- Tad jau iznāk, ka tomēr tu dod zirgam kādus signālus, vismaz kaut kādus. Interesanti, vai ari kumeļš varētu iemācīties dažus signālus? - Jondalars skaļi prātoja.
Viņi bija sasnieguši klints sienu, kas sniedzās līdz upei, un, apgājuši tai apkārt, ieraudzīja amizantu skatu, kā Vīnija, lai atvēsinātos, upmalā vārtās dubļos, turklāt vēl īpašā labpatikā stenēdama. Blakus viņai, kājas gaisā sacēlis, vārtījās arī kumeļš. Jondalars smaidīdams apstājās, lai šo skatu pavērotu, bet Eila ar nolaistu galvu turpināja iet uz priekšu. Vīrietis panāca jauno sievieti, kad viņa jau sāka kāpt augšup pa stāvo taku.
- Eila… - Viņa pagriezās, un tad viņš vairs nezināja, ko teikt. - Es… es., ē… es gribēju tev pateikt paldies,
Tas vēl joprojām bija vārds, kuru Eilai bija grūti saprast. Klanā tam nebija līdzīgu vārdu. Katra mazā klana locekļi savā izdzīvošanā bija tik atkarīgi cits no cita, ka savstarpējā palīdzība bija kļuvusi par dzīvesveidu. Paldies netika lietots, tas būtu tikpat neparasti - kā kad bērns pateiktos par rūpēm mātei, kas to nemaz negaida. īpaši pakalpojumi vai dāvanas uzlika pienākumu atbildēt ar tādu pašu laipnību, un ne vienmēr tās tika pieņemtas ar prieku.
Tuvākais jēdziens paldies nozīmei bija tas, ja kāds zemāks klana loceklis jutās pateicīgs kādam augstākam un godājamākam loceklim - parasti tā bija sieviete, kas jutās pateicīga vīrietim par kādu īpašu pakalpojumu. Eilai likās, ka Jondalars cenšas viņai pateikties par izjādi Vīnijas mugurā.
- Jondalar, Vīnija tev atļāva sēdēt sev mugurā. Kāpēc tu pateicies man?
- Eila, tu man palīdzēji ar viņu izjāt. Un turklāt ir vēl tik daudz citu lietu, par ko man tev jāsaka paldies. Tu tik daudz esi darījusi manā labā, rūpējusies par mani.
- Vai arī kumeļš teiktu paldies Vīnijai, ka tā par viņu rūpējas? Tev bija tāda vajadzība, es par tevi parūpējos. Kāpēc… paldies?
- Bet tu izglābi man dzīvību.
- Es esmu sieviete, kas ārstē, Jondalar. - Jaunā sieviete centās izdomāt, kā to izskaidrot: ja kāds izglābj otram dzīvību, viņam pienākas daļa no izglābtā cilvēka dzīvības gara, bet savukārt izglābtajam turpmāk ir pienākums aizsargāt savu glābēju; tā rezultātā abi šie cilvēki kļūst tuvāki nekā asinsradinieki. Bet Eila bija zāļu sieva, tāpēc kopā ar melno mangāna dioksīdu, ko sieviete nēsāja savā amuletu maisiņā, viņai līdzi tika iedota ari daļiņa no katra cilvēka gara. Nevienam vairs nebija nekāda pienākuma dot viņai ko vairāk. - Paldies nav nepieciešams, - viņa atbildēja.
- Es zinu, ka tas nav nepieciešams. Zinu, ka esi sieviete, kas ārstē, bet man ir svarīgi, lai tu zinātu, kā es jūtos. Cilvēki cits citam saka paldies par palīdzību. Tā ir pieklājība un tradīcija.
Viņi kāpa augšā pa taciņu viens aiz otra. Eila viņam neko neatbildēja, bet Jondalara komentārs atsauca viņai atmiņā Kreba centienus izskaidrot, ka ir nepieklājīgi skatīties pāri robežakmeniem, kas notiek pie citu cilvēku pavarda. Eilai bija bijušas lielākas grūtības iemācīties klana tradīcijas, nevis valodu. Jondalars tikko stāstīja, ka viņa ļaužu vidū esot tradīcija izteikt pateicību un to prasa arī pieklājība, bet tas jauno sievieti vēl vairāk samulsināja.
Kāpēc gan viņš vēlas izteikt pateicību, ja tikko bija viņu apkaunojis? Ja klana vīrietis būtu pret viņu izrādījis tādu necieņu, viņa šim vīrietim vairs neeksistētu. "Arī Jondalara tradīcijas būs grūti apgūstamas," viņa nodomāja, bet šī atziņa nebūt nelika viņai justies mazāk pazemotai.
Jondalars centās pārvarēt barjeru, kas bija abu starpā izveidojusies, un apturēja Eilu, pirms viņa iegāja alā. - Eila, piedod, ja esmu kaut kādā veidā tevi apvainojis.
- Apvainojis? Es nesaprotu šo vārdu.
- Man šķiet, ka esmu tevi sadusmojis, licis tev justies slikti.
- Ne sadusmojis, bet - jā - esi licis man justies slikti.
Atzīšanās pārsteidza vīrieti. - Piedod! - viņš vēlreiz atvainojās.
- Piedod? Tā atkal ir pieklājība, vai ne? Tradīcija? Jondalar, kāds labums no tādiem vārdiem kā piedod? Tie neko nemaina un neliek man justies labāk.
Vīrietis izbrauca ar roku caur matiem. Viņai bija taisnība. Lai ko viņš arī būtu izdarījis - viņš domāja, ka zina, kas tas bija, - atvainošanās nelīdzēja. Nepalīdzēja arī tas, ka viņš no šī temata bija izvairījies, jo baidījās skatīties patiesībai acīs un turpmāk piedzīvot vēl lielāku vilšanos.
Iegājusi alā, Eila noņēma no muguras vācamo grozu, sarušināja pavardu un sāka gatavot vakara maltīti. Jondalars viņai sekoja, nolika savu grozu blakus viņas grozam un izklāja pie pavarda paklājiņu, lai apsēstos un vērotu sievietes rosīšanos.
Eila bija sākusi lietot dažus darbarīkus, ko pēc brieža sadalīšanas Jondalars bija viņai iedevis; sievietei tie patika, bet dažiem darbiem viņa tomēr deva priekšroku izmantot savu veco asmeni, pie kura bija pieradusi. Zelandoni vīrietis domāja, ka Eila pati bija izgatavojusi primitīvo nazi, apstrādājusi krama gabalu, kas bija daudz smagāks par viņa izgatavotajiem nažiem, bet darījusi to ar tādu pašu prasmi kā jebkurš cits, ko viņš pazina, kas gatavoja mazākus, smalkākus nažus ar spaliem. Viņa profesionālais darbarīku izgatavotāja prāts vērtēja un salīdzināja katras skolas labās un sliktās puses. Viņš domāja: "Nav jau tā, ka vienu nazi ir lietot vieglāk nekā otru. Jebkurš ass nazis veic savu griešanas funkciju, bet cik gan daudz neapstrādāta krama jāpatērē, lai katram izgatavotu šādu nazi. Jau pati krama pārnešana būtu liela problēma."
Eilu padarīja nervozu vīrieša klātbūtne un viņas vērošana. Beidzot viņa piecēlās, lai sameklētu kumelītes tējai, cerot, ka tad viņš beidzot novērsīs uzmanību un viņa pati spēs nomierināties. Jondalars saprata, ka problēmas atlikšana novedīs tikai pie tā, ka drīz ar to būs atkal jāsaskaras. Sakopojis visus gara spēkus, vīrietis nolēma runāt bez aplinkiem.
- Tev taisnība, Eila. Mana atvainošanās neko daudz nenozīmē, bet es nezinu, ko lai vēl saku. Nezinu ari, ko esmu tādu izdarījis, kas tevi tik ļoti aizvainojis. Lūdzu, pastāsti man, kāpēc tu tik slikti jūties!
"Viņš droši vien atkal saka vārdus, kas nav patiesi," Eila nodomāja. "Kā gan viņš var to nezināt? Tomēr šķiet, ka viņš ir norūpējies." Jaunā sieviete nodūra acis, vēlēdamās, kaut viņš šo jautājumu nebūtu uzdevis. Jau tā bija slikti paciest šādu pazemojumu, kur nu vēl to apspriest. Bet viņš bija uzdevis jautājumu.
- Jūtos slikti, jo… jo neesmu pieņemama. - Eila paskaidroja, turēdama rokas klēpī, kurās atradās tēja.
- Kā to saprast, ka neesi pieņemama? Es to nesaprotu.
Kāpēc šis vīrietis viņai uzdeva tādus jautājumus? Vai viņš centās panākt, lai viņa jūtas vēl sliktāk? Eila ieskatījās viņam acīs. Jondalars bija pieliecies uz priekšu, un sieviete viņa acīs un stājā lasīja sirsnību un nemieru.
- Neviens klana vīrietis nekad pats neatvieglotu savu vajadzību, ia tuvumā ir kāda pieņemama sieviete. - Pēc savas neveiksmes atzīšanas Eila nosarka un nodūra acis klēpī. - Tava vajadzība bija pierietējusi, bet tu no manis aizskrēji projām. Vai tad man nevajadzētu justies slikti, ja neesmu tev pieņemama?
- Vai tiešām tu saki, ka jūties aizvainota tāpēc, ka es… - Atliecies atpakaļ, vīrietis paskatījās uz augšu. - Ak Doni! Jondalar, kā tu varēji būt tāds stulbenis? - šo jautājumu viņš uzdeva visai alai kopumā.
Izbrīnījusies Eila viņā paskatījās.
- Es savukārt domāju, ka tu, Eila, nevēlies, lai tev pieskaros. Es vienkārši centos cienīt tavu gribu. Es tik ļoti tevis alku un gribēju, ka nespēju vairs izturēt, bet ikreiz, kad tev pieskāros, tu sastingi. Kā gan tu varēji domāt, ka kaut viens vīrietis spētu tevi uzskatīt par nepieņemamu?