- Kādu laiku domāju, ka būšu gravieris, varbūt pat kalpošu Mātei vai strādāšu ar tiem, kas Viņai kalpo. - Vīrieša vaibstos iegūla sāpīga un mokoši ilgpilna izteiksme. - Tad mani aizsūtīja dzīvot pie Dalanara un tā vietā apmācīja par akmens darbarīku meistaru. Tā bija laba izvēle - man tas patika, un izrādījās, ka pat bija uz to talants. Es nekad nebūtu kļuvis par izcilu gravieri.
- Kas ir gravieris, Jondalar?
- Nu kā tad! Tieši tas šeit pietrūkst! - Eila salēcās no pārsteiguma pilna izbīļa. - Te nav ne kokgriezumu, ne gleznu, ne kreļļu rotu, ne citu greznumlietu. Pat ne krāsu.
- Es nesaprotu…
- Piedod, Eila. Bet kā tu zini, par ko es runāju? Gravieris taisa no akmens zvēru figūriņas.
Eila sarauca pieri. - Kā gan no akmens var izgatavot dzīvnieku? Dzīvnieks ir asinis un miesa, tas dzīvo un elpo.
- Es jau nebiju domājis īstu dzīvnieku, bet gan tā tēlu, līdzinieku. Gravieris no akmens rada dzīvnieka līdziniekus - liek akmenim izskatīties pēc dzīvnieka. Daži gravieri rada arī Lielās Zemes Mātes figūriņas, ja viņi savās vīzijās ierauga Mātes tēlu.
- Līdziniekus? No akmens?
- Arī no citām lietām: mamutu ilkņiem, kauliem, koka, ragiem. Esmu dzirdējis, ka daži ļaudis pat veido tēlus no māliem. Starp citu, man nācies redzēt arī tīri labus sniega figūru līdziniekus.
Eila šūpoja galvu, cenzdamās to saprast, līdz Jondalars pieminēja sniegu. Tad viņa atcerējās, kā vienā ziemas dienā bija sanesusi bļodiņas ar sniegu pie alas ieejas. Vai tad viņa pati vienu brīdi nebija saskatījusi sniega kaudzes līdzību ar Bruņu?
- Līdziniekus no sniega? Jā, - sieviete pamāja. - Šķiet, ka to es saprotu.
Jondalars nebija pārliecināts, vai Eila tiešām saprot, bet nespēja iedomāties, kā lai vienkāršāk paskaidro, ja nebija neviena parauga, ko parādīt. Vīrietis pie sevis nodomāja: "Cik gan vienmuļa un pelēcīga bijusi Eilas dzīve pie plakangalvjiem. Pat viņas apģērbs ir tik vien kā praktisks. Vai viņi tikai medī, ēd un guļ? Viņi pat nenovērtē Mātes Veltes - ne skaistumu, ne noslēpumainību, ne iztēli. Interesanti - vai Eila maz zina, ko viņa palaidusi garām?"
Pūlēdamās izlemt, ar ko sākt, Eila paņēma rokās mazo krama gabalu un vērīgi to aplūkoja. Viņa netaisīs rokas cirvīti - pat Drūgs to uzskatīja par diezgan vienkāršu darbarīku, kaut gan noderīgu. Bet jaunā sieviete nedomāja, ka tieši šo paņēmienu Jondalars vēlētos ieraudzīt. Viņa pasniedzās pēc tāda rika, kas nebija vīrieša darbarīku komplektā, - mamuta pēdas kaula, elastīga kaula, kas krama apstrādes procesā kalpoja par paliktni, lai akmens nekustētos. Šo rīku viņa iekārtoja tā, lai tas ērti iegultu starp kājām.
Pēc tam Eila paņēma āmurakmeni. Starp Jondalara āmurakmeni un šo te nebija nekādas lielās atšķirības, izņemot to, ka Eilas rīks bija mazāks un ērtāk iegūla rokā. Cieši turēdama krama gabalu uz mamuta kaula laktas, Eila sita ar visu spēku. Krama čaula - ārējā kārta - nolūza nost, atsegdama iekšpusē tumši pelēku akmeni. Gabalam, kuru Eila bija atskaldījusi un trāpījusi ar āmurakmeni, bija biezs izliekums - radies sitiena rezultātā, un otrā pusē bija izveidojusies plāna konusveida mala. To varētu izmantot kā griežamo darbarīku, un pirmie naži, kas tika izgatavoti, bija tieši tikpat plāni krama gabali ar asām malām; bet tiem rīkiem, kurus Eila vēlējās izgatavot, bija nepieciešamas daudz sarežģītākas un progresīvākas metodes.
Jaunā sieviete izpētīja dziļo rievu, kas bija izveidojusies kodolā, - tā bija šīs krama sagataves sliktā īpašība. Krāsa bija pareiza; akmens struktūra bija gluda, gandrīz vai mīksta kā vasks; tajā nebija nekādu svešķermeņu pēdu. No šī akmens varētu pagatavot labus rīkus. Eila nocirta vēl vienu ārējās čaulas gabalu.
Eilai turpinot skaldīt akmeni, Jondalars pamanīja, ka, ņemot nost krītaino čaulu, viņa piešķir akmens gabalam formu. Kad čaula bija pilnībā noskaldīta, viņa turpināja noskaldīt nost kādu mazu gabaliņu vienā vietā, kādu lieku izliekumu citā, līdz krama gabals tika izveidots par tādu kā plakanu olu. Pēc tam Eila nomainīja āmurakmeni pret pamatīgu un garu kaula gabalu. Darbodamās ar kaula āmuru, viņa pagrieza krama gabalu uz sāniem un, apstrādādama to virzienā no malas uz centru, noskaldīja nost liekos gabalus. Kaula āmurs bija elastīgāks, un noskaldītie krama gabali bija garāki un plānāki, ar plakanāku sitiena pauguru. Darba beigās lielajai akmens olai bija izveidota diezgan plakana augšpuse, it kā olas gals būtu noskaldīts.
Tad, apstājusies un pasniegusies pēc amuletu maisiņa, kas karājās viņai ap kaklu, Eila aizvēra acis un klusībā vērsās pie Alu Lauvas gara. Drūgs bija allaž vērsies pie sava totēma gara, lai tas palīdz viņam paveikt nākamo darba posmu. Tagad veiksme bija tikpat nepieciešama kā prasme, un Eila nervozēja, jo Jondalars viņu tik cieši vēroja. Jaunā sieviete vēlējās, lai viss izdotos, kā nākas, juzdama, ka darbarīku izgatavošanas process ir daudz svarīgāks par pašiem rīkiem. Ja viņa šo krama gabalu sabojās, tas metīs šaubu ēnu uz Drūga un visa klana spējām un nebūs vairs svarīga viņas attaisnošanās, ka Eila nav nekāds darbarīku izgatavošanas meistars.
Jau agrāk Jondalars bija pamanījis Eilas amuletu maisiņu, bet, vērojot, kā viņa aizvērtām acīm tur to abās rokās, vīrietis gribēja uzzināt, kādu svarīgu lomu maģiskie priekšmeti ieņem jaunās sievietes dzīvē. Likās, ka viņa pret maisiņu izturas ar cieņu, gluži tāpat kā Jondalars pret savu doni. Bet viņa doni bija rūpīgi izgrebta akmens figūriņa, kas attēloja Māti visā tās krāšņumā, - tā bija Lielās Zemes Mātes simbols un brīnumaina radības mistērija. Tāds kunkuļains ādas maisiņš noteikti nevar glabāt kaut ko tikpat svarīgu.
Eila atkal ķērās pie kaula āmura. Bija jāveic vēl viens sagatavošanas darbs, lai no kodola noskaldītu gabalu - sitamo pamatni, kam būtu tāda pati forma kā plakanajam, ovālajam olas galam, bet ar asām un taisnām malām. Viņai bija jānoskalda mazs gabaliņš, kas atstās iedobumu plakanajā akmens malā, kam virsma būs perpendikulāra tam gabalam, ko viņa galu galā gribēja iegūt.
Cieši satvērusi rokā krama gabala kodolu, lai tas turētos stabili, sieviete uzmanīgi nomērķēja. Viņai bija jālieto pareizais sitiena spēks un jānomērķē uz īsto izvēlēto vietu: ja tiks uzsists par vāju, noskaldītajam gabalam var izrādīties nepareizs leņķis; ja uzsitis pārāk stipri, tad sadragās tik rūpīgi izveidoto malu. Ievilkusi dziļi elpu, Eila to aizturēja un ar asu sitienu trieca kaula āmuru pret krama gabalu. Pirmais sitiens vienmēr bija pats svarīgākais. Ja tas izdevās labi, tas vēstīja par turpmāku izdošanos. Maza skaidiņa aizlidoja uz sāniem, un, ieraudzījusi ierobu, Eila atsāka elpot.
Mainot leņķi, kādā viņa turēja kodolu, sieviete sita vēlreiz, bet šoreiz jau spēcīgāk. Kaula āmurs trāpīja precīzi ierobā, un no pusgatavā kodola atlēca vēl viena akmens plāksnīte. Eilas meistardarbam bija garena, ovāla forma. Vienai pusei bija izgatavota plakana virsma. Pretējās puses iekšmalai bija bumbiera forma, tā bija līdzena, pie malas biezāka, bet pārējā mala - viscaur noslīpēta žiletes asumā.
Jondalars to paņēma rokā. - Šis ir grūts akmens apstrādes paņēmiens. Vienlaikus nepieciešams spēks un precizitāte. Tu tik paskaties uz šo malu! Šis nav nekāds primitīvs darbarīks.
Eila izdvesa milzīgu atvieglojuma nopūtu, un viņu pārņēma pabeigta darba gandarījuma siltās izjūtas un vēl kaut kas vairāk - viņa nebija pievīlusi klanu. īstenībā jaunā sieviete bija to godam pārstāvējusi, jo pati nemaz nebija klanā dzimusi. Lai kādas arī Jondalaram būtu antipātijas pret klanu, šim vīrietim, kas pats bija tik atzīts sava amata meistars, vērojot klana locekļa prasmīgo veikumu, bija tas objektīvi jānovērtē.