- Tas ir tad, kad vīrieša loceklis ir piebriedis un viņam jāatvieglo sava vajadzība ar sievieti, vai ne? - Eila pajautāja. - Tas ir tad, kad viņš savu locekli ieliek tajā vietā, pa kuru nāk ārā bērni. Vai tā ir Baudas velte?
- Ari tā, bet vēl daudz kas vairāk.
- Varbūt, bet visi man stāstīja, ka man nekad nebūs bērna, jo mans totēms ir pārāk spēcīgs. Pēc tam visi bija pārsteigti. Mans bērns ari nebija kropls. Bet tas notika tikai pēc tam, kad Brouds man visu laiku rādīja signālu, - tad es paliku stāvoklī. Neviens cits mani negribēja - es esmu pārāk liela un neglīta. Pat klanu Sapulcē nebija neviena vīrieša, kas būtu mani vēlējies, kaut arī man bija Izas statuss, kad klans mani pieņēma par viņas meitu.
Kaut kas Eilas stāstā sāka Jondalaru uztraukt, nelika mierā, bet tajā pašā laikā aizslīdēja projām.
- Tu stāstīji, ka tevi atrada zāļu sieva - kā viņu sauca? Iza? Kur viņa tevi atrada? No kurienes tu nāci?
- Es nezinu. Iza sacīja, ka esmu piedzimusi Citiem, pie citiem cilvēkiem, kas līdzīgi man vai tev, Jondalar. Es neatceros neko pirms tā laika, kad nedzīvoju kopā ar klanu, - es pat neatceros savas mātes seju. Tu esi vienīgais cilvēks, kuru esmu satikusi, kas izskatās līdzīgs man.
Klausoties Eilas stāstā, Jondalars sajuta kuņģi savelkamies čokurā.
- Klanu Sapulcē no kādas sievietes stāsta es uzzināju par kādu Citu vīrieti. Es no viņiem baidījos līdz pat tam brīdim, līdz satiku tevi. Tai sievietei bija bērns, kas bija tik līdzīgs Durkam, ka tā meitenīte būtu varējusi būt manējā meita. Oda gribēja norunāt kopdzīvi manam dēlam un viņas meitai. Arī viņas klanā uzskatīja, ka Odas meitiņa ir kropla, bet es domāju, ka Citu vīrietis aizsāka viņas bērniņu, kad viņš ar to sievieti piespiedu kārtā atviegloja savu vajadzību.
- Vīrietis viņu piespieda?
- Un ari nogalināja viņas pirmo meitu. Oda bija kopā ar divām citām sievietēm, kad ieradās daudzi Citu vīrieši, bet viņi neparādīja signālu. Kad viens no viņiem Odu sagrāba, Odas pirmais bērniņš izkrita viņai no rokām un sasita galvu pret akmeni.
Pēkšņi Jondalars atcerējās nostāstu par kādas cilts jaunu vīriešu bariņa rīcību tālu uz rietumiem no šejienes. Viņš negribēja ticēt pats saviem secinājumiem, kurus jau bija sācis pieņemt. Tomēr, ja jau viens jaunu vīriešu bariņš tā uzvedās, kāpēc tad tā nevarēja darīt vēl kāds cits? - Eila tu man visu laiku stāsti, ka nelīdzinies klana ļaudīm. Kā viņi atšķiras no tevis?
- Viņi ir īsāki - tieši tāpēc es biju tik pārsteigta, kad tu piecēlies kājās. Es allaž esmu bijusi garāka par visiem pārējiem, to skaitā arī par vīriešiem. Tieši tāpēc viņi mani negribēja, esmu pārāk gara un neglīta.
- Kas vēl? - Viņš nevēlējās šo jautājumu uzdot, bet nespēja sevi atturēt. Viņam tas bija jāzina.
- Viņu acis ir brūnas. Iza domāja, ka kaut kas nav kārtībā ar manām acīm, jo tās ir debesu krāsā. Durkam ir viņu acis un… Un nezinu, kā lai to pasaka… biezas uzacis, bet piere viņam ir manējā. Viņu galvas ir plakanākas…
- Plakangalvji! - Jondalara lūpas savilkās riebumā. - Ak Māt, Eila! Tu dzīvoji kopā ar tiem dzīvniekiem! Tu ļāvi vienam no viņu vīriešiem… - Viņš noskurinājās. - Tu dzemdēji… kādu riebīgu garu sajaukumu - pa pusei cilvēku, pa pusei dzīvnieku! - It kā viņš būtu pieskāries kaut kam netīram, Jondalars atvirzījās un pielēca kājās. Tā bija reakcija uz neracionālu aizspriedumu, rupjiem, neapdomātiem pieņēmumiem, ko ļaudis, kurus viņš pazina, nekad neapstrīdēja.
Sākumā Eila neko nesaprata un skatījās uz vīrieti ar pārsteigumā sarauktu pieri. Bet Jondalara sejas izteiksmē varēja lasīt riebumu, tāpat kā Eilas pašas sejā, kad viņa ierauga hiēnas. Tad viņa vārdi pamazām sāka iegūt kādu nozimi.
Dzīvnieki! Jondalars bija nosaucis cilvēkus, ko Eila mīlēja, par dzīvniekiem! Smirdīgām hiēnām! Maigi mīlošo Krebu, kas bija brīnišķīgākais un spēcīgākais klana mogurs. Krebs bija dzīvnieks? Izu, kas bija viņu uzaudzinājusi un bijusi mātes vietā, kas iemācīja viņai dziedniecības mākslu, - Iza bija smirdīga hiēna? Un Durks! Viņas dēls!
- Ko tu ar to gribēji teikt, nosaukdams viņus par dzīvniekiem? - Eila kliedza, kājās piecēlusies un nostājusies viņam pretim. Nekad agrāk Eila nebija dusmās pacēlusi balsi, un viņa pati bija pārsteigta par savas balss skaļumu un niknumu. - Krebs un Iza - dzīvnieki? Mans dēls - pa pusei cilvēks? Klana ļaudis nav tas pats, kas smirdīgu hiēnu bars. Vai dzīvnieki paceltu mazu, ievainotu meiteni? Vai viņi to pieņemtu kā sev līdzīgu? Vai rūpētos par viņu? Audzinātu? Kā tu domā: kur es iemācījos atrast pārtiku? Ja nebūtu to dzīvnieku, es šodien nemaz nebūtu dzīva un arī tevis vairs nebūtu starp dzīvajiem, Jondalar! Tu saki: klans ir dzīvnieki un Citi ir cilvēki? Nu tad atceries: klans izglāba Citu bērnu, bet Citi nogalināja vienu klana bērnu. Ja man būtu jāizdara izvēle starp cilvēkiem un dzīvniekiem, es izvēlētos smirdīgās hiēnas!
Eila izbrāzās ārā no alas, noskrēja lejā pa taciņu un uzsvilpa Vīnijai.
24
Jondalars jutās kā ar ūdeni apliets. Viņš sekoja Eilai ārā no alas un palika uz klints pārkares viņu vērojam. Ar trenētu lēcienu sieviete uzkāpa zirgā un aizaulekšoja prom pa ieleju. Eila vienmēr bija bijusi tik pakļāvīga un nekad agrāk nebija izrādījusi tādas dusmas. Šis pretstats padarīja viņas niknuma izvirdumu vēl pārsteidzošāku.
Zelandoni vīrietis attiecībā uz plakangalvjiem allaž bija sevi uzskatījis par lojālu un brīvu no aizspriedumiem. Viņš uzskatīja, ka plakangalvji jāliek mierā, tos nevajag ne traucēt, ne izaicināt, un viņš nekad nevienu no viņiem apzināti nebūtu nogalinājis. Bet viņa jūtas tika ļoti aizskartas, uzzinot, ka kāds vīrietis Baudas veltes gūšanai izmantojis plakangalvju sievieti. Kāds no plakangalvju vīriešiem bija izmantojis cilvēku sievieti, lai parādītu savu dziļi slēpto naidu. Šī sieviete bija aptraipīta.
Un viņš tik ļoti bija šīs sievietes alcis. Viņš atcerējās vulgāros stāstus, kurus bija pārrunājuši smīkņājoši puikas un jauni vīrieši, un sajuta savu iegurni saraujamies, it kā viņš jau no šīs domas vien būtu apgānīts un viņa loceklis - sarāvies un nopuvis. Ar Lielās Zemes Mātes labvēlību viņš bija ticis no tā visa pasargāts.
Bet vēl ļaunāk bija tas, ka Eila bija dzemdējusi kādu riebīgu radījumu - kucēnu, kurš radies no ļaunprātīgiem gariem un par kuru pieklājīgā sabiedrībā pat nedrīkst ieminēties. Daži ļaudis sparīgi noliedza šādu pēcnācēju eksistenci, tomēr runas par to nekad nerimās.
Eila to nebija noliegusi. Viņa to atklāti bija atzinusi, stāvējusi šeit un aizstāvējusi savu bērnu… tikpat dedzīgi, kā jebkura māte būtu to darījusi, ja viņas bērns būtu apdraudēts. Viņa jutās aizvainota un dusmīga, ka viņš bija nicinoši izteicies par plakangalvjiem. Vai Eilu tiešām bija izaudzinājis plakangalvju bariņš?
Sava Ceļojuma laikā Jondalars bija saticis pāris plakangalvju. Viņa prātā pat bija radies jautājums: vai viņi patiešām ir dzīvnieki? Viņš atsauca atmiņā gadījumu ar jauno plakangalvju puiku un vecāku sievieti.
Atceroties tās dienas notikumus, Jondalars sāka domāt. Vai tad tas puika zivs sadalīšanai uz pusēm nebija lietojis tikpat primitīvi uztaisītu nazi, kādu bija lietojusi Eila? Un viņa māte bija valkājusi tieši tādu pašu apmetni, kādu valkā Eila. Pašā sākumā Eilai bija tieši tāda pati uzvedība - tendence skatīties zemē, turēties malā, lai viņu nepamanītu. Kažokādām uz Eilas guļvietas bija tā pati mīkstuma kvalitāte kā vilkādai, ko tie divi plakangalvji bija viņam iedevuši. Un viņas pīķis! Tas smagais, primitīvais pīķis - vai tad tas nebija tāds pats kā tam plakangalvju bariņam, ko viņi abi ar Tonolanu satika, nokāpuši no ledāja?