Trīcēdama vairāk no bailēm, nevis no mērcējošā, aukstā lietus, Eila pieķērās amuletam, tiecoties pēc kaut kā, kas varētu viņu pasargāt. Šādu reakciju tikai daļēji izsauca pērkons un zibens. Eilai ne īpaši patika pērkona negaiss, bet viņa jau bija pie tā pieradusi; negaiss dažkārt bija vairāk noderīgs nekā postošs. Pēc zemestrīces radītajiem murgiem sieviete joprojām izjuta emocionālas sekas. Zemestrīce bija milzīgs ļaunums, kas vienmēr atstāja postījumus un zaudējumus; arī Eilas dzīvi tā apgrieza ar kājām gaisā, tādēļ ne no kā cita viņa tik ļoti nebaidījās.
Beidzot Eila aptvēra, ka ir izmirkuši galīgi slapja, un izņēma no groza sumbra ādas nojumi. Pārvilkusi to pāri guļamādai kā tādu pārvalku, viņa pabāza zem tā galvu. Ari tad, kad Eila jau bija sasildījusies, vēl ilgi pēc tam jaunā sieviete trīcēja, bet nakts otrajā pusē draudīgā vētra bija mitējusies, un viņa beidzot atkal iemiga.
Agro rītu pieskandināja putni ar savu čivināšanu, čiepstēšanu un aizsmakušiem ķērcieniem. Atmetusi nost ādas nojumi, Eila iepriecināta pavērās apkārt. Visa pasaule bija zaļa, tā laistījās spožajā rīta saulē, joprojām slapja pēc lietus. Eila atradās plašā klinšainās upes krastā - vietā, kur mazā upīte, nenovirzoties no sava uzņemtā kursa uz dienvidiem, meta līkumu uz austrumiem.
Tumšzaļas priedes otrā upes krastā stiepās līdz pašai aizas malai, bet to galotnes tomēr tai pāri nesniedzās. Skarbais vējš, kas plosījās augšā, stepē, apslāpēja jebkurus koku centienus izspraukties pāri upes aizas malai. Pašu garāko koku galotnes izskatījās dīvaini apcirstas, jo visu augšanas spēku tiem vajadzēja novirzīt uz sānu zariem. Kādas milzīgas, augstas, gigantiskas priedes - izaugušas gandrīz vai perfektā simetrijā - absolūto daiļumu sagandēja tās galotne, kurai vajadzēja augt taisnā leņķī pret stumbru; priede auga blakus kādam spocīgam kokam ar pārogļotu, izrobotu, augstu celma daļas nodeguli, kas it kā turējās pie tā nogāztās galotnes. Otrā upes krastā daži koki atradās uz šauras zemes joslas starp krastu un klints sienu un bija pamanījušies izaugt tik tuvu ūdenim, ka bija redzamas to kailās saknes.
Eilas krasta pusē, klinšainajā malā, pretstraumē, vijās lokani vītolu krūmi, kas zaļām un gaiši zaļām lapu asarām raudāja upes straumē.
Slaido apšu gludenie stumbri kontrastēja ar maigajā vēja pūsmā trīcošajām lapām. Bērzi ar baltām tāsīm auga puduros, turpretī to brāļi alkšņi dižojās tikai kā šmaugi krūmi. Kokus bija apvijušas un ieskāvušas liānas, un pašu upes krastu rotāja dažnedažāda sazēlušu krūmu pārpilnība.
Tik ilgi ceļodama pa sakaltušo un nīkulīgo stepi, Eila jau bija aizmirsusi, cik skaista var būt zaļā koku rota. Mazā upīte aicinoši mirguļoja; vētras izraisītās bailes jau bija aizmirsušās; palēkusies jaunā sieviete skrēja uz krastmalu. Remdējusi slāpes, viņa impulsīvi atraisīja apmetņa garo jostu, noņēma amuletu maisiņu un ar šļakatām ienira ūdeni. Krasts strauji atkāpās; Eila panira zem ūdens un aizpeldēja uz pretējā krasta stāvo krauju.
Ūdens bija vēss un spirdzinošs, tas nomazgāja stepes putekļus un netīrumus, sagādājot baudu. Peldot pret straumi, viņa juta, ka tā kļūst spēcīgāka un ūdens vēl vēsāks; stāvās klints sienas it kā saslēdzās un padarīja upi vēl šaurāku. Eila apgriezās uz muguras un, šūpodamās viļņos, ļāva, lai tie viņu nes lejup pa straumi. Pacēlusi acis augšup uz spilgti zilo debesjumu starp klinšu sienām, sieviete pamanīja tumšu caurumu klints sienā - tieši pretim krastam, augšup pa straumi, kur viņa bija apmetusies. "Vai tā varētu būt ala?" viņa prātoja, izjuzdama patīkamu satraukumu. "Interesanti - vai tur būtu grūti uzkāpt?"
Aizīrusies atpakaļ uz krastu, jaunā sieviete apsēdās uz sasilušajiem akmeņiem, ļaujot saulei sevi nožāvēt. Viņas acis piesaistīja putnu žiglā un rosīgā lēkāšana blakus krūmam; tie vilka no zemes ārā tārpus, kurus nolijušais lietus bija izskalojis gandrīz vai virspusē; citi putni laidelējās no zara uz zaru, barodamies ar krūma raženajām ogām.
"Ak, kas par varenām avenēm! Tās ir tik lielas," Eila pie sevis nodomāja. Putnu satrauktie spārnu vēzieni paziņoja par viņas tuvošanos, pēc tam tie apmetās turpat blakus. Pilnām saujām Eila stūķēja mutē saldās un sulīgās ogas. Kārtīgi pieēdusies, viņa noskaloja rokas, aplika ap kaklu amuletu maisiņu, bet sarauca degunu, ieraudzījusi dubļiem notriepto, plankumiem klāto un sviedriem samirkušo apmetni. Cita apmetņa viņai nebija. Toreiz, pirms savas aiziešanas, kad Eila bija iegājusi atpakaļ ar zemestrīces gruvešiem piebirušajā klana alā, lai savāktu apģērbu, pārtiku un zvērādas, viņa bija domājusi tikai par izdzīvošanu, nevis par to, vai būs nepieciešams otrs vasaras apmetnis.
Un tagad sievietes prāts atkal atgriezās pie izdzīvošanas. Bezcerīgās domas, kas, Eilai brienot pa izkaltušo un drūmo stepi, bija viņu pārņēmušas, svaigajā, zaļajā ielejā izgaisa kā nebijušas. Avenes drīzāk bija ierosinājušas apetīti, nevis to remdējušas. Eilai sagribējās nobaudīt kaut ko sātīgāku, tāpēc viņa atgriezās pie savas guļvietas, lai paņemtu lingu. Uz saulē sasilušajiem akmeņiem izklājusi žāvēties samirkušo ādas nojumi un mitro zvērādu, viņa uzvilka mugurā savu netīro apmetni un sāka meklēt gludus, apaļus oļus.
Tuvāk apskatot, atklājās, ka upes krastā ir daudz kas vairāk nekā tikai pliki akmeņi. Te bija izmesti krastā pelēki panīkuša koka gabali un balti kauli, daudzi no tiem bija sakrājušies lielā kaudzē pie nokarenās klints sienas. Spēcīgie pp.vasara plūdi bija izskalojuši kokus ar visām saknēm, līdzi aiznesot ari neuzmanīgākos dzīvniekus; straume tos rāva gar šaurajām, stāvajām klints sienām un izsvieda ārā tuvējās kraujas slēgtajā iedobē. Pēc padarītā mutuļojošais ūdens līkumodams bija aiztraucies tālāk. Eila ieraudzīja milzīgus, žuburainus brieža ragus, garus bizonu ragus un vēl kaudzē sanestus vairākus milzīgus, līkus ilkņus; pat varenais mamuts nebija spējis pretoties straumes spēkam. Arī lieli laukakmeņi bija iemaisījušies sanešos, bet sievietes acis iepletās, kad viņa ieraudzīja vairākus vidēja izmēra pelēki kaļķainus akmeņus.
"Tas ir krams!" tuvāk tos apskatījusi, Eila pie sevis nodomāja. "Esmu par to pilnīgi pārliecināta. Man ir vajadzīgs kāds sitamais, lai pārskaldītu to uz pusēm, bet jau tagad esmu par to pārliecināta." Priecīgi satraukta, jaunā sieviete pārlaida acis upes krastam, meklēdama kādu gludu, ovālu akmeni, kuru varētu ērti satvert rokās.
Atradusi tādu, viņa nosita krītainā akmens ārējo apvalku. Baltais apvalks pārplīsa, atklādams iekšpusē tumši pelēka akmens blāvo spīdumu.
"Tas ir krams! Es zināju, ka tā būs!" Eilas prātā jau joņoja domas par dažādiem darbarīkiem, kurus viņa varētu pagatavot. "Es pat varētu uztaisīt sagataves, tad man nebūs jāuztraucas, ja kaut ko salauzīšu." Viņa atvilka vēl pāris smagu akmeņu, kādu gabalu tālāk noskaloja krīta paliekas un palaida peldēt pa straumi, kura tās aiznesa pie klints sienas pakājes. Šāds atklājums iedrošināja Eilu papētīt tālāk.
Klints siena, kas plūdu laikos ātri tekošajam ūdenim radīja barjeru, iesniedzās upes līkumā. Normālos apstākļos ūdens līmenis bija pietiekami zems, upei varēja piekļūt no visām pusēm. Palūkojusies tālumā, Eila sastinga. Viņas priekšā pavērās ieleja, kuru viņa bija redzējusi no augšas.
Aiz līkuma upe kļuva platāka un burbuļodama vēlās pāri akmeņiem, kurus atsedza seklais ūdens. lā plūda uz austrumiem, aizvīdamās tālāk pretējās stāvās aizas klints pakājē. Gar tuvāko krastu koki un krūmi bija pasargāti no postošā vēja, tāpēc tie plauka un zēla visā savā krāšņumā. No Eilas pa kreisi, aiz akmens aizsprosta, aizas stāvā siena kļuva lēzenāka un ziemeļaustrumu virzienā saplūda kopā ar stepi.