. - Eila apstājās, nespēdama turpināt, bet sajuz­dama ari to, ka nebija vēl savu sakāmo pabeigusi.

Vīrietim, kas viņu vēroja, Eilas domas bija pilnīgi nesaprotamas. Viņas kustības - ne tikai ar rokām, bet ar vaibstiem, acīm un visu augumu - bija tik izteiksmīgas, ka Jondalars bija dziļi aizkustināts. Eila viņam atgādināja klusējošu dejotāju, ja neņem vērā tās rīkles skaņas, kas dīvainā kārtā labi saderēja kopā ar graciozajām kustībām. Viņš uztvēra visu tikai ar savām emocijām un nespēja īsti noticēt tam, ka tas, ko viņš juta, bija tas, ko Eila bija teikusi, - bet, kad viņa beidza, Jondalars zināja, ka tieši to viņa bija teikusi. Vīrietis saprata arī to, ka Eilas kustību un žestu valoda nebija - kā viņš sākumā bija uzskatījis - vienkāršs žestu virknējums, ko ari viņš dažkārt lietoja, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi. Drīzāk šķita, ka šajā valodā tika lietotas skaņas, lai uzsvērtu žestu nozīmi.

Beigusi savu sakāmo, Eila kādu brīdi domīgi pastāvēja, tad graciozi nolaidās zemē pie viņa kājām un nolieca galvu. Jondalars gaidīja, un, kad Eila nepakustējās, vīrietis sāka justies neomulīgi. Šķita, ka jaunā sieviete kaut ko gaida no viņa, un radās tāda sajūta, ka izrāda viņam cieņu. Tāda godbijība Lielās Mātes priekšā bija slavējama, bet Viņa tika uzskatīta par greizsirdīgu un neizturējās laipni ne pret vienu no Saviem bērniem, kas saņēma tādu cieņu, kas pienācās Viņai pašai.

Beidzot Jondalars noliecās un pieskārās Eilas rokai. - Eila, celies augšā. Ko tu dari?

Pieskāriens pie rokas nebija gluži tas pats, kas piesitiens pie pleca, bet tik tuvu tam, ka sieviete nodomāja: Jondalars dod viņai klana signālu - atļauju runāt. Viņa pacēla galvu un palūkojās uz sēdošo vīrieti.

-     Klana sieviete sēž, grib runāt. Eila grib runāt ar Jondalaru.

-    Tev nav jāsēž zemē, lai runātu ar mani. - Viņš pasniedzās uz priekšu un gribēja viņu piecelt kājās. - Ja gribi runāt, vienkārši runā.

Eila uzstāja, ka paliks tur, kur ir. - H klanā dara. - Viņas acis lū­dzās sapratni. - Eila grib teikt… - Acīs sariesās izmisuma asaras. Viņa iesāka vēlreiz. - Eila nerunā labi. Eila grib teikt, Jondalars dod Eilai runāt, grib teikt…

-     Vai tu mēģini pateikt - paldies?

-     Ko nozīmē paldies?

Vīrietis ieturēja pauzi. - Eila, tu izglābi man dzīvību. Tu esi par mani rūpējusies, ārstējusi manas brūces, barojusi. Par to es pateikšu paldies. Es pateikšu vairāk nekā paldies.

Eila sarauca pieri. - Ne tas. Vīrietim sāp, Eila rūpējas. Eila rūpējas visi cilvēki. Jondalars dod Eilai runu. Ir vairāk. Ir vairāk paldies. - Viņa paskatījās Jondalarā godīgām acīm, vēlēdamās, kaut viņš saprastu.

-    Varbūt tu nerunā labi, bet sazinies ļoti labi. Celies augšā, Eila, vai arī man būs jāmetas zemē tev blakus. Es saprotu, ka esi dziedniece un tavs aicinājums ir palīdzēt ikvienam, kam palīdzība nepieciešama. Tu varbūt nedomā, ka tas ir kas īpašs, ka esi man izglābusi dzīvību, bet tas mani nepadara mazāk pateicīgu. Man liekas sīkums iemācīt tev manu valodu, bet es sāku saprast, ka tev tas ir ļoti svarīgi un tu par to esi pateicīga. Pateicības izteikšana allaž ir grūta, lai kādā valodā tā arī būtu. Manā valodā ir pieņemts pateikt paldies. Man šķiet, ka tev tas sanāk vēl skaistāk. Bet tagad, lūdzu, celies augšā!