Jondalars bija sasniedzis koku paēnu blakus upei. Viņa vajadzība bija tik spēcīga, ka vīrietis vairs nespēja sevi iegrožot. Pēc īsa brīža viņš jau bija pazudis biezajā koku lapotnē, staipīgs, balts šķidrums spazmās tecēja zemē, un tad, joprojām turēdams savu locekli, vīrietis drebēdams atspiedās pret koku. Tas bija atvieglojums, nekas vairāk, bet vismaz tagad viņš varēja skatīties uz sievieti, necenšoties viņu nogrūst zemē un paņemt ar spēku.
Jondalars atrada zariņu un uzrušināja zemi, lai Zemes Mātes klēpī noslēptu savas Baudas ekstraktu. Zelandoni pastāvēja uzskats, ka šī šķidruma veltīga izšļakstīšana ir Mātes veltes izšķērdēšana, bet, ja tā darīt bija nepieciešams, tad to vajadzēja atdot atpakaļ Zemes Mātei, izšļakstīt uz zemes un apslēpt. "Zelandoni bija taisnība," viņš nodomāja. "Tā ir izšķērdība, un no tās nav nekādas baudas."
Iedams gar upes krastu, jaunais vīrietis kautrējās iziet atklātā laukā. Vīrietis redzēja, ka Eila, piegājusi pie liela akmens, viņu gaida; vienu roku sieviete bija aplikusi kumeliņam ap kaklu un pieri piespiedusi Vīnijas kaklam. Viņa izskatījās tik neaizsargāta, pieķērusies dzivniekiem, meklējot atbalstu un mierinājumu. Sievietei vajadzētu pieglausties pie viņa; viņš domāja, ka spētu viņu mierināt. Jondalars bija pārliecināts, ka bija izraisījis Eilai ciešanas, un jutās par to nokaunējies, it kā būtu izdarījis ko nosodāmu. Nelabprāt viņš iznāca ārā no meža.
- Ir tādas reizes, kad vīrietis nevar sagaidīt, kad atbrīvosies no spiedīgās strūklas, - viņš meloja, vārgi smaidīdams.
Eila bija pārsteigta. Kāpēc viņam bija jārunā nepatiesi vārdi? Viņa taču zināja, ko vīrietis bija darījis. Viņš bija atvieglojis savu vajadzību.
Klana vīrietis būtu palūdzis vadoņa sievietes atļauju, pirms atviegloties. Ja vīrietis nevarēja kontrolēt savu vajadzību, pat vadoņa sieviete, lai cik neglīta arī būtu, saņemtu šo signālu, ja nevienas citas sievietes tuvumā nebūtu. Neviens pieaudzis vīrietis neatvieglotu pats sevi. Tikai pusaudžu vecuma zēni, kas jau sasnieguši briedumu, bet nav vēl ieguvuši savu pirmo medījumu, varētu šādu iespēju apsvērt. Bet Jondalars bija devis priekšroku parūpēties pats par sevi, nevis parādījis viņai signālu. Eila jutās dziļi aizvainota; viņa jutās pazemota.
Sieviete ignorēja viņa vārdus un izvairījās skatīties viņam acīs. - Ja vēlies izjāt ar Vīniju, es viņu pieturēšu, kamēr uzkāpsi uz akmens un pārliksi kāju zirga mugurai. Es pastāstīšu Vīnijai, ka vēlies ar viņu izjāt. Varbūt viņa tev to atļaus.
Jondalars atcerējās, ka šis ir bijis tas iemesls, kāpēc viņi bija beiguši vākt graudus. Kas bija noticis ar viņa entuziasmu? Kā gan tik daudz kas var mainīties, aizejot no viena lauka gala līdz otram? Cenzdamies atstāt iespaidu, ka viss ir normāli, vīrietis uzkāpa uz lielā laukakmens ierobījuma, bet Eila pieveda Vīniju tuvāk, taču ari Jondalars izvairījās skatīties sievietei acīs.
- Kā tu panāc to, ka viņa iet tur, kur tu vēlies? - viņš jautāja.
Eilai bija jāapsver šis jautājums. - Es nelieku viņai iet, Vīnija pati
iet tur, kur es to vēlos.
- Bet kā viņa zina, kur tu vēlies doties?
- Es nezinu… - Viņa to nezināja; Eila par to nebija domājusi.
Jondalars nolēma, ka viņam vienalga. Viņš vēlējās jāt kaut kur projām, vienalga kur zirgs viņu vedīs, ja Vīnija vispār vēlēsies viņu pieņemt. Vīrietis uzlika roku uz zirga skausta, lai sajustos stabilāk, un pēc tam piesardzīgi uzkāpa ķēvei mugurā.
Vīnija atglauda ausis. Viņa zināja, ka tā nav Eila, nasta bija daudz smagāka - tai nepiemita ierastā vadības izjūta, sievietes lielu un kāju muskuļu spriedze. Bet Eila bija tepat tuvumā, turēja Vīnijas galvu, un vīrietis bija pazīstams. Ķēve nepārliecināti saslējās pakaļkājās, bet pēc brīža nostājās atkal vietā.
- Kas man tagad jādara? - Jondalars pajautāja, sēdēdams mazā zirdziņa mugurā - abas garās kājas nokarājās gar ķēves sāniem - un īsti nezinādams, kur likt rokas.
Eila ar ierasto žestu paglāstīja zirgu, tad vērsās pie Vīnijas valodā, kas daļēji sastāvēja no žestiem un daļēji no klanā pieņemtajiem aprautajiem vārdiem, kā ari daļēji Zelandoni valodā. - Vīnij, Jondalaram patiktu, ja tu viņu pavizinātu.
Eilas balss skanēja ar mudinošu toni, kas nozīmēja doties uz priekšu, un sievietes roka izdarīja maigu spiedienu; tas bija pietiekams mājiens dzīvniekam, kas bija pieradis pie sievietes norādījumiem. Vīnija sāka iet uz priekšu.
- Ja vēlies viņu apstādināt, apliec rokas viņai ap kaklu, - Eila deva padomu.
Vīnija bija pieradusi, ka viņai mugurā sēž cilvēks. Viņa nelēkāja un neslējās pakaļkājās, bet bez pierastās vadības gāja uz priekšu vilcinādamās. Jondalars paliecās uz priekšu, lai paglāstītu ķēves kaklu un nomierinātu sevi, tāpat arī zirgu, bet šai kustībai bija līdzība ar Eilas norādījumu skriet ātrāk. Negaidītais rāviens uz priekšu lika vīrietim izmantot Eilas padomu. Noliecies tālu uz priekšu, viņš ar rokām apskāva ķēves kaklu. Vīnijai tas bija signāls skriet vēl ātrāk.
Zirgs ar Jondalaru mugurā sāka nesties pilnos auļos taisni uz priekšu pa lauku, jātnieks visiem spēkiem turējās pie zirga kakla; vīrieša garie mati plīvoja viņam aiz muguras. Zelandoni vīrietis varēja sajust vēju sejā un, kad beidzot uzdrīkstējās spraudziņā pavērt acis, ieraudzīja, ka zeme uztraucošā ātrumā kustas uz priekšu. Tas bija biedējoši - un aizraujoši! Tagad viņš saprata, kāpēc Eila nebija spējusi aprakstīt šīs izjūtas. Tas līdzinājās šļūkšanai lejup pa apledojušu kalnu vai arī kā toreiz, kad lielā store vilka viņu uz priekšu pa upi, tikai daudz aizraujošāk. Ar vienu acs kaktiņu Jondalars ieraudzīja pa kreisi no sevis blakus kustamies kādu kontūru. Bērais kumeliņš skrēja vienā solī ar savu mammu.
Vīrietis izdzirdēja attālu svilpienu, kas skanēja skaļš un griezīgs, un pēkšņi ķēve asā leņķī apgriezās apkārt un auļoja atpakaļ.
- Sēdi taisni! - Eila uzsauca Jondalaram, kad viņi tuvojās. Rikšojot pie sievietes, Vīnija samazināja ātrumu, un vīrietis apsēdās taisni. Pie- rikšojusi pie akmens, ķēve apstājās.
Nokāpis no zirga, Jondalars nedaudz trīcēja, bet viņa acis satraukumā spīdēja. Eila paglāstīja ķēvītes nosvīdušos sānus un, kad Vīnija lēnā riksī devās upmalas virzienā, uz alas pusi, lēnām viņai sekoja.
- Vai zini, ka kumeļš viņai visu ceļu turējās līdzi? Tas nu gan ir viens varens rikšotājs!
No tā, kā Jondalars to pateica, Eila sajuta, ka vārds izsaka ko vairāk nekā nozīmē. - Kas ir rikšotājs? - viņa pajautāja.
- Vasaras sapulču laikā ir tādas sacensības - tās ir visvisādas, bet visinteresantākās ir rikšošanas sacensības, skriešanās, - Jondalars paskaidroja. - Skrējējus sauc par rikšotājiem, un šis vārds ieguva plašāku nozīmi - tā sāka saukt tos cilvēkus, kas cenšas uzvarēt vai sasniegt savu mērķi. Tas ir atzinības un pamudinājuma vārds - uzslava.
- Kumeļš ir rikšotājs, tam patīk skrieties.
Klusējot viņi turpināja iet uz priekšu, ar katru soli klusums kļuva arvien nospiedošāks. - Kāpēc tu man liki sēdēt taisni? - Jondalars beidzot pavaicāja, gribēdams kaut kā aizpildīt klusumu. - Man šķiet, ka iepriekš tu teici, ka nezini, kā pasaki Vīnijai, ko vēlies. Kad izslējos taisni, viņa sāka skriet lēnāk.
- Agrāk nekad par to nebiju domājusi, bet, kad ieraudzīju tevi tuvojamies, tad pēkšņi nodomāju: "Sēdi taisni!" Sākumā nezināju, kā lai tev to izskaidroju, bet, kad tev bija jāsamazina ātrums, es vienkārši zināju, kas tajā brīdi jādara.