- Vai esi pārliecināts, ka tie ir gari? - Eila iejautājās. Jondalars šķita tik pārliecināts, viņai interesēja, vai vīrietim varētu būt taisnība.
- Lai kas tas arī būtu, Eila, tu neesi vienīgā, kam ir cilvēka un pla- kangalvja bērna sajaukums, kaut arī cilvēki par to nerunā…
- Viņi ir klans, un viņi ir cilvēki, - Eila pārtrauca Jondalaru.
- Eila, tev vēl bieži nāksies šo vārdu dzirdēt. Tāpēc ir godīgi tev tagad to atklāt. Tev vajadzētu zināt arī vēl šo: ja vīrietis piespiež ar varu klana sievieti viņam pakļauties, - to neatbalsta, bet skatās uz to caur pirkstiem. Bet sievietei dalīties Baudas veltē ar plakangalvju vīrieti ir… daudziem cilvēkiem nepieņemama lieta.
- Tas ir pretīgi?
Jondalars nobālēja, bet piespieda sevi atzīties. - Jā, Eila. Tas ir pretīgi.
- Es neesmu kaut kas pretīgs! - sieviete aizsvilās. - Un arī Durks nav nekāds pretīgs radījums! Man nepatika tas, ko Brouds ar mani darīja, bet tas nebija kaut kas pretīgs. Ja tas būtu bijis kāds cits vīrietis, kurš to būtu darījis, lai atvieglotu savas vajadzības, un nebūtu to darījis aiz naida, es būtu to pieņēmusi, kā jebkura cita klana sieviete to pieņem. Būt par klana sievieti nav nekāds apkaunojums. Es būtu ar viņiem palikusi pat kā Brouda otrā sieviete, ja būtu to varējusi. Tikai tāpēc, lai atrastos blakus savam dēlam. Man ir pilnīgi vienalga, cik daudz cilvēku to neatbalsta!
Jondalaram atlika vienīgi Eilu apbrīnot, bet viņai nebūs viegli visu saprast. - Eila, es jau nesaku, ka tev jākaunas, bet gan tikai to, ar ko tev nāksies saskarties. Varbūt tev vajadzētu teikt, ka uzaugi pie kādiem citiem cilvēkiem?
- Jondalar, kāpēc tu gribi, lai es saku vārdus, kas nav patiesi? Es nezinu, kā to darīt. Klanā neviens nerunā nepatiesību - to uzreiz atklātu. Tas uzreiz būtu redzams. Pat tad, ja kāds grib kaut ko noklusēt, par to uzzina. Es redzu, kad tu runā vārdus, kas nav patiesi. Par to liecina tava seja, pleci un rokas.
Jondalars nosarka. Vai viņa meli bija tik acīmredzami? Tagad vīrietis priecājās, ka bija izlēmis būt pret Eilu tik pedantiski godīgs. Varbūt viņš varētu kaut ko no šīs sievietes iemācīties? Godīgums un atklātums bija daļa no viņas iekšējā spēka.
- Eila, tev nav jāmācās melot, bet domāju, ka, pirms aizeju, man tev vajadzēja šīs lietas pateikt.
Eila juta kuņģi savelkamies, un kaklā izveidojās kamols. Viņš grasās iet projām. Jaunā sieviete gribēja atkal ierakties zvērādās un paslēpt galvu. - Tā jau es domāju, - viņa atbildēja. - Bet tev aizceļošanai nav nekas sagatavots. Kas tev ir vajadzīgs?
- Ja es varētu tev palūgt nedaudz krama, tad izgatavotu darbarīkus un pīķus. Un, ja tu man pateiktu, kur ir tās drēbes, kas bija man mugurā, tad es tās salabotu. Plecu somai vajadzētu būt labā stāvoklī, ja tu to atvedi no kanjona.
- Kas ir plecu soma?
- Tas ir kaut kas līdzīgs mugursomai, bet to nēsā pār vienu plecu. Zelandoni valodā tāda vārda nav, bet Mamutu cilts tādu lieto. Tās bija Mamutu drēbes, kas man bija mugurā…
Eila pašūpoja galvu. - Kāpēc tas ir cits vārds?
- Mamutu ciltij ir cita valoda.
- Cita valoda? Kādu valodu tu man iemācīji?
Jondalars galigi sašļuka. - Iemācīju tev savu valodu - Zelandoni. Es nedomāju…
- Zelandoni - vai viņi dzīvo rietumos? - Eila satraukti jautāja.
- Jā gan, bet ļoti tālu uz rietumiem. Mamutu cilts dzīvo tepat netālu.
-Jondalar, tu man iemācīji tādu ļaužu valodu, kas dzīvo tālu projām, nevis tās cilts valodu, kas apmetusies tepat netālu. Kāpēc?
- Es… es par to nepadomāju. Es tev vienkārši iemācīju savu valodu, - viņš taisnojās, pēkšņi sajuzdamies briesmīgi. Viņš neko nebija izdarījis pareizi.
- Un tu esi vienīgais, kas tajā runā?
Viņš pamāja. Eilas kuņģis atkal sarāvās čokurā. Viņa bija domājusi, ka Jondalars viņai atsūtīts, lai iemācītu runāt, bet viņa varēs sazināties tikai ar viņu vienīgo. - Jondalar, kāpēc tu man neiemācīji tādu valodu, kuru zina visi?
- Tādas valodas nav.
- Es biju domājusi tādu, kurā jūs sazināties ar saviem gariem vai varbūt ar savu Lielo Māti.
- Mums nav atsevišķas valodas, kurā sazināties tikai ar Viņu.
- Kā tad tu sarunājies ar cilvēkiem, kas nezina tavu valodu?
- Mēs mācāmies cits cita valodu. Es zinu trīs valodas un dažus vārdus ari no citām valodām.
Eila atkal sāka trīcēt. Viņa bija domājusi, ka varēs atstāt ieleju un sarunāties ar cilvēkiem, kurus satiks. Ko lai viņa tagad dara? Jaunā sieviete pieslējās kājās, un arī Jondalars piecēlās. - Jondalar, es gribēju iemācīties visus tavus vārdus. Man ir jāiemācās sarunāties. Tev tas man ir jāiemāca. Tev tas ir jādara.
- Eila, es nevaru tagad tev iemācīt vēl divas valodas. Tam vajadzīgs laiks. Es pats nemaz tik labi tās nepārvaldu - tas ir kaut kas vairāk nekā vārdi…
- Mēs varam sākt ar vārdiem. Mums būs jāsāk no sākuma. Kā Mamutu cilts valodā ir uguns?
Jondalars to pateica un atkal sāka celt iebildumus, bet Eila tikai turpināja izjautāt, vārdu pēc vārda, tādā pašā secībā, kā bija tos mācījusies Zelandoni valodā. Pēc tam kad jaunā sieviete jau bija apguvusi garu sarakstu, Jondalars viņu atkal apturēja. - Eila, kāds labums no tā, ka es tev saku tik daudz vārdu? Tu taču tāpat nespēj tos atcerēties.
- Zinu, ka mana atmiņa varētu būt labāka. Pasaki, kuri vārdi ir nepareizi.
Eila atgriezās pie vārda uguns un atkārtoja visus iemācītos vārdus abās valodās. Kad viņa bija beigusi, Jondalars skatījās viņā ar sajūsmu. Viņš atcerējās, ka, mācoties Zelandoni valodu, Eilai problēmas nesagādāja vārdu atcerēšanās, bet gan valodas uzbūve un priekšstati.
- Kā tev tas izdodas?
- Vai es kaut ko izlaidu?
- Nē, absolūti nevienu!
Eila atvieglojumā pasmaidīja. - Bērnībā mana atmiņa bija daudz sliktāka. Man viss bija jāatkārto tik daudzas reizes. Nezinu, kā Krebam un Izai pietika pacietības mani mācīt. Zinu: daži klana ļaudis domāja, ka es neesmu necik gudra. Tagad man veicas daudz labāk, bet bija vajadzīgs liels treniņš, tomēr ikvienam klana loceklim ir daudz labāka atmiņa nekā man.
- Vai tad klana locekļi var atcerēties labāk, nekā tu man tikko to parādīji?
- Viņi neko neaizmirst, bet viņi jau piedzimst ar zināšanām par visu, kas viņiem būs jāzina, tāpēc viņiem neko daudz nav jāmācās. Klana ļaudīm ir tikai jāatceras. Viņiem ir… atmiņas - nezinu, kā citādi tās lai nosauc. Kad bērns aug, viņam ir tikai jāatgādina - vienreiz jāpasaka. Pieaugušajiem vairs nekas nav jāatgādina, viņi māk visu atcerēties. Man nebija klana atmiņu. Tāpēc Izai bija vairākkārt jāatkārto, līdz spēju visu nekļūdīgi atcerēties.
Jondalars bija izbrīnījies par Eilas mnemoniskajām [8] spējām, un viņam bija grūti izprast klana atmiņas koncepciju.
- Daži uzskatīja, ka bez Izas atmiņām nevaru kļūt par zāļu sievu, bet pati Iza uzskatīja, ka es būšu laba zāļu sieva pat tad, ja nespēju visu tik labi atcerēties. Viņa sacīja, ka man piemītot citas spējas, kuras viņa līdz galam neizprotot, - man piemītot prasme noteikt, kas cilvēkam kaiš, un atrast labāko veidu, kā to izdziedēt. Iza man iemācīja, kā pārbaudīt jaunas zāles, lai es varētu tām atrast lietojumu pat bez klana atmiņām par attiecīgajiem augiem. Klanam ir arī sena valoda. Tajā nav skaņu, tikai žesti. Visi zina šo seno valodu, to izmanto ceremonijās, garu uzrunāšanai un arī tad, ja nesaprot otra cilvēka parasto valodu. Arī es to iemācījos. Man bija jāiemācās viss. Man bija sevi jāpiespiež pievērst uzmanību un koncentrēties, lai tikai pēc vienas atgādināšanas visu atcerētos, lai manis dēļ cilvēki nezaudētu pacietību.