- Kā lai es runāju? Es nespēju to atcerēties! Palīdzi man, Kreb!
- Eila, tavs totēms ir Alu Lauva, - vecais mogurs atgādināja.
Slaidā lēcienā dzeltenbrūns kaķu dzimtas plēsējs uzklupa sumbram
un piespieda pie zemes bailēs baurojošo, milzīgo, sarkanbrūno savvaļas lopu. Eila noelsās, un aszobainais tīģeris uzrūca viņai; tīģera ilkņi un purns mirka asinīs. Tīģeris nāca Eilai virsū, viņa garie, asie ilkņi auga arvien garāki un asāki. Viņa bija paslēpusies pavisam mazā alā,
cenzdamās piespiesties tuvāk klints sienai, kas atradās aiz muguras. Alu lauva ierēcās.
- Nē! Nē! - Eila kliedza.
Alā iestiepās milzīga ķetna ar izlaistiem nagiem un ieskrāpēja viņas augšstilbā četras paralēlas, dziļas brūces.
- Nē! Nē! - viņa atkal kliedza. - Es nevaru! Es nevaru! - Visapkārt mutuļoja migla. - Es nevaru atcerēties!
Slaidā, garā sieviete izstiepa rokas. - Es tev palīdzēšu…
Uz bridi migla izklīda, un Eila ieraudzīja seju, kas bija līdzīga viņas pašas sejai. Eilai sametās slikta dūša; no spraugas, kas bija pavērusies zemē, plūda ārā skāņa mitruma un puvuma smaka.
- Māt! Māt!
- Eila! Eila! Kas tev kaiš? - Jondalars viņu purināja. Viņš bija atradies ārā uz klints pārkares un izdzirdējis kliedzienu nepazīstamā valodā. Vīrietis iekliboja iekšā daudz ātrāk, nekā bija domājis, ka spēj kustēties.
Eila piecēlās sēdus, un Jondalars apskāva viņu. - Ak, Jondalar! Tas bija sapnis, mans murgs, - sieviete šņukstēja.
- Eila, viss ir labi. Viss ir kārtībā.
- Bija zemestrīce. Tā tas notika. Viņu nogalināja zemestrīcē.
- Ko nogalināja zemestrīcē?
- Manu māti. Un vēlāk ari Krebu. Ak, Jondalar, es ienīstu zemestrīces! - Sieviete viņa rokās nodrebinājās.
Jondalars apskāva Eilas plecus un palieca viņu atpakaļ, lai varētu uz viņu paskatīties. - Pastāsti man par savu sapni, Eila, - viņš sacīja.
- Man šie sapņi jau rādījušies tik sen, kopš vien sevi atceros, - tie vienmēr atgriežas. Vienā no tiem es atrodos mazā alā un iekšā iestiepjas lauvas ķetna. Šķiet, ka tā mans totēms mani iezīmēja. Otru sapni es nekad nevaru atcerēties, bet vienmēr pamostos trīcēdama un ar sliktu dūšu. Tikai šoreiz bija citādi, es viņu redzēju, Jondalar. Es redzēju savu māti!
- Eila, vai tu sevi dzirdi?
- Kā tu to domā?
- Tu runā, Eila. Tu runā!
Reiz Eila bija mācējusi runāt, kaut arī valoda nebija tā pati, viņa bija iemācījusies runas valodas izjūtu, ritmu un jēgu. Sieviete bija aizmirsusi runāt tāpēc, ka viņas izdzīvošana bija atkarīga no citas sazināšanās formas un vēl tāpēc, ka gribēja aizmirst traģēdiju, kas bija
atstājusi viņu vienu. Kaut ari tas nenotika apzināti, viņa bija klausījusies un atcerējusies daudz vairāk nekā vienīgi Jondalara valodas vārdu krājumu. Vīrietim runājot, Eila klausījās runas plūdumā, gramatikā, uzsvaros - tas viss bija daļa no skaņām, ko viņš veidoja.
Kā bērns, kas tikko sāk mācīties runāt, viņa bija piedzimusi ar runas dotībām un vēlmi tās īstenot, un vienīgi bija nepieciešama pastāvīga valodas klausīšanās. Eilas motivācija bija daudz spēcīgāka nekā bērnam, viņas atmiņa bija trenēta. Viņa mācījās daudz ātrāk. Kaut arī viņa nevarēja precīzi atdarināt vīrieša valodas intonāciju un modulāciju, Eila bija kļuvusi par runātāju Jondalara dzimtajā valodā.
- Es runāju! Es to varu! Jondalar, es domāju ar vārdiem!
Viņi abi pamanīja, ka Jondalars bija apskāvis Eilu, un abi to apzinājās. Vīrietis atlaida rokas.
- Vai jau ir pienācis rīts? - Eila jautāja, pamanīdama, ka pa alas ieeju un dūmu noplūdes atveri līst iekšā gaisma. Viņa nometa zvērādas. - Nevarēju iedomāties, ka tik ilgi nogulēšu. Ak Lielo Māt! Man taču jāsāk žāvēt gaļu. - Eila savā runā bija izmantojusi ari epitetus. Jondalars smaidīja. Bija tik brīnišķīgi dzirdēt, kā Eila bija pēkšņi sākusi runāt, bet tajā pašā laikā bija arī diezgan jocīga sajūta dzirdēt paša frāzes nākam no Eilas mutes, izrunātas ar viņas vienreizējo akcentu.
Jaunā sieviete steidzās uz izeju, tad, paskatījusies ārā, sastinga kā sālsstabs. Izberzējusi acis, viņa paskatījās vēlreiz. Uz klints pārkares, no viena gala līdz otram, bija savilktas aukliņas, uz kurām bija savērtas vienāda lieluma gaļas šķēles, starp kurām pa vidu bija sakurināti vairāki mazi ugunskuri. Vai viņa vēl joprojām sapņoja? Vai pēkšņi Eilai palīgā bija atnākušas visas klana sievietes?
- Uz iesma ir uzvērts gurna gabals un uzlikts cepties uz ugunskura, ja gadījumā esi izsalkusi, - Jondalars it kā nejauši piebilda, pašapmierināti smaidīdams.
- Tu? Tu to visu paveici?
- Jā, es. - Viņa smaids kļuva vēl platāks. Eilas reakcija uz viņa mazo pārsteigumu bija labāka, nekā viņš bija cerējis. Varbūt viņš vēl nevarēja medīt, bet vismaz varēja noģērēt sievietes pārvestos dzīvniekus un salikt gaļu kaltēties, īpaši jau tagad, kad bija uztaisījis jaunos nažus.
- Bet… tu taču esi vīrietis! - Eila pārsteigti iesaucās.
Jondalara mazais pārsteigums bija iznācis negaidītāks, nekā viņš to apzinājās. Tikai pateicoties atmiņām, klana locekļi apguva izdzīvošanas zināšanas un iemaņas. Viņu atmiņa, kas glabājās smadzeņu puslodes aizmugurējā daļā, bija attīstījusies tā, ka klana cilvēki spēja atcerēties senču iemaņas un nodot tās saviem pēctečiem. Vīriešu un sieviešu darbi daudzu paaudžu laikā bija sadalīti tā, ka ari klanu locekļu atmiņas bija sadalītas pēc dzimumiem. Viena dzimuma pārstāvji nespēja pildīt otra dzimuma funkcijas; tam viņiem nebija atmiņu.
Klana vīrietis varēja medīt vai atrast briedi un pārnest to mājās. Viņš pat savu medījumu mācēja nodīrāt, tomēr ne tik prasmīgi kā sieviete. Ja vajadzība spieda, varēja arī uzlikt gaļas gabalus cepties uz ugunskura. Bet klana vīrietim nekad prātā nebūtu ienākusi doma sagriezt gaļu šķēlēs un izlikt to kaltēties, un, pat ja arī tāda doma būtu radusies, vīrietis nezinātu, ar ko sākt un kas jādara. Viņam noteikti nebūtu sanākušas tik akurātas un precīzi sagrieztas šķēles, kas vienmērīgi kaltētos, kā Eila to redzēja savu acu priekšā.
- Vai tad vīrietim nav ļauts sagriezt mazliet gaļas? - Jondalars jautāja. Viņš zināja, ka dažām ciltīm ir atšķirīgas paražas, kas attiecas uz vīriešu un sieviešu darbiem, bet viņš bija gribējis tikai palīdzēt un nebija domājis, ka Eila par to apvainosies.
- Klanā sievietes nedrīkst medīt un vīrieši nedrīkst… gatavot ēdienu, - sieviete centās paskaidrot.
- Bet tu medī.
Jondalara piezīme sniedza viņai negaidītu atklāsmi. Viņa bija aizmirsusi šīs atšķirības starp klanu un Citiem.
- Es… es neesmu klana sieviete, - Eila, samulsusi, sacīja. - Es… - Viņa nemācēja to izskaidrot. - Es esmu tāda pati kā tu, Jondalar. Viena no Citiem.
23
Eila apturēja zirgu, noslīdēja no Vīnijas muguras un pasniedza Jondalaram pilošo ūdens somu. Vīrietis to paņēma un izslāpis dzēra lieliem malkiem. Viņi atradās tālu ielejā, gandrīz jau stepē, diezgan lielu gabalu prom no upes.
Visapkārt vējā viļņojās zeltaina zāle. Viņi bija vākuši irbulenes, prosas graudus un savvaļas rudzus, tur bija ari nenogatavojušās smagas miežu vārpas, kā arī parastie un divgraudu kvieši. Tas bija apnicīgs darbs - ar roku noliekt katru stiebru un savākt cietās sēklas. Mazie, apaļie prosas graudiņi, kas bija nolikti vienā groza pusē - grozs bija sadalīts divās daļās un karājās auklā ap kaklu, lai abas rokas būtu brīvas, - viegli atsitās, un graudiem bija nepieciešama atsijāšana. Rudzi, kas atradās otrā groza pusē, brīvi pa to kūļājās.