Eila vēlējās runāt tikpat brīvi kā viņš, spēt dabiski sakārtot vārdus pareizā secībā un neierobežoti izteikties. Bet pastāvēja kāds neredzams šķērslis, kuru sieviete nespēja pārvarēt, kāds trūkums, kuru viņa, kā šķita, tūlīt pat pārvarēs, bet tas izslīdēja no rokām. Intuīcija sacīja priekšā, ka viņai to vajadzētu zināt - šīs zināšanas glabājās viņā apslēptas, ja vien viņa spētu atrast pareizo atslēgu.
- Piedod, Eila! Man nevajadzēja tā kliegt uz tevi, bet Tonolans bija mans brālis… - Brāļa vārds nāca pār jondalara lūpām gandrīz kā kliedziens.
- Brālis. Tev un otram vīrietim… ir viena māte?
- Jā, mums bija viena māte.
Eila pamāja un pagriezās pret zirgu, vēlēdamās, kaut spētu izskaidrot, ka viņa saprot ģimenes saites un to īpašo saikni, kas vieno divus vīriešus, kas dzimuši vienai mātei. Arī Krebs un Brūns bija bijuši brāļi.
Beigusi kravāt vācamos grozus, Eila paņēma savus pīķus, lai iznestu tos laukā cauri šaurajai alas izejai un piesietu pie zirga. Vērodams, kā Eila veic pēdējos sagatavošanās darbus, Jondalars sāka saprast, ka zirgs jaunajai sievietei bija daudz kas vairāk par neparastu alas biedru. Dzīvnieks deva viņai neapstrīdamu priekšrocību. Vīrietis nebija iedomājies, cik zirgs var būt noderīgs. Bet viņš brīnījās par kādu citu pretrunu: Eila izmantoja zirgu medībām un gaļas nogādāšanai mājās - par šādu progresīvu metodi agrāk nebija dzirdēts, tomēr tajā pašā laikā lietoja tik primitīvu pīķi, kādu viņš nekad nebija redzējis.
Jondalars bija medījis kopā ar daudziem cilvēkiem, katrai ļaužu grupai bijis savs īpašais pīķa veids, bet neviens no tiem nav bijis tik krasi atšķirīgs no Eilas pīķa. Tomēr tajā jautās kaut kas pazīstams. Tā gals bija ass un rūdīts uz uguns, pats pīķis - taisns un gluds - bija neparocīgs. Nebija nekādu šaubu par to, ka šis pīķis nebija domāts mešanai; tas bija daudz lielāks nekā tas, ar kuru Jondalars bija medījis degunradzi. Kā gan viņa ar to medīja? Kā gan sieviete spēja pieiet tik tuvu dzīvniekam, lai novaldītu šādu pīķi? Kad viņa atgriezīsies, būs jāpajautā. Tagad tas aizņemtu pārāk daudz laika. Eila mācījās runāt, bet viņai joprojām vēl bija lielas grūtības.
Pirms Eila un Vīnija devās ceļā, Jondalars ieveda kumeliņu alā. Viņš glāstīja, kasīja un runājās ar kumeliņu, līdz bija drošs, ka Eila ar ķēvi jau ir gabalā. Bija dīvaina sajūta atrasties alā vienam pašam, zinot, ka sieviete būs prom lielāko dienas daļu. Ar nūjas palīdzību vīrietis piecēlās kājās un, ļaudams vaļu savai ziņkārībai, atrada lampu un to aizdedzināja. Atstājis nūju - alas iekšpusē tā nebija vajadzīga - un vienā rokā turēdams izgrebto akmens lampu, Jondalars sāka apsekot alas sienas, lai izpētītu, cik tā ir liela un uz kurieni ved. Attiecībā uz alas lielumu nekādu pārsteigumu nebija - tā bija tik liela, kā viņš bija domājis, un, izņemot mazo nišu, tajā nebija nekādu sāneju. Bet nišā atradās pārsteigums: viss norādīja uz to, ka vēl nesen te dzīvojis alu lauva, uz to norādīja pēdas nospiedums - varen liels!
Apskatījis pārējo alu, Jondalars secināja, ka Eila šeit mitinājusies vairākus gadus. Viņš droši vien kļūdījies par alu lauvas pēdām, bet, aizgājis atpakaļ un pārbaudījis nišu daudz uzmanīgāk, vīrietis bija pārliecināts, ka alu lauva dzīvojis tajā stūri vēl pagājušajā gadā.
Vēl viena mīkla! Vai viņš kādreiz atradīs atbildes uz visiem mulsinošajiem jautājumiem?
Jondalars paņēma vienu no Eilas groziem - kā viņš saprata, tas vēl nebija lietots - un nolēma krastmalā pameklēt dzelzs pirītus. Ari viņš varētu kaut kādā veidā izrādīties noderīgs. Kumeliņam lēkšojot pa priekšu, ar nūjas palīdzību vīrietis devās lejā pa stāvo taku, pēc tam atstutēja savu spieķi pie klints sienas blakus kaulu kaudzei. Viņš ļoti priecāsies, kad pienāks tā diena, kad spieķis vairs vispār nebūs jālieto.
Apstājies, lai pamīļotu un pakasītu kumeliņu, kas ar purniņu badīja viņa roku, Jondalars iesmējās, kad jaunais zirdziņš ar eksaltētu sajūsmu sāka vārtīties tajā vietā, kuru abi ar Vīniju jau agrāk bija izmantojuši. Zviegdams labsajūtā, kumeliņš, pacēlis kājas gaisā, vārtījās krastmalas smiltīs. Pēc tam viņš piecēlās un noskurinājās, izmētādams netīrumus uz visām pusēm, un, atradis savu mīļāko vietiņu vītola paēnā, iekārtojās uz atpūtu.
Jondalars lēnām gāja pa akmeņaino upmalu un noliecās, lai pārbaudītu katru akmeni. - Atradu! - viņš sajūsmā iekliedzās; kliedziens izbiedēja kumeļu. Vīrietis sajutās nedaudz jocīgi. - Re, kur vēl viens! - viņš atkal iesaucās un muļķīgi pasmaidīja. Bet, pacēlis metālisko, pelēko akmeni, vīrietis apstājās, ieraudzīdams kādu citu, daudz lielāku akmeni. - Šajā krastmalā ir krams!
Lūk, kur Eila iegūst kramu, no kā gatavo savus darbarīkus! Ja varētu atrast sitamo akmeni un uztaisīt darba vietu un… Jondalar, tu varētu izgatavot darbarīkus! Labus, asus nažus un dzeļus… Piecēlies kājās, viņš novērtēja kaulu un gruvešu kaudzi, ko upe bija izmetusi krastā. Izskatās, ka te ir arī saglabājušies labi kauli un ragi. Tu pat varētu sievietei uztaisīt pieklājīgu šķēpu.
Varbūt viņa nemaz nevēlas pieklājīgu šķēpu, Jondalar? Varbūt viņai ir savi iemesli, lai lietotu to, kas viņai jau ir? Bet tas nenozīmē to, ka tu nevarētu pats sev pagatavot šķēpu. Tas būtu daudz labāk nekā cauru dienu sēdēt bezdarbībā. Tu pat varētu izgatavot kādu grebumu. Pirms tu no tā atteicies, tev bija veikla roka uz kokgriezumiem.
Jondalars parakņājās kaulu un sanēšu kaudzē, kas izskalota gulēja upes krastā pie klints sienas, tad apgāja mēslu kaudzei apkārt no otras puses un pārmeklēja pāraugušos krūmus, vai atkritumos neatradīs kādu sadalījušos kaula fragmentu, galvaskausu vai ragus. Meklējot kādu labu sitamo akmeni, vīrietis atrada vairākus dzelzs pirītus. Pārplēsis pirmā krama gabala čaulu, viņš pasmaidīja. Jondalars pat nebija aptvēris, cik ļoti viņam pietrūka darbošanās savā amatā.
Tagad, atradis kramu, vīrietis jau prātoja par visiem tiem darbarīkiem, kurus varēs uztaisīt. Viņš gribēja izgatavot labu nazi un cirvi, abus ar rokturiem. Vēl viņš gribēja uztaisīt pīķus, un ar labiem īleniem varēs salabot savu apģērbu. Eilai varētu patikt viņa darinātie darbarīki; vismaz viņš tos parādīs.
Diena nevilkās tik gausi, kā vīrietis bija baidījies, un, krēslai iestājoties, zvērādā, ko Jondalars bija aizņēmies no Eilas, viņš jau bija rūpīgi savācis visus nepieciešamos krama apstrādes rīkus, ko bija izgatavojis, un arī dažus jaunos darbarīkus, kurus jau bija paspējis ar tiem uztaisīt. Atgriezies alā, vīrietis pamanīja, ka kumeliņš viņu biksta un pieprasa savu tiesu uzmanības, un laikam ir ari izsalcis. Eila bija atstājusi izvārītu graudu putru, kas likās diezgan pašķidra, no kuras sākumā kumeļš bija atteicies, bet vēlāk apēdis, bet tas jau bija ap pusdienlaiku. Kur gan viņas tik ilgi kavējas?
Kad sāka jau satumst, Jondalars ne pa jokam bija uztraucies. Kumeļam bija vajadzīga Vīnija, un Eilai vajadzētu atgriezties. Vīrietis piecēlās kājās no tālākās klints pārkares malas, kur bija sēdējis un viņu gaidījis, un nolēma iekurt ugunskuru, domādams: ja gadījumā Eila apmaldījusies, tad tas viņai parādīs ceļu mājup. "Viņa neapmaldīsies," viņš pie sevis noteica, bet tik un tā iekurināja ugunskuru.