Ja tikai viņš būtu uzmanīgāk paskatījies, šie pierādījumi visu laiku ir bijuši viņa acu priekšā. Kāpēc viņš bija sev iestāstījis, ka Eila ir viena no tām, kas kalpo Mātei, iztur pārbaudījumus un pilnveido savu ārstniecības prasmi? Viņa bija tikpat prasmīga kā jebkurš dziednieks, varbūt pat vēl zinošāka. Vai dziedniecības iemaņas viņa patiešām bija iemācījusies no kādas plakangalvju sievietes?
Jondalars vēroja, kā Eila aizjāj tālumā. Savās dusmās viņa bija izskatījusies lieliska. Viņš pazina daudzas sievietes, kas pacēla balsi pie mazākā izaicinājuma. Iedomājies par sievieti, kurai viņš bija solījies, - Maronu -, Jondalars atcerējās, ka viņa varēja spalgi klaigāt, ķildoties un ar savu vētraino raksturu būt īsta spītniece. Bet šajā sievietē jautās tāds spēks, kas viņam šķita apbrīnas vērts. Jondalaram patika stipras sievietes. Viņas bija izaicinājums, spēja pašas par sevi pastāvēt un tik viegli nepakļāvās vīrieša emociju izvirdumiem, kas šad tad gadījās. Redzot Eilas savaldību, viņš bija domājis, ka šī sieviete savā būtībā ir stingra kā klints. "Paskaties tik, kā viņa jāj uz zirga!" viņš pie sevis nodomāja. "Viņa ir vienreizīga un skaista sieviete."
Pēkšņi, kā dabūjis aukstu ūdens šalti, Jondalars aptvēra, ko bija izdarījis. Vīrietis nobālēja. Eila bija izglābusi viņam dzīvību, bet viņš bija atrāvies no viņas, it kā viņa būtu netīra un netikla. Šī jaunā sieviete tik pašaizliedzīgi bija viņu aprūpējusi, bet viņš tai bija atmaksājis ar zemisku, derdzīgu uzvedību. Viņš bija nosaucis viņas bērnu par pretīgu radījumu - bērnu, kuru viņa acīmredzot mīlēja. Jondalars bija sašutis par savu neiejūtību.
Ieskrējis atpakaļ alā, vīrietis iemetās gultā. Viņas gultā. Viņš bija gulējis tās sievietes gultā, no kuras tikko riebumā novērsies.
- Ak Doni! - Jondalars iesaucās. - Kā tu varēji pieļaut, ka es tā uz- vedos? Kāpēc tu man nepalīdzēji? Kāpēc tu mani neapturēji?
Jaunais Zelandoni paslēpa galvu zvērādās. Kopš agras jaunības gadiem viņš nebija juties tik nožēlojami. Viņš domāja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Ari tad viņš bija rīkojies bez domāšanas. Vai viņš nekad to neiemācīsies? Kāpēc viņš nebija apguvis diskrētumu? Drīz viņam būs jādodas projām, viņa kāja jau ir sadzijusi. Kāpēc viņš nemācēja sevi savaldīt līdz aiziešanai?
īstenībā tas ir labs jautājums: kāpēc viņš vēl šeit atrodas? Kāpēc jau nebija sievietei pateicies un aizgājis? Šeit vairs nekas viņu neturēja. Kāpēc viņš bija palicis un piespiedis Eilu atbildēt uz jautājumiem, par ko viņam nebija nekādas darīšanas? Tad viņš visu mūžu būtu varējis viņu atcerēties kā skaistu, noslēpumainu sievieti, kas vientulībā dzīvojusi ielejā, piebūrusi dzīvniekus un izglābusi viņam dzīvību.
"Jo tu nevari aiziet prom no šīs skaistās, noslēpumainās sievietes, Jondalar, un tu to zini!
Kāpēc tevi tas tā uztrauc? Kāda tam nozīme, ka viņa… dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem?
Jo tu viņu gribēji. Un tad tu domāji, ka viņa vairs nav gana laba tev, jo bija… viņa bija ļāvusi…
Tu, idiot! Vai tad tu nedzirdēji? Viņa tam plakangalvim neļāva, viņš paņēma viņu ar varu! Bez Pirmās baudas rituāla. Un tagad tu šo sievieti vaino! Viņa tev visu izstāstīja, uzplēsa vecās brūces, un ko izdarīji tu?
Jondalar, vai zini? Tu esi vēl sliktāks par to plakangalvi! Vismaz Eila zināja, ko no viņa var sagaidīt. Tas plakangalvis viņu ienīda un gribēja viņai nodarīt pāri. Bet tu! Ko izdarīji tu pats? Eila tev uzticējās. Viņa tev pastāstīja, ko pret tevi jūt. Jondalar, tu tik ļoti viņu gribēji un būtu varējis viņu iegūt jebkurā laikā, bet baidījies ievainot savu lepnumu.
Ja tu būtu pievērsis viņai vairāk uzmanības un nebūtu tik ļoti uztraucies pats par sevi, tad būtu pamanījis, ka Eila neizturas kā pieredzējusi sieviete. Viņa uzvedas kā nobijusies jauna meitene. Vai tad tev nav bijis gana daudz sieviešu, lai pamanītu atšķirību?
Bet viņa neizskatās pēc nobijušās jaunas meitenes. Nē, viņa ir visskaistākā sieviete, ko tu jebkad esi saticis. Viņa ir tik skaista, zinoša un par sevi pārliecināta, ka tu biji no viņas nobijies. Nobijies, ka viņa varētu tevi atraidīt. Tu, lielais Jondalar! Vīrietis, kuru alkst iegūt katra sieviete. Tagad gan vari būt drošs, ka viņa tevi vairs negrib!
Tu tikai biji domājis, ka viņa ir par sevi pārliecināta, viņa pat nenojauš, ka ir īsta skaistule. Eila īstenībā domā, ka ir liela un neglīta. Kā gan kāds var domāt, ka šī sieviete ir neglīta?
Vai atceries? Viņa taču uzauga pie plakangalvjiem. Kurš gan būtu iedomājies, ka viņi šai atšķirībai pievērsīs tādu uzmanību? Un kurš gan būtu iedomājies, ka viņi pieņems savā vidū šo svešo un dīvaino meiteni? Vai mēs pieņemtu savā vidū plakangalvju bērnu? Interesanti - cik Eilai tobrīd bija gadu? Viņa toreiz vēl nevarēja būt pieaugusi - tās alu lauvas ķetnas atstātās zīmes ir krietni senas. Toreiz droši vien Eila bija pamatīgi nobijusies - apmaldījusies un viena pati, iesprostota alā, kur lauva ar savu ķetnu viņu ķeksēja.
Un viņš bija izdziedēts ar plakangalvju dziedniecības metodēm! Kā gan plakangalvji māk dziedināt? Bet Eila bija to iemācījusies no viņiem, un viņai tas ļoti labi padodas. Tik labi, ka tu pats pat nodomāji, ka viņa ir viena no tām, kas kalpo Mātei. Tev vajadzētu mest pie malas krama darbarīku izgatavotāja amatu un kļūt par stāstnieku! Tu negribēji ieraudzīt patiesību. Tagad, kad tu to zini, vai tam ir kāda nozīme? Vai tad tu esi mazāk dzīvs tikai tāpēc, ka Eila iemācījusies dziedniecības iemaņas no plakangalvjiem? Vai viņa vairs nav tik skaista tāpēc, ka… dzemdējusi kādu pretīgu radījumu? Kāpēc gan lai viņas bērns būtu derdzīgs radījums?
Tu taču viņu vēl joprojām gribi, Jondalar. Ir jau par vēlu. Viņa vairs nemūžam tev neticēs un neuzticēsies. "Jondalaru pārņēma jauns kauna jūtu uzplūds. Viņš savilka dūres un dauzīja zvērādas." Tu, idiot! Tu stulbais, stulbais muļķi! Tu visu esi sabojājis. Vai tev nevajadzētu doties prom?
Tu to nedrīksti. Tev viņa ir jāsatiek, Jondalar. Tev nav ne drēbju, ne ieroču, ne pārtikas, tu nevari tā ceļot - bez nekā.
Kur gan tu visu to dabūsi? Kur gan citur, ja ne šeit - pie Eilas, tev tas viss jāpaņem no viņas. Tev tas viņai jāpalūdz, vismaz kāds krama gabals. Ar darbarīkiem varēsi uztaisīt pīķus. Tad varēsi sev nomedīt iztiku un būs zvērādas, no kā izgatavot apģērbu, guļammaisu un mugursomu. Paies laiks, līdz sagatavosies, un vēl viens gads vai pat vēl vairāk, līdz nokļūsi līdz mājām. Bez Tonolana būs ļoti vientuļi."
Jondalars ierušinājās vēl dziļāk zvērādās. "Kāpēc Tonolanam bija jāaiziet bojā? Kāpēc alu lauva nenogalināja mani, bet viņu?" No vīrieša acu kaktiņiem sāka ritēt asaras. Tonolans nebūtu tik muļķīgi uzvedies. "Ak, mazo brāl, kaut es zinātu, kur tas kanjons atrodas! Kaut nu kāds viedais būtu tev palīdzējis atrast ceļu uz viņsauli! Man derdzas doma, ka tavi kauli balē saulē un grauzēji tos apstrādā un izvazā."
Jondalars izdzirdēja zirga kāju dipoņu pa klinšaino taciņu no upmalas, un nodomāja, ka tā ir Eila, kas atgriežas mājās. Bet tas izrādījās kumeļš. Vīrietis piecēlās, izgāja uz klints pārkares un paskatījās ielejā. Eila nebija redzama.
- Kas noticis, mazo draudziņ? Vai viņas tevi pametušas? Tā ir mana vaina, bet viņas atgriezīsies… kaut vai tevis dēj. Turklāt šeit ir Eilas mājas, viņa šeit dzīvo… viena. Interesanti - cik ilgi viņa jau šeit dzīvo? Viena pati. Interesanti - vai es būtu bijis uz to spējīgs?