- Vai es pareizi tevi saprotu? Tie… klana ļaudis visi zina savu valodu un vēl arī kādu senu valodu, ko saprot visi. Ikviens var runāt… sazināties ar visiem pārējiem?
- Klanu Sapulcē visi saprotas.
- Vai mēs abi runājam par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem? Par plakangalvjiem?
- Ja tas ir vārds, kādā tu sauc klanu. Es jau tev izstāstīju, kā viņi izskatās. - Eila pabeidza savu sakāmo un nolaida acis. - To es tev pastāstīju pirms tam, kad tu mani nosauci par derdzīgu radījumu.
Eila atcerējās Jondalara dzedro acu skatienu, kad no viņa acīm pazuda sirsnība, noskurināšanos, kad viņš atrāvās projām, nicinājumu. Tas bija noticis tieši tajā brīdī, kad jaunā sieviete bija viņam stāstījusi par klana ļaužu izskatu, kad viņa jau bija domājusi, ka abi viens otru saprot. Likās, ka Jondalaram ir problēmas saprast, ko viņa stāstīja. Pēkšņi Eilu pārņēma uztraukums; viņa tik daudz bija runājusi. Jaunā sieviete ātri piesteidzās pie pavarda un, ieraudzījusi irbes, kuras Jondalars bija nolicis blakus olu groziņam, sāka putniem plūkt spalvas, lai būtu ar kaut ko nodarbināta.
Jondalars bija vērojis, kā Eilas aizdomas pieaug. Viņš Eilu bija aizvainojis pārāk dziļi un nekad vairs neatgūs sievietes uzticēšanos, kaut arī vienu brīdi bija cerējis, ka tas varētu izdoties. Tagad viņš izjuta nicinājumu pats pret sevi. Pacēlis zvērādas, vīrietis tās aiznesa atpakaļ uz Eilas guļvietu, tad paņēma tās, kurās pats bija gulējis, un novietoja otrā pavarda pusē.
Eila nolika putnus zemē - viņai nebija noskaņojuma plūkt spalvas - un aizsteidzās uz savu gultu. Viņa negribēja, lai Jondalars redz asaras, kas sariesās viņas acis.
Jondalars centās ērti sakārtot zvērādas sev apkārt. "Atmiņas," Eila bija teikusi. "Plakangalvjiem piemīt kādas īpašas atmiņas. Un vēl žestu valoda, ko viņi visi pārzina? Vai tas ir iespējams? Tam visam ir grūti noticēt, izņemot vienu lietu: Eila nekad nemelo."
Pēdējo gadu laikā Eila bija pieradusi pie klusuma un vientulības. Jau tikai cita cilvēka klātbūtne vien, kaut ari vēlama, prasīja pielāgošanos un izmaiņas, bet šīs dienas emocionālais pacēlums bija sievieti iztukšojis un nogurdinājis. Viņa negribēja just, domāt par to un reaģēt uz vīrieti, kas dzīvoja viņas alā. Vienīgais, ko Eila šobrīd vēlējās, bija atpūta.
Tomēr miegs vēl nenāca. Viņa bija jutusies tik pārliecināta par savām runas spējām. Viņa šim darbam bija veltījusi visas savas pūles un koncentrēšanos un tagad jutās apkrāpta. Kāpēc viņš bija iemācījis valodu, ar kuru pats izauga? Tagad viņš dosies projām. Viņa vairs nekad Jondalaru neredzēs. Viņai pašai būs pavasarī jāatstāj ieleja un jāsameklē cilvēki, kas dzīvo šeit tuvumā, un varbūt kāds cits vīrietis.
Bet Eila negribēja citu vīrieti. Viņa gribēja Jondalaru, viņa acis un viņa pieskārienus. Eila atcerējās, kā sākumā bija jutusies. Viņš bija pirmais cilvēks no Eilas ļaudīm, kuru viņa satika, un pārstāvēja tos visus kopumā. Viņš neiemiesoja tikai atsevišķu personību. Eila nezināja, kad viņš pārstāja būt par piemēru un kļuva tikai un vienīgi Jondalars. Viņa zināja tikai to, ka tagad viņai pietrūks vīrieša elpas un siltuma blakus. Tukšā vieta, ko Jondalars viņai blakus bija atstājis, vēl vairāk pastiprināja sāpīgo tukšumu, ko Eila sevī izjuta.
Arī Jondalaram nenāca miegs. Viņš nespēja ērti iekārtoties. Sāns, kas bija atradies blakus Eilai, tagad sala, un vīrieti mocīja vainas apziņa. Viņš nespēja atcerēties, kad bija piedzīvojis vēl sliktāku dienu, un turklāt viņš nebija iemācījis Eilai pareizo valodu. Kad gan viņa varēs lietot Zelandoni valodu? Viņa cilts dzīvoja gada ceļojuma attālumā no šīs ielejas - un arī tikai tad, ja gājiena laikā nenotiek nekādas garas apstāšanās.
Jondalars domāja par Ceļojumu, ko bija veicis kopā ar brāli. Tagad tas viss šķita tik bezjēdzīgs. Cik tad ilgs laiks pagājis, kopš viņi atstāja mājas? Trīs gadi? Tas nozīmēja, ka būs pagājuši vismaz četri gadi, līdz viņš atgriezīsies Zelandoni ciltī. Četri gadi no viņa mūža bija pagājuši bez kādas jēgas. Brālis bija miris, ari Džetamio un bērns no brāļa gara bija miruši. Kas bija atlicis?
Jau no jaunības dienām Jondalars bija centies apvaldīt savas emocijas un tās kontrolēt, bet tagad nācās kažokādās noslaucīt slapjumu, kas parādījās viņa acis. Viņš raudāja ne tikai brāļa dēļ, bet ari sevis dēļ - par zaudējumu un bēdām, un zudušo iespēju, kas būtu varējusi izveidoties tik brīnišķīga.
25
Jondalars atvēra acis. Viņa sapnis par mājām bija bijis tik dzīvs, ka raupjās alas sienas šķita svešas, it kā sapnis būtu bijis īstenība, bet Eilas ala - tikai izdomājums. Miega radītās ilūzijas lēnām izgaisa, un sienas šķita atrodamies nepareizā vietā. Piecēlies vīrietis saprata, ka lūkojas uz tām no cita skatpunkta - no otras pavarda puses.
Eila bija izgājusi. Blakus pavardam atradās divas noplūktas irbes un apsegts groziņš ar putnu spalvām; acīmredzot viņa jau sen bija piecēlusies. Krūzīte, kuru Jondalars parasti bija lietojis - kura bija izgrebta tā, ka koka forma atgādināja kādu mazu dzīvnieciņu, - bija nolikta blakus. Tur atradās ari cieši pīts groziņš, kurā Eila bija uzlējusi viņam rīta tēju, un svaigi nomizots bērza zariņš. Sieviete zināja, ka Jondalaram patika košļāt zariņa galu, līdz tas pārvēršas šķiedrās, un izmantot to zobu tīrīšanai, lai noņemtu aplikumu, kas pa nakti uz zobiem izveidojies; Eila bija paradusi no rītiem viņam atstāt nomizotu zariņu.
Vīrietis piecēlās un izstaipījās, juzdamies stīvs no nepierastās, cietās guļvietas. Arī agrāk viņš bija gulējis uz cietas grīdas, bet salmu paklājs gulēšanu padarīja daudz ērtāku, tas patīkami smaržoja pēc tīrības. Eila regulāri mainīja salmus, tāpēc tajos neuzkrājās nepatīkamas smakas.
Tēja katlā - groziņā - bija karsta, viņa nevarēja būt sen aizgājusi. Jondalars ielēja tēju un sajuta patīkamu piparmētru smaržu. Viņš centās uzminēt, kādus augus Eila ikdienā izmantoja. Piparmētras bija vīrieša iecienītākais augs un parasti viena no tējas sastāvdaļām. Iemalkojot tēju, viņam likās, ka sajūt arī aveņu lapu un lucernas garšu. Ejot ārā, viņš paņēma sev līdzi tējas krūzīti un svaigo bērza zariņu.
Stāvēdams uz klinšu pārkares ar skatu uz ieleju, Jondalars košļāja zariņu un vēroja, kā paša slaidā lokā raidītā urīna straume līst uz klints sienas. Viņš joprojām vēl nebija pilnībā pamodies. Viņa darbības tika veiktas ierastajā rutīnā. Pabeidzis atvieglošanos, vīrietis noberza zobus ar sakošļāto koka zariņu un izskaloja muti ar tēju. Arī tas bija viens no rituāliem, kas viņu atsvaidzināja, un parasti tā laikā viņš pārdomāja dienas plānus.
Izdzēris pēdējo tējas malciņu, Jondalars sajuta sevi nosarkstam, un vīrieša pašapmierinātība izgaisa. Tagad vairs nebija tā kā citās dienās. Pie tā bija vainīga viņa vakardienas uzvedība. Viņš jau grasījās aizsviest prom zariņu, tad paskatījās uz to un pacēla tuvāk. Grozīdams to starp īkšķi un rādītājpirkstu, Jondalars domāja par savu tagadējo dzīvi.
Viņa dzīve bija kļuvusi ļoti ērta un viegla, viņš jau bija pieradis, ka Eila par viņu rūpējas; viņa to darīja ar izsmalcinātu pieklājību. Viņam nekad nekas nebija jāprasa, sieviete pati nojauta viņa vēlmes. Zariņš bija tam labs piemērs. Acīmredzot Eila bija piecēlusies daudz agrāk par viņu, nogājusi lejā, lai to nogrieztu, nomizojusi un nolikusi viņam jau gatavu. Kad viņa bija sākusi to darit? Jondalars atcerējās, ka tad, kad pirmoreiz bija spējis nokāpt lejā, viņš kādu rītu bija atradis to noliktu sev blakus. Nākamajā rītā, kad zariņš bija nolikts blakus krūzei, vīrietis par to bija ļoti pateicīgs. Toreiz viņam vēl bija grūti nokāpt lejā pa stāvo taku.