Eila juta, ka viņš ir sapratis. Sievietes smaids izteica daudz lielāku pateicību, nekā viņa to apzinājās. Eilai bija grūti to izskaidrot, bet ļoti svarīgi, lai viņš saprastu; tagad viņa piecēlās kājās, juzdamās pacilāta, ka bija izdevies. Sieviete meklēja veidu, kā izteikt savu pacilātību darbībā; ieraudzījusi Vīniju un kumeļu, viņa gari un griezīgi nosvilpās. Ķēve izslēja ausis un aulekšoja pie Eilas. Kad Vīnija bija pieskrējusi klāt, jaunā sieviete palēcās un viegli uzkāpa zirgam mugurā.
Viņas apmeta lielu apli pa pļavu, kumeliņš sekoja cieši blakus. Kopš Jondalara atrašanas Eila bija visu laiku palikusi pie viņa, tāpēc nebija neko daudz izjājusi, un šis jājiens sniedza viņai pacilājošu brīvības izjūtu. Kad sieviete atgriezās pie klints, Jondalars stāvēja kājās, viņu gaidīdams. Viņa mute vairs nebija plati iepletusies, tomēr tā tāda bija bijusi, kad Eila sāka jāt. Uz bridi viņam pār muguru bija noskrējušas tirpas, un viņš nesaprata, vai sieviete nav kāda pārdabiska būtne, varbūt pat doni. Kā pa miglu viņš atcerējās sapni par Mātes garu, kas bija ieņēmis jaunas sievietes veidolu un pastūma malā lauvu.
Tad Jondalars atcerējās Eilas lielo, cilvēcīgo izmisumu par savu nespēju sazināties. Noteikti nevienam Lielās Zemes Mātes garam nebūtu šādas problēmas. Tomēr viņai piemita neparasts talants apieties ar dzīvniekiem. Putni atlidoja pie viņas un ēda no rokas, ķēve - zīdītāja - atskrēja pēc viņas svilpiena un atļāva jāt sev uz muguras. Un kā tad ar tiem cilvēkiem, kas nesarunājās ar vārdiem, bet gan ar žestiem? Glāstīdams kumeliņu, vīrietis prātoja: kopš tās dienas, kad Eila viņam bija to izstāstījusi, Jondalaram bija bijusi laba viela pārdomām. Jo vairāk viņš par šo sievieti domāja, jo dziļāks kļuva viņas noslēpums.
Vīrietis varēja saprast, kāpēc viņa nerunāja, jo arī viņas cilts nerunāja. Bet kas bija tie cilvēki? Kur viņi ir tagad? Eila sacīja, ka viņai neesot savas cilts un viņa dzīvojot ielejā viena pati, bet kas tad bija viņai iemācījis ārstniecības māku un maģisko spēju apieties ar dzīvniekiem? Kur viņa bija dabūjusi uguns akmeni? Eila vēl bija par jaunu, lai būtu tik apdāvināta dziedniece. Parasti pagāja vairāki gadi, dzīvojot nošķirtībā un vientulībā, lai sasniegtu tādas spējas un līmeni, kāds piemita Eilai…
Varbūt šādus cilvēkus Eila uzskatīja par savu cilti? Jondalars zināja, ka eksistē tādas atsevišķas grupas, ko veido tie, kas kalpo Mātei un pilnībā velta sevi, lai iegūtu dziļāku ieskatu pamatīgajos noslēpumos un mistērijās. Šādas ļaužu grupiņas tika turētas lielā cieņā; Zelandoni vairākus gadus bija pavadījuši, dzīvojot kopā ar vienu no tām. Arī Šamuds bija runājis par šo ļaužu pašu uzliktajiem pārbaudījumiem, lai iegūtu dziļākas zināšanas un iemaņas. Vai Eila būtu varējusi dzīvot kopā ar vienu no šīm grupām, kas savā starpā nesarunājās, tikai sazinājās ar žestiem? Vai tāpēc viņa tagad dzīvoja viena, lai pilnveidotu savas iemaņas?
Ak, Jondalar, un tu biji domājis dalīties Baudas veltē ar šo sievieti! Nav brīnums, ka viņa reaģēja tā, kā viņa to izdarīja. Bet cik žēl! Būt tik skaistai kā viņa un atteikties no Baudas veltes! Jondalar, tev noteikti būs jāciena viņas griba, kaut ari šī sieviete ir skaista.
Brūnais kumeliņš badīja ar purniņu un berzējās gar vīrieti, cerēdams saņemt iejūtīgāku pakasišanu no maigajām rokām, kas allaž mācēja atrast īstās vietas, kur jaundzimušā kumeļa pūkainā spalva niezēja visvairāk. Jondalars bija iepriecināts, ka kumeļš viņu uzmeklē. Zirgi viņam nekad nebija nozīmējuši neko vairāk kā barības līdzekļus, tāpēc vīrietim nekad nebija ienācis prātā, ka tie var būt arī sirsnīgi, atsaucīgi dzīvnieki, kam viņa glāsti patīk.
Eila smaidīja, viņa priecājās par pieķeršanos, kas bija izveidojusies starp Jondalaru un Vīnijas kumeliņu. Viņai prātā ienāca aizmirsta doma, un sieviete to nekavējoties pateica.
- Jondalars dod kumeļam vārdu?
- Dot kumeļam vārdu? Vai gribi, lai es šim kumeliņam dodu vārdu? - Viņš bija nedrošs un iepriecināts. - Es nezinu, Eila. Es nekad neesmu nevienam devis vārdu, kur nu vēl zirgam. Kādu vārdu lai dod zirgam?
Eila saprata vīrieša samulsumu. Arī viņa šo domu nebija pieņēmusi uzreiz. Vārdi bija jāpiešķir ar nozīmi, tie deva pazīstamību. Vīnijas kā īpašas radības atzīšanai, atšķirot to no jēdziena zirgs, bija noteiktas sekas. Viņa vairs nebija vienkāršs bara dzīvnieks, kas klīst pa stepi. Viņa daudz vairāk līdzinājās cilvēkam, ieguva no cilvēka drošību un dāvāja tam savu uzticību. Starp sev līdzīgajiem sugas brāļiem Vīnija bija kas īpašs. Viņai bija vārds.
Bet tas sievietei uzlika zināmus pienākumus. Dzīvnieka ērtības un labklājība prasīja noteiktas pūles un rūpes. Viņai allaž bija jādomā par zirgu; abu dzīves tika cieši sasaistītas kopā.
Eila bija sākusi apzināties abu - viņas un ķēves - attiecības, īpaši pēc Vīnijas atgriešanās. Kaut arī tas nebija plānots vai aprēķināts, viņas vēlmē, lai Jondalars dod kumeļam vārdu, pastāvēja šis atzīšanas elements. Eila gribēja, lai Jondalars paliek kopā ar viņu. Ja viņš iemīlēs jauno kumeliņu, tas vismaz uz laiku varētu izrādīties papildu iemesls viņa palikšanai te, kur jāpaliek kumeļam, - ielejā, kopā ar Vīniju un Eilu.
Tomēr nebija nekādas vajadzības vīrieti steidzināt. Vēl kādu bridi viņš nekur neies, vismaz tik ilgi, līdz sadzīs kāja.
Eila satrūkusies pamodās. Alā bija tumšs. Viņa gulēja uz muguras, skatīdamās melnajā, necaurredzamajā tumsā, un centās atkal aizmigt. Beidzot viņa klusām izslīdēja no gultas - alas grīdā viņa bija izrakuši šauru bedri savai gultai, tā atradās blakus viņas vecajai guļvietai, kur tagad gulēja Jondalars, - un taustīdamās aizgāja līdz alas ieejai. Sieviete dzirdēja, kā Vīnija nosprauslājas, pazīdama savu draudzeni, kad viņa pagāja garām, lai dotos uz alas izeju.
"Atkal esmu izlaidusi pavardu," viņa nodomāja, iedama gar sienu uz alas pārkāri. "Jondalars tik labi nepārzina alu, kā es to protu. Ja viņam rodas vajadzība nakts vidū piecelties, tad nepieciešama lielāka gaisma."
Izgājusi ārā, Eila kādu brīdi pastāvēja. Izdilis mēness, spīdēdams rietumu pusē, atradās gandrīz vai pie pašas augšējās klints kores upes pretējā krastā un drīz aiz tās pazudīs. Rīts bija tuvāk nekā pusnakts. Lejā valdīja tumsa, ja neskaita sudrabainu zvaigžņu atspulgu čalojošajā upes straumē.
Naksnīgā debess tikko manāmi mainījās no melnas uz tumši zilu nokrāsu, bet to varēja pamanīt tikai zemapziņas līmenī. Pati nesaprazdama, kāpēc, Eila nolēma vairs neiet gulēt. Viņa vēroja, kā mēness kļūst tumšāks, pirms pretējā krasta klints kore to aprij. Pazūdot pašiem pēdējiem gaismas stariem, jaunā sieviete sajuta nelaimi vēstījošus drebuļus.
Pakāpeniski debess kļuva gaišāka un zvaigznes izbālēja zilajā gaismā. Ielejas tālākajā galā pamale krāsojās sārta. Eila vēroja, kā asi izteikts, asinssarkans saules disks uzliesmo zemes malā un pār ieleju met ugunīgu atblāzmu.
- Austrumos droši vien ir prērijas ugunsgrēks, - Jondalars ierunājās.
Eila apmetās apkārt. Vīrieti apstaroja ugunīgā diska spilgtā gaisma, kas pārvērta viņa acis lavandas krāsā; ugunskura gaismā tās nekad tādas nebija bijušas. - Jā, liels uguns, daudz dūmu. Es nezināju, tu augšā.
- Jau kādu brīdi esmu nomodā, cerēju, ka tu drīz atgriezīsies. Kad neatgriezies, tad nodomāju, ka arī es varētu celties augšā. Pavards ir izdzisis.