Jaunajai sievietei pēkšņi uzausa apskaidrība; cieši sažņaugtā, sāpošā sirds atlaidās. "Viņš mani gribēja! Jondalars bija domājis, ka es viņu negribu! Atkal šīs tradīcijas, šīs atšķirīgās tradīcijas!" - Jondalar, tev vajadzēja tikai parādīt man signālu. Kāda tam nozīme, ko es gribēju?
- Kā gan tam, ko tu vēlies, var nebūt nozīme? Vai tad tu… - Tagad jau kārta nosarkt pienāca Jondalaram. - Vai tu mani negribi? - Vīrieša acīs parādījās neziņa un atraidījuma bailes. Eila šīs izjūtas ļoti labi pazina. Viņa bija pārsteigta, ieraugot tādas pašas izjūtas vīrietī, bet šis jautājums izkausēja pēdējās šaubu paliekas, kas vēl bija palikušas, un tā vietā radās sirsnība un maigums.
- Es gribu tevi, Jondalar. Gribēju tevi jau tad, kad pirmoreiz ieraudzīju. Kad biji ievainots, nebiju pārliecināta, vai izdzīvosi. Skatījos uz tevi un jutu… Man iekšā radās šī sajūta. Bet tu nekad man neparādīji signālu… - Eila atkal nolaida acis. Viņa bija pateikusi vairāk nekā bija domājusi sacīt. Klana sievietes bija radušas izrādīt savus aicinošos mājienus daudz izsmalcinātāk.
- Un visu šo laiku es domāju… Kāds ir šis signāls, par kuru tu visu laiku runā?
- Klanā ir pieņemts: ja vīrietis vēlas sievieti, viņš parāda signālu.
- Parādi to man!
Eila parādīja signālu un nosarka. Sievietes parasti šādus signālus nerādīja.
- Un tas ir viss? Man tas vienkārši jāparāda? - Jondalars bija nedaudz izbrīnījies, kad jaunā sieviete piecēlās kājās, nometās ceļos un parādīja to, kas viņai šādā gadījumā jādara.
- Vai tu gribi teikt, ka vīrietis dara tā, bet sieviete - šādi, un tas ir viss? Tad abi ir gatavi?
- Vīrietis nerāda signālu, kad nav tam gatavs. Vai tad tu šodien nebiji gatavs?
Atkal pienāca Jondalara kārta nosarkt. Viņš jau bija aizmirsis, cik gatavs bija bijis, ko bija darījis, lai atturētu sevi no mešanās virsū sievietei un viņas iegūšanas ar spēku. Tobrīd viņš būtu bijis ar mieru atdot visu, lai zinātu šo signālu.
- Un kas notiek tad, ja sieviete viņu negrib? Vai ari nav tam gatava?
- Ja vīrietis parāda signālu, sievietei ir jāieņem viņas poza. - Eila iedomājās Broudu, un, atceroties viņai nodarītās sāpes un pazemojumu, jaunās sievietes seja sadrūma.
- Vai tas var notikt jebkurā laikā, Eila? - Jondalars ieraudzīja sāpes sievietes sejā un izbrīnījies jautāja: - Pat sievietes pirmajā reizē? - Viņa pamāja. - Vai tā notika ari ar tevi? Kāds vīrietis tev vienkārši parādīja signālu? - Eila aizvēra acis, norija kamolu kaklā un atkal pamāja.
Jondalars bija šausmu pārņemts un sašutis. - Vai tu ar to gribi sacīt, ka klanā nav Pirmās baudas rituāla? Neviens nevēro un neuzmana, vai vīrietis nenodara sievietei pāri un nerada pārāk lielas sāpes? Kas gan tie ir par cilvēkiem? Vai tad viņus neuztrauc jaunas sievietes pirmā reize? Viņi vienkārši ļauj jebkuram vīrietim, kam piebriedis loceklis, paņemt viņu? Paņemt viņu ar varu? Vienalga, vai sieviete ir tam gatava vai nav? Vai viņai sāp vai ne? - Jondalars piecēlās kājās un sāka dusmīgi soļot no viena alas gala uz otru. - Tas ir cietsirdīgi! Tas ir necilvēcīgi! Kā gan kāds to var pieļaut? Vai tad šiem ļaudīm nav līdzcietības? Vai viņiem viss ir vienalga?
Vīrieša emociju uzplūds Eilai bija tik negaidīts, ka viņa vienkārši sēdēja un platām acīm vēroja, kā Jondalars, taisnīga niknuma pārņemts, maršē pa alu. Bet, kad viņa vārdi kļuva pavisam nežēlīgi kritiski, Eila sāka šūpot galvu, noliegdama viņa apgalvojumus.
- Nē! - viņa iebilda, beidzot sākdama viņam oponēt. - Tā nav taisnība, Jondalar. Viņi nav vienaldzīgi! Iza mani atrada - viņa par mani rūpējās. Šie ļaudis mani pieņēma, padarīja par klana locekli, kaut arī es biju dzimusi Citiem. Viņiem nebija mani jāpieņem.
- Krebs nesaprata, ka Brouds darīja man pāri, viņam pašam nekad nebija bijusi sieviete. Viņš šajā jomā neko nezināja par sievietēm, un tās bija Brouda tiesības. Un, kad es paliku stāvoklī, Iza rūpējās par mani. Viņa pati saslima, gādādama man zāles, lai es nezaudētu bērnu. Bez Izas es būtu nomirusi, kad Durks nāca pasaulē. Un Brūns manu dēlu pieņēma, kaut ari visi uzskatīja, ka Durks ir kroplis. Bet viņš tāds nebija. Durks ir spēcīgs un veselīgs… - Eila apklusa, ieraudzījusi, ka Jondalars viņu vēro.
- Tev ir dēls? Kur viņš ir?
Eila nebija runājusi par savu dēlu. Pat pēc tik ilga laika viņai bija sāpīgi par šo tematu runāt. Viņa zināja, ka dēla pieminēšana izraisīs daudz jautājumu, tomēr galu galā kādreiz tam bija jānāk klajā.
- Jā, man ir dēls. Viņš joprojām dzīvo klanā. Es atdevu viņu Ubai, kad Brouds lika man aiziet.
- Lika tev aiziet? - Jondalars paliecās uz priekšu. Tātad Eilai bija dēls. Viņam bija taisnība, kad bija radušās aizdomas, ka sieviete bijusi stāvoklī. - Kāpēc gan kādam vajadzētu likt, lai māte atstāj savu bērnu? Kas ir šis… Brouds?
Kā lai viņa izskaidro? Uz bridi Eila pievēra acis. - Viņš ir klana vadonis. Toreiz, kad mani atrada, vadonis bija Brūns. Viņš deva Krebam atļauju pieņemt mani klanā, bet viņš jau bija vecs, tāpēc padarīja Broudu par vadoni. Brouds jau no sākta gala mani ienīda, pat tad, kad biju vēl maza meitene.
- Viņš ir tas, kas nodarīja tev pāri, vai ne?
- Kad kļuvu par sievieti, Iza man pastāstīja par to signālu, bet viņa sacīja, ka vīrieši atvieglo savu vajadzību ar tādām sievietēm, kas viņiem patīk. Brouds ar mani to darīja tāpēc, ka viņam sagādāja prieku apziņa, ka var likt man darīt kaut ko tādu, ko es tik ļoti ienīdu. Bet, manuprāt, mans totēms lika viņam to darīt. Alu Lauvas gars zināja, cik ļoti es vēlējos bērniņu.
- Kāds gan šim Broudam sakars ar tavu bērnu? Lielā Zemes Māte dod savu svētību tām sievietēm, kuras Viņa izvēlas. Vai tavs dēls ir cēlies no viņa gara?
- Krebs stāstīja, ka gari rada bērnus. Viņš sacīja, ka sieviete norij vīrieša totēma garu. Ja vīrieša totēma gars būs pietiekami spēcīgs, tas uzvarēs sievietes totēmu, paņems viņas dzīvības spēku un aizsāks viņā jaunu dzīvību.
- Tas ir dīvains šī jautājuma traktējums. Ta ir Māte, kas izvēlas vīrieša garu, lai sajauktu ar sievietes garu, un Viņa svēta sievieti.
- Man gan neliekas, ka tie ir gari, kas rada bērnus. Ne jau nu totēmu gari vai tavas Lielās Mātes jauktie gari. Manuprāt, dzīvība sākas tad, kad vīrieša loceklis ir piebriedis un viņš to ieliek sievietē. Domāju, ka tāpēc vīriešiem ir tik spēcīga vajadzība un tāpēc ari sievietes tik ļoti vēlas vīriešus.
- Eila, tā nevar būt. Vai tu maz zini, cik daudz reižu vīrietis var ielikt savu locekli sievietē? Sievietei nevar piedzimt tik daudz bērnu. Vīrietis apvelta sievieti ar Mātes Baudas velti; viņš to atver, lai gars varētu ieiet iekšā. Bet ar Mātes svētāko Dzīvības balvu ir apveltītas vienīgi sievietes. Viņas saņem garus un rada dzīvību, un kļūst par mātēm, tieši tāpat kā Viņa. Ja vīrietis Māti godā, novērtē Viņas veltes, uzņemas pienākumu rūpēties par sievieti un bērniem, Doni var izvēlēties šī vīrieša garu viņa pavarda bērniem.
- Kas ir Baudas velte?
- Nu redzi! Tu taču nekad neesi iepazinusi Baudas velti, vai ne? - viņš sacīja, šo domu apsvērdams. - Nav nekāds brīnums, ka tu nezināji, ka es… Tu esi sieviete, kas ir svētīta ar bērnu bez Pirmā baudas rituāla. Tavam klanam jābūt ļoti neparastam. Visi ļaudis, kurus es satiku sava Ceļojuma laikā, zināja par Māti un Viņas veltēm. Baudas velte ir tad, kad sieviete un vīrietis jūt, ka vēlas viens otru un atdodas viens otram.