- Tam es ticu, - Tonolans piekrita.
- Tas, kas notika pēc tam, bija vēl briesmīgāk, - Filonija piebilda.
- Filonija! Tas ir tik pretīgi! Es neesmu tev ļāvis par to runāt! - Laduni kūsāja patiesās dusmās.
- Ko viņi izdarīja? - Jondalars pavaicāja. - Ja mēs grasāmies iet cauri plakangalvju teritorijai, mums tas ir jāzina.
- Jā, šķiet, ka tev taisnība, Jondalar. Man vienkārši nepatīk par to runāt Filonijas klātbūtnē.
- Es esmu pieaugusi sieviete, - Laduni meita uzstāja, bet viņas balss neskanēja pārliecinoši.
Laduni paskatījās uz meitu, padomāja un tad pieņēma lēmumu. - Plakangalvju vīrieši sāka staigāt pa pāriem vai bariņos, un Čaroli bandai tas nederēja. Tāpēc viņi sāka ķircināt viņu sievietes. Bet plakangalvju sievietes nekad necīnās pretī. Nav nekāda prieka viņas aiztikt; viņu sievietes tikai saraujas un skrien projām. Tāpēc banda nolēma viņas izmantot citiem mērķiem. Es nezinu, kurš uzdrošinājās un kurš bija pirmais, iespējams, ka Čaroli savus puišus uz to samusināja. Viņš uz to ir spējīgs.
- Uz ko samusināja? - Jondalars nesaprata.
- Viņi sāka ar varu piespiest plakangalvju sievietes… - Laduni nespēja pabeigt teikumu. Viņš pielēca kājās nikns kā velns. - Tā ir zaimošana! Tā ir Mātes apgānīšana, Viņas Baudas veltes zākāšana! Dzīvnieki! Sliktāki par dzīvniekiem! Sliktāki par plakangalvjiem!
- Tātad tu saki, ka šie vīri guva Baudas velti no plakangalvju sievietēm? Piespieda viņas ar varu? Plakangalvju sievietes? - Tonolans pārjautāja.
- Viņi ar to pat lielījās! - Filonija iesaucās. - Es sev pat tuvumā nelaistu tādu vīrieti, kurš būtu guvis Baudas velti ar plakangalvju sievieti.
- Filonija! Tu nedrīksti apspriest tādas lietas! Es nepieļaušu, ka pār tavām lūpām nāk tādi riebīgi vārdi, tādas neķītrības! - Laduni bija sašutis. Viņš bija saniknots; vīra acis meta dusmu zibeņus.
- Jā, Laduni, - Filonija paklausīja, padevībā noliekdama galvu.
- Interesanti, kā viņi paši pēc tam jutās? - Jondalars apcerēja. - Varbūt tāpēc tas jauneklis svieda man ar akmeni? Domājams, ka viņi ir dusmīgi. Esmu dzirdējis ļaudis runājam, ka plakangalvji varētu būt cilvēki, - un, ja viņi tādi ir…
- Arī es esmu dzirdējis tādas runas! - Laduni piebalsoja, joprojām cenzdamies nomierināties. - Tam nu gan netici!
- Bara vadonis, ar kuru mēs satikāmies, bija gana gudrs, un viņi staigā uz divām kājām, tieši tāpat kā mēs.
- Arī lāči dažkārt staigā uz pakaļkājām. Plakangalvji ir dzīvnieki! Saprātīgi dzīvnieki, bet tomēr dzīvnieki! - Laduni centās saņemt sevi rokās un atgūt kontroles spējas, apzinādamies, ka visi ļaudis jūtas neērti. - Plakangalvji parasti ir nekaitīgi, ja vien viņus neaiztiek, - Laduni turpināja. - Nedomāju, ka sievietes… šaubos, vai viņas apzinās, kāda tā ir necieņa mūsu Mātei. Un visa tā ķircināšanās un kautiņi. Ja dzīvnieki ir pamatīgi saniknoti, viņi uzbrūk pretiniekam.
- Man šķiet, ka Čaroli banda ir radījusi mums pamatīgas problēmas, - Tonolans secināja. - Mēs gribējām šķērsot upi un iet pa labo krastu, lai nebūtu vēlāk jādomā, kā tikt tai pāri, kad tā kļūs par Lielās Mātes upi.
Laduni pasmaidīja. Tagad, kad viņi jau runāja par citām lietām, vīra dusmas pārgāja tikpat ātri, kā bija uznākušas. - Tonolan, Lielās Mātes upei ir pietekas, kas arī ir lielas upes. Ja grasies iet gar upi līdz pašām beigām, tev būs jāpierod pie vairāku upju šķērsošanas. Ļauj man dot tev padomu. Labāk turies šajā upes pusē, līdz nonāksi pie lielā atvara. Tecēdama pa līdzenumu, upe sadalās vairākās gultnēs, un mazākajām upēm ir daudz vieglāk tikt pāri nekā lielajai upei. Līdz tam ari laiks būs kļuvis daudz siltāks. Ja gribēsiet apciemot Sarmuni cilti, tad pēc tam, kad būsiet tikuši pāri upei, ejiet uz ziemeļiem.
- Cik tālu ir līdz lielajam atvaram? - Jondalars painteresējās.
- Es jums uzzīmēšu karti, - Laduni piedāvājās, izņemdams savu krama nazi. - Lanalija, iedod man to mizas gabalu! Varbūt vēl kāds cits varēs dot ari tālākus norādījumus? Ņemot vērā, ka pa ceļam jums būs jātiek pāri vairākām upēm un vēl arī jāmedī, līdz vasarai jūs varētu nokļūt līdz tai vietai, kur upe pagriežas uz dienvidiem.
- Vasarai? - Jondalars palika domīgs. - Esmu tik noguris no ledus un sniega, ka nevaru vien sagaidīt vasaras iestāšanos. Man derētu neliels siltums. - Atkal sajutis Lanalijas kāju piespiežamies pie savējās, Jondalars uzlika roku uz sievietes gurna.
3
Pie vakara debesim jau parādījās pirmās zvaigznes, kad Eila pa klinšaino aizas sienu uzmanīgi devās lejup. Tiklīdz viņa bija nokāpusi pa aizas malu zemāk, vējš pēkšņi pārstāja pūst un sieviete uz brīdi apstājās, lai izbaudītu vēja prombūtni. Bet klints sienas aptumšoja arī dziestošo dienas gaismu. Kamēr Eila nebija sasniegusi aizas lejasdaļu, biezie krūmi mazās upītes malā kā neskaidrs siluets slējās pret miljoniem kustīgo spīdīgo punktiņu atblāzmu tur augšā, pie debesīm.
Veldzējusies ar atsvaidzinošu upes ūdens malku, viņa, taustīdama ceļu, devās uz tumšo vietu blakus aizas sienai. Jaunā sieviete vairs nenopūlējās ar nojumes uzsliešanu, vienkārši izklāja uz zemes zvērādu un tajā ieritinājās. Tagad, kad aiz muguras bija klints siena, viņa jutās daudz drošāk nekā tajās reizēs, kad nācās nakšņot zem nojumes atklātā līdzenumā. Laižoties miegā, viņa vēroja kupraino pilnmēnesi, kas spīdēja virs aizas malas.
Pēkšņi viņa kliegdama pamodās.
Eila pielēca kājās, un cauri visam ķermenim izskrēja stindzinošas bailes, kas atbalsojās deniņos; sirds strauji sitās; sieviete vērās neskaidrajās aprisēs piķa melnajā tumsā savā priekšā. Atskanot spalgam krakšķim un uzliesmojot tam sekojošai apžilbinošai gaismai, viņa salēcās. Trīcēdama sieviete vēroja, kā gara priede, kurā bija iespēris zibens, sadalījās un lēnām, joprojām sīvi turēdamās pie savas otrās puses, nogāzās zemē. Aina bija sirreāla - degošais koks, uz klints sienas metot groteskas ēnas, izgaismoja pats savu nāves ainu.
Uguns sprakšķēja un šņāca, līdz spēcīgā lietusgāze to apdzēsa. Eila piespiedās tuvāk klints sienai, joprojām nepievērsdama uzmanību ne savām karstajām asarām, ne aukstajām lietus lāsēm, kas sitās viņai sejā. Pirmais attālais pērkona dārds, kas no viņas atmiņu pelniem atgādināja zemestrīces dārdoņu, bija uzjundījis vēl vienu sapni, kas laiku pa laikam atkārtojās, - murgus, ko pamostoties viņa nekad nespēja skaidri atcerēties; tie allaž viņā atstāja lielu nemieru un milzīgu bēdu izjūtu. Vēl viens spilgts zibens uzliesmojums, kam sekoja skaļš pērkona dārds, ar spocīgu gaismu vienā momentā pielēja aizā valdošo piķa melno tumsu, ļaudams Eilai ātri saskatīt klints stāvās sienas un izroboto koka stumbru, kas izskatījās kā nolūzis sīks zariņš, kuru sadragājis debess gaismas varenais pirksts.