Un karstā tēja. Vienalga, lai cikos arī viņš pamostos, karstā tēja jau viņu gaidīja. Kā viņa zināja, kad to gatavot? Pirmajā reizē, kad Eila viņam pie gultas pienesa karstu tēju, viņš par to bija sirsnīgi pateicies. Kad bija pēdējā reize, kad viņš pateicās Eilai? Kā gan Eila par viņu tik neuzkrītoši un gādīgi rūpējas? Viņa nekad par to nerunā. Martona ir tāda pati - viņa tik dāsni dāvā citiem savu labo sirdi un laiku, ka visi to uztver kā pašu par sevi saprotamu, neviens nejūtas viņai neko parādā. Kad vien Jondalars piedāvāja savu palīdzību, Eila allaž bija pārsteigta un tik pateicīga par to - it kā patiešām par visiem saviem labajiem darbiem negaidītu no viņa neko pretim.
- Es atdarīju viņai vēl sliktāk nekā ar neko, - viņš skaļi sacīja. - Un pat pēc vakardienas… - Jondalars pacēla zariņu, samīcīja to un pārmeta pāri klints malai.
Viņš pamanīja pļavā ganāmies Vīniju un kumeļu, tie skraidīja apkārt pa lielu loku, abi juzdamies labā noskaņojumā, un, skatīdamies zirgu skrējienā, vīrietis sajuta prieku. - Paskaties tik, kā viņš auļo! Tas kumeļš nu gan būs īsts rikšotājs! īsajā distancē viņš pat varētu noskriet savu mammu!
- īsajā distancē jaunajiem kumeļiem tas izdodas, bet ne garajā, - Eila sacīja, parādīdamās takas galā. Jondalars strauji pagriezās; vīrieša acis mirdzēja, un smaidā atspoguļojās lepnums par kumeļu. Viņa aizrautībai bija grūti pretoties; par spīti savām bažām, Eila smaidīja. Viņa bija cerējusi, ka vīrietis pieķersies jaunajam kumeļam, taču tagad tam vairs nebija nozīmes.
- Es jau domāju, kur tu esi palikusi, - viņš sacīja. Jondalars Eilas klātbūtnē jutās neveikli, un viņa smaids izplēnēja.
- Pirms kāda laika iekūru uguni cepamajā bedrē, lai pagatavotu irbes. Aizgāju apskatīties, vai tur viss gatavs cepšanai. - Pagriezdamās, lai ieietu alā, Eila pie sevis nodomāja: "Nešķiet, ka viņš priecājas, mani redzot." Arī viņas smaids izgaisa.
- Eila, - Jondalars pasauca, steigdamies viņai pa pēdām. Kad sieviete pagriezās, viņš nezināja, ko sacīt. - Es… ē… es domāju… ē…. es vēlētos pagatavot kādus darbarīkus. Tas ir, ja tu neiebilsti. Negribu izmantot tavus pēdējos krama krājumus.
- Man nekas nav iebilstams. Katru gadu plūdi kramu aizskalo un pēc tam vietā atnes vēl vairāk, - viņa atbildēja.
- Ūdens to droši vien atnes no krīta slāņa, kas atrodas upes augštecē. Ja es zinātu, ka tas nav tālu, es dabūtu kramu no pirmavota. Tas ir daudz labāks, ja ir tikko iegūts. Dalanars to ņem no krīta slāņa, kas atrodas blakus viņu apmetnei, un visi novērtē Lanzadoni krama darbarīku kvalitāti.
Jondalara acīs atgriezās dzīvesprieks, kā tas notika vienmēr, kad vīrietis sāka runāt par savu arodu. "Arī Drūgs bija tāds pats," Eila nodomāja. Vecais vīrs mīlēja darbarīku izgatavošanu un visu, kas ar to saistīts. Jaunā sieviete pasmaidīja, atcerēdamās to laiku, kad Drūgs atklāja Agas jaunāko dēlu - to, kas piedzima pēc tam, kad viņi sāka dzīvot kopā pie viena pavarda, - sitam akmeņus kopā. Drūgs par to bija tik priecīgs, ka pat iedeva viņam āmurakmeni. Vecajam vīram patika mācīt citus savā amata prasmē, viņam pat nebija iebildumu noņemties ar mani, kaut arī es biju meitene.
Jondalars pamanīja Eilas apgaroto skatienu un smaida atblāzmu sievietes sejā. - Par ko tu domāji, Eila? - vīrietis pajautāja.
- Par Drūgu. Viņš bija darbarīku meistars. Ja biju klusa un netraucēju viņam koncentrēties, Drūgs ļāva man vērot, kā viņš strādā.
-Ja vēlies, vari pavērot, kā es strādāju, - Jondalars piedāvājās. - Patiesībā biju cerējis, ka tu man parādīsi, ar kādām metodēm tu pati strādā.
- Es neesmu lietpratēja. Varu izgatavot tos darbarīkus, kas man nepieciešami, bet Drūga taisītie ir daudz labāki par manējiem.
- Tevis taisītie darbarīki ir ļoti izturīgi, es vēlētos paskatīties, kā tu tos izgatavo.
Eila pamāja un iegāja alā. Jondalars pagaidīja, un, kad sieviete uzreiz neatgriezās, viņš nesaprata, vai Eila bija domājusi viņam to demonstrēt tagad vai vēlāk. Vīrietis gāja iekšā alā tieši tajā brīdī, kad Eila nāca no tās ārā, un palēca sānis tik ātri, ka gandrīz vai paklupa. Viņš negribēja Eilu aizvainot ar netīšu pieskārienu.
Eila ievilka elpu, iztaisnoja plecus un izslēja zodu. Varbūt šis vīrietis nespēj paciest atrasties viņai blakus, bet viņa tam nerādīs, cik ļoti tas sāp. Driz jau viņa šeit vairs nebūs. Jaunā sieviete sāka kāpt lejā pa taciņu, nesdama abas irbes, groziņu ar olām un lielu vīstokli, ietītu ādā un apsietu ar aukliņu.
- Ļauj man tev palīdzēt kaut ko panest, - Jondalars piedāvājās, steigdamies viņai pakaļ. Eila apstājās tikai tik ilgi, lai iedotu viņam groziņu ar olām.
- Vispirms jāķeras pie irbēm, - viņa sacīja, nolikdama vīstokli krastmalā. Tas bija vienkāršs apgalvojums, bet Jondalaram radās iespaids, ka sieviete gaida viņa piekrišanu vai vismaz apstiprinājumu. Arī viņš sekoja pa pēdām, jo nebija tālu atpalicis. Par spīti neatkarībā pavadītajiem gadiem, Eilas uzvedībā joprojām dominēja klana ieradumi. Viņa nebija radusi darīt kaut ko citu, ja vīrietis bija devis pavēli vai lūdzis izdarīt kaut ko sev vēlamu.
- Protams, ķeries tik klāt! Man ir jāpaņem savi rīki, pirms sāku apstrādāt kramu, - Jondalars piebilda.
Eila aiznesa prāvos putnus aiz klints sienas, uz to vietu, kur jau agrāk bija izrakuši bedri un izlikusi to ar akmeņiem. Bedres dibenā uguns bija izdzisusi, bet akmeņi čūkstēja, kad sieviete tiem uzšļakstīja ūdens lāses. Eila bija pārmeklējusi ieleju krustām šķērsām, lai atrastu pareizos garšaugus un zaļumus, un atnesusi tos pie akmens pavarda. Viņa bija savākusi māllēpes, jo to lapas piedeva mazliet sāļu piegaršu; nātres, balandas un atspirdzinošās savvaļas skābenes - tie visi bija Eilas savāktie zaļumi; savvaļas sīpoli, ķiploki, baziliks un salvija kalpoja par garšaugiem. Arī dūmi dos savu aromātu, un koka pelni - nelielu sāļu piegaršu.
Eila piebāza putnus ar viņu pašu olām, kuras ietina zaļumos: trīs olas - vienā putnā un četras - otrā. Viņa agrāk allaž bija ietinusi putnus vīnogulāju lapās, pirms lika tos cepties bedrē, bet vīnkoki ielejā neauga. Viņa atcerējās, ka zivis dažkārt cepa, ietītas svaigā sienā, un nolēma, ka tas derēs arī putniem. Pēc tam kad irbes bija ieliktas bedres dibenā, viņa tām pa virsu sameta vēl zāli, tad akmeņus un apklāja ar dubļiem.
Jondalars bija sev priekšā izklājis veselu rindu ar raga, kaula un akmens krama apstrādes rīkiem, dažus no tiem Eila pazina. Tomēr citi bija pilnīgi neredzēti. Arī jaunā sieviete attaisīja savu vīstokli un izkārtoja pa rokai savus darbarīkus, tad apsēdās un apklāja klēpi ar ādas gabalu. Tā bija laba aizsardzība; no krama varēja atlēkt ļoti asas skaidas. Eila paskatījās uz Jondalaru. Viņš ar lielu interesi aplūkoja jaunās sievietes priekšā izklātos kaula un akmens darbarīkus.
Vīrietis pabīdīja viņai tuvāk pāris krama sagatavju. Eila pamanīja, ka divas plāksnītes atrodas tuvāk, un atcerējās Drūga vārdus: laba meistara prasme sākas ar pareizo izvēli. Viņa gribēja izvēlēties akmeni ar smalku faktūru, pārskatīja visu piedāvājumu un izvēlējās pašu mazāko gabalu. Neapzināti atbalstīdams sievietes izvēli, Jondalars pamāja ar galvu.
Viņa atcerējās bērnu, kas bija izrādījis interesi par darbarīku izgatavošanu, pirms vēl sācis staigāt. - Vai tu vienmēr zināji, ka būsi darbarīku meistars? - Eila pajautāja.