"Jondalars taču neaizies tūlīt. Viņam būs vajadzīgs apģērbs un ieroči. Varbūt mans Alu Lauva atsūtīja viņu pie manis, lai vīrietis mani apmāca? Pirms viņa aiziešanas man jāiemācās viss, ko vien varu. Vērošu viņu un uzdošu jautājumus, un nav svarīgi, kā viņš uz mani skatīsies. Brouds mani ienīda visus tos gadus, kamēr dzīvoju klanā. Es varēšu paciest, ja Jondalars… ja viņš… ienīdīs mani." Eila aizvēra acis, lai apvaldītu asaras.
Pasniegusies pēc amuletu maisiņa, jaunā sieviete atcerējās, ko Krebs sen atpakaļ bija viņai sacījis: "Kad atrod zīmi, ko tavs totēms tev atstājis, ieliec to amuletu maisiņā. Tas nesīs tev veiksmi." Visas šis zīmes Eila bija salikusi savā amuletu maisiņā. "Alu Lauva, es tik ilgu laiku esmu bijusi viena, ieliec veiksmi manā amuletu maisiņā!"
Saule jau bija norietējusi aiz upes augšteces aizas sienas, kad Eila jāja gar upi. Tumsa allaž iestājās tik ātri. Jondalars ieraudzīja Eilu jājam mājās un nosteidzās lejā uz upmalu. Eila bija palaidusi Viniju auļos un, pagriežoties aiz klints sienas līkuma, gandrīz vai uzskrēja vīrietim virsū. Ķēve satrūkās, gandrīz vai nomezdama sievieti zemē. Jondalars pasniedza drošu roku, pie kā pieturēties, bet, sajutis kailu miesu, viņš atrāva roku, pārliecināts par to, ka Eila viņu atgrūdis.
"Viņš mani ienīst," Eila nodomāja. "Viņš nespēj man pieskarties!" Jaunā sieviete norija asaras un deva Vīnijai zīmi doties uz priekšu. Zirgs šķērsoja akmeņaino krastmalu un dipināja augšā pa taciņu ar sievieti mugurā. Pie alas ieejas Eila nokāpa zemē un iesteidzās iekšā, vēlēdamās, kaut viņai būtu kāda cita vieta, kurp doties. Viņa gribēja noslēpties. Atstājusi olu groziņu blakus pavardam, saņēmusi pilnas rokas ar spalvainajiem putniem, viņa tos aiznesa uz glabātavu. Nometusi tos zemē otrpus žāvējamās ierīces, starp vēl pavisam jauniem groziem, tepiķīšiem un bļodām, Eila nokrita tiem pa vidu un apklāja galvu ar zvērādām.
Pēc brīža jaunā sieviete izdzirdēja Vīnijas un pēc tam ari kumeliņa soļus. Viņa visa trīcēja, cīnījās ar asarām, pēc kustību skaņas apzinādamās, ka arī vīrietis ienācis alā. Eila vēlējās, kaut viņš būtu aizgājis prom, tad vismaz varētu izraudāties.
Eila nedzirdēja viņa kailo kāju soļus uz alas grīdas, kad vīrietis pienāca klāt, bet viņa zināja, ka Jondalars tur stāv, un centās savu drebēšanu apvaldīt.
- Eila? - viņš ierunājās. Sieviete neatbildēja. - Eila, es tev atnesu tēju. - Viņa sastinga. - Eila, tev nav šeit jāslēpjas. Es pārvietošos. Pār- celšos otrā pavarda pusē.
"Viņš mani ienīst! Viņš nevar paciest atrasties man blakus," aizturējusi elsas, Eila nodomāja. "Es gribētu, lai viņš iet projām, lai vienkārši aiziet."
- Es zinu, ka tas vairs neko nedos, bet man tas ir jāpasaka. Piedod, Eila. Es nožēloju to vairāk nekā spēju izsacīt. Tu nebiji pelnījusi tādu izturēšanos. Tu vari man neatbildēt, bet man ar tevi ir jārunā. Tu vienmēr esi bijusi godīga pret mani - nu, pārmaiņas pēc, ir pienācis laiks arī man būt atklātam pret tevi.
Kopš tu aizjāji, es visu laiku par to domāju. Nezinu, kāpēc tā uzve- dos… kā uzvedos, bet gribu to paskaidrot. Pēc tam kad man bija uzbrucis lauva un es pamodos šeit, es nezināju, kur atrodos, un nesapratu, kāpēc tu ar mani nesarunājies. Tu biji viens liels noslēpums. Kāpēc tu šeit atradies viena? Sāku jau sacerēt stāstu par tevi, ka esi dziedniece, kas iztur pārbaudījumus, lai novērtētu savas spējas, ka esi svēta sieviete, kas atsaucas uz Mātes aicinājumu Viņai kalpot. Kad tu neatsaucies uz maniem centieniem dalīties ar tevi Baudas veltē, es nodomāju, ka atturība ir daļa no taviem pārbaudījumiem. Biju izdomājis, ka klans ir dīvaina dziednieku grupa, ar ko tu biji dzīvojusi kopā.
Eila bija pārtraukusi drebēt un klausījās, bet nekustējās.
- Eila, tobrīd es domāju tikai par sevi. - Jondalars apsēdās zemē. - Neesmu pārliecināts, ka tu tam ticēsi, bet es, ē… es tiku uzskatīts par… pievilcīgu vīrieti. Daudzas sievietes… vēlējās manu uzmanību. Man bija liela izvēle. Un šeit man likās, ka tu mani atraidi. Neesmu pie tā pieradis, tas ievainoja manu pašlepnumu, bet es to nekad neatzinu. Domāju, ka tāpēc sacerēju to stāstu par tevi, lai rastu izskaidrojumu tam, kāpēc tu mani negribēji. Ja es būtu tam pievērsis uzmanību, tad saprastu, ka neesi pieredzējusi sieviete, kas mani atraida, bet drīzāk līdzinies jaunai meitenei pirms Pirmā baudas rituāla - nedroša, mazliet nobijusies, gribēdama iepatikties. Ja es būtu to sapratis, man vajadzētu - es būtu… ak, nepievērs uzmanību. Tam nav nozīmes.
Klausīdamās Jondalara teiktajā tik saspringti, ka dzirdēja ausīs dunam savus sirdspukstus, Eila ļāva zvērādām nokrist no galvas.
- Vienīgais, ko biju spējīgs saskatīt, bija tas, ka Eila ir sieviete. Un tici man, tu neizskaties pēc meitenes. Man likās, ka tu mani izjoko, kad stāstīji, ka esi liela un neglīta. Bet tā taču nebija, vai ne? Tu patiešām domā, ka tāda esi. Varbūt plak… cilvēkiem, kas tevi uzaudzināja, tu likies pārāk gara un atšķirīga, bet, Eila, tev jāzina: tu neesi ne liela, ne neglīta. Tu esi skaista. Tu esi skaistākā sieviete, ko esmu savā mūžā saticis.
Eila bija pagriezusies un piecēlusies sēdus. - Skaista? Es? - viņa neticīgi jautāja. Tad, nespēdama tam noticēt un negribēdama, lai vēlreiz tiktu sāpināta, jaunā sieviete atkal ierušinājās zvērādu kaudzē. - Tu par mani smejies.
Jondalars paliecās uz priekšu, lai pieskartos viņai, tad apstājās, atvilka roku un izlēma to nedarīt. - Nevaru tevi vainot, ka netici man. Ne pēc… šodien notikušā. Man droši vien vajadzētu saņemties un censties to paskaidrot. Ir grūti iztēloties, ko visu tev nācies piedzīvot: tu kļuvi bārene un tevi izaudzināja… atšķirīgi cilvēki, tev piedzima bērns un tika atņemts. Tev lika atstāt vienīgās mājas, ko tu pazini, un doties nepazīstamā pasaulē un dzīvot šeit vientulībā. Tas ir daudz lielāks pārbaudījums, ko jebkura svētā sieviete reiz uzdrīkstētos izdzīvot. Ne jau daudzi būtu to visu izturējuši. Eila, tu esi ne tikai skaista sieviete, bet ari stipra. Tev ir spēcīga griba. Bet tev ir jābūt vēl stiprākai. Tev ir jāzina, ko cilvēki domā par tiem, kurus tu dēvē par klanu. Arī man bija tāds pats viedoklis - cilvēki domā par viņiem kā par dzīvniekiem…
- Viņi nav dzīvnieki!
- Bet, Eila, es to nezināju. Daži ļaudis ienīst tavu klanu. Es nezinu, kāpēc. Kad es par to iedomājos, dzīvniekus - īstus dzīvniekus, kurus medī, - neienīst. Varbūt dziļi sirdī ļaudis zina, ka plakangalvji - Eila, ari tā viņus dēvē, - ir cilvēciskas būtnes. Bet viņi ir tik atšķirīgi. Tas ir biedējoši, varbūt arī draudīgi. Tomēr daži vīrieši piespiež plakangalvju sievietes… es nevaru šeit lietot vārdus dalīties Baudas veltē. Šajā gadījumā šie vārdi ir nevietā. Varbūt var lietot tavu izteicienu: atvieglot savas vajadzības. Es nesaprotu, kāpēc viņi tā dara, ja jau runā par klana ļaudīm kā par dzīvniekiem. Es nezinu, vai viņi ir dzīvnieki, ja jau gari var sajaukties kopā un dzimst bērni…