- Sievietes var būt labas krama apstrādes meistares. Joplaja, mana māsīca, ir viena no labākajām. Bet viņa ir liela zobgale un ķircinātāja - tāpēc nekad to viņai neteikšu. Citādi viņa man to allaž atgādinātu. - Gremdējies atmiņās, Jondalars pasmaidīja.
- Klanā sievietes drīkst izgatavot darbarīkus, bet ne ieročus.
- Sievietes izgatavo arī ieročus. Pēc tam kad Zelandoni sievietēm piedzimst bērni, viņas reti dodas medībās, bet, ja viņas vēl agrā jaunībā iemācījušās lietot ieročus, tad saprot, kā tie tiek izmantoti. Medībās daudz ieroču tiek salauzti vai pazaudēti. Vīrietim, kura sieviete māk izgatavot ieročus, vienmēr ir jauni krājumi. Un sievietes ir tuvākas Mātei. Daži vīrieši uzskata, ka sieviešu izgatavotie ieroči ir veiksmīgāki. Bet, ja vīrietim neveicas vai trūkst iemaņu, viņš vienmēr vainos ieroču izgatavotāju, īpaši jau tad, ja tā ir sieviete.
- Vai es varētu iemācīties?
- Ikviens, kurš māk izgatavot rīkus, kā tu to māki, noteikti var apgūt ari šo metodi.
Jondalars atbildēja uz viņas jautājumu mazliet citādi, nekā Eila bija to domājusi. Viņa zināja, ka ir spējīga to iemācīties, - viņa bija centusies sevi pārliecināt, ka tas ir pieļaujams. Bet vīrieša atbilde lika viņai apstāties un padomāt.
- Nē… man gan tā nešķiet.
- Protams, tu vari to iemācīties.
- Es zinu, ka varu to iemācīties, Jondalar, bet ne jau katrs, kas māk izgatavot darbarīkus pēc klana metodes, mācēs tos izgatavot pēc tavējās. Daži to varētu, domāju, ka Drūgs to varētu, bet klana ļaudīm viss jaunais ir grūti saprotams. Viņi mācās no savām atmiņām.
Sākumā Jondalaram likās, ka Eila joko, bet sieviete bija pati nopietnība. Vai viņai varētu būt taisnība? Ja tāda iespēja tiktu dota, vai plak… klana meistari nevis to nevēlētos, bet gan nespētu apgūt?
Tad Zelandoni vīrietim ienāca prātā doma, ka vēl nesen viņš nebūtu pat iedomājies, ka viņi vispār ir spējīgi izgatavot kādus rīkus. Klana ļaudis izgatavoja darbarīkus, savā starpā sazinājās un pieņēma audzināt svešu bāra bērnu. Pāris pēdējo dienu laikā Jondalars bija uzzinājis par plakangalvjiem daudz vairāk, nekā jebkurš cits to zināja, izņemot Eilu, protams. Varbūt būtu noderīgi uzzināt par viņiem vēl ko vairāk? Šķita, ka viņos ir daudz kā interesanta, ko neviens pat nenojauš.
Domājot par plakangalvjiem, Jondalars pēkšņi atcerējās vakardienu, un viņu pārņēma negaidīts kauna un mulsuma vilnis. Koncentrējies uz darbarīku izgatavošanu, vīrietis bija par to aizmirsis. Viņš bija skatījies uz sievieti, bet nemaz tā īsti nebija ievērojis viņas zeltainās bizes, kas saulē spīdēja un asi kontrastēja ar viņas tumši brūno iedegumu; nebija pamanījis viņas acis - zili pelēkas un skaidras, ar izcila krama akmens caurspīdīgo nokrāsu.
Ak Māte! Viņa ir tik skaista! Pēkšņi vīrietis skaudri apzinājās, ka šī skaistā sieviete sēž viņam tik tuvu blakus, un sajuta sava locekļa kustību. Pat ja Jondalars būtu centies, viņš nespētu ierobežot šo pēkšņo intereses uzliesmojumu, bet viņš pat necentās to apslāpēt.
Eila sajuta vīrieša pēkšņo garastāvokļa maiņu; tā pārsteidza viņu nesagatavotu un pārņēma savā varā. Kā gan kādam cilvēkam var būt tik zilas acis? Tās nebija ne debess zilumā, ne arī zilajā genciānas krāsā, kas auga kalnu pļavās, blakus klana alai, bet gan izteikti spilgti dzidri zilā tonī. Eila sajuta, ka… viņu atkal pārņem tā sajūta. Viņas augums trīcēja un sāpīgi ilgojās pēc vīrieša pieskārieniem. Paliekusies uz priekšu, viņa pastiepās - nepārvarams spēks vilka Eilu pie Jondalara, un tikai ar pārdabisku gribasspēku sieviete aizvēra acis un atrāvās atpakaļ.
"Kāpēc gan viņš uz mani tā skatās, ja es esmu… derdzīgs radījums? Viņš nespēj man pieskarties un atraujas, it kā būtu apdedzinājies." Eilas sirds sitās; viņa elsoja tā, it kā tikko būtu skrējusi, un centās savu elpu apvaldīt.
Pirms sieviete atvēra acis, viņa dzirdēja Jondalaru pieceļamies kājās. Adas priekšauts tika atstumts malā un rūpīgi izgatavotie asmeņi izkaisīti pa visu zemi. Eila vēroja, kā viņš stīvām kustībām attālinās, vīrieša pleci bija sakumpuši, līdz viņš pazuda aiz klints sienas. Viņš izskatījās tikpat nelaimīgs kā Eila pati.
Tiklīdz Jondalars bija aizgājis aiz klints, viņš metās skriešus. Viņš skrēja pa pļavu tik tālu, līdz kājas sāka sāpēt un elpa pārvērtās saraustītās raudās; tad viņš sāka skriet lēnāk un elsodams apstājās.
"Tu stulbais muļķi! Kā lai tevi pārliecina? Tikai tāpēc, ka viņa ir pieklājīga un dalās ar tevi savos krājumos, nenozīmē to, ka viņu interesē kaut jel kāda tava ķermeņa daļa… īpaši jau nu tā daļa! Vakar Eila bija apvainojusies un sāpināta, jo tu ne… Tā tas viss notika, pirms tu pats visu sabojāji!"
Jondalars negribēja par to domāt. Viņš zināja, kā pats bija juties, ko viņa redzēja, tas bija riebums un pretīgums. Tad kas gan tagad ir mainījies? Viņa bija dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem, vai atceries? Tas noticis gadiem ilgi. Eila bija kļuvusi par vienu no viņiem. Viens no viņu vīriešiem…
Viņš apzināti bija atklājis visu nicinājumu, samaitāto un netīro, kas bija daļa no viņa dzīves. Eila pati bija daļa no plakangalvjiem! Kad Jondalars vēl bija mazs puika un kopā ar citiem zēniem slapstījās pa krūmiem, cits citam atklādami visderdzīgākos vārdus, ko nu katrs bija samācījies, starp tiem bija arī plakangalvju sieviete. Pusaudža gados, kad viņš jau bija pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ko nozīmē sievietes atvērējs, tie paši zēni savācās alas tumšākajā stūrī, lai pieklusinātās balsīs runātu par meitenēm, ar ņirdzīgu smīnu plānodami, kā dabūt plakangalvju sievieti, un cits citu biedēdami ar iespējamajām sekām.
Pat toreiz doma par plakangalvju vīrieti un sievieti likās neticama. Tikai tad, kad Jondalars jau bija kļuvis par jaunu vīrieti, tā atkal tika pieminēta un ne tā, ka kāds vecāks cilvēks to dzirdētu. Kad jaunie vīrieši atkal gribēja pārvērsties par zviedzošiem puikām un stāstīja cits citam pašus rupjākos un zemiskākos stāstus, kādus vien spēja izdomāt, tie allaž bija par plakangalvju vīriešiem un sievietēm un par to, kas pēc tam notiks ar to vīrieti, kas dalījies Baudas veltē ar tādu sievieti; tas viss notika, pat neko nezinot un - it īpaši - nenojaušot. Tas bija joks.
Bet viņi nejokoja par derdzīgiem radījumiem vai par sievietēm, kas tos dzemdēja. Tie bija apgānīti dažādu garu sajaukumi, ļaunums, kas izlaists zemes virsū, kurus pat Māte - visas dzīvības radītāja - ienīda. Un sieviete, kas bija tādus radījumus dzemdējusi, bija apgānīta.
"Vai Eila tāda varētu būt? Vai viņa varētu būt apgānīta? Netīra? Iz- virtusi? Ļauna? Godīgā un taisnīgā Eila? Ar savu dziednieces talantu?
Tik gudra un bezbailīga, maiga un skaista? Vai kāds, kurš ir tik skaists, var būt netīrs un amorāls?
Manuprāt, Eila pat nesaprastu šī vārda nozīmi! Bet ko gan domātu citi cilvēki, kas viņu nepazīst? Ja nu viņa, satiekoties ar citiem ļaudīm, pastāstītu, kas viņu uzaudzinājis? Pastāstītu viņiem par… bērnu? Ko tad Zelandoni domātu? Un ko domātu Martona? Un Eila to noteikti viņiem izstāstītu. Viņa tiem izstāstītu par savu dēlu un aizstāvētu pla- kangalvjus. Man šķiet, ka Eila spētu aizstāvēt visus, pat Zelandoni. Viņa pati varētu kļūt par Zelandoni, ņemot vērā viņas dziedniecības zināšanas un prasmi apieties ar dzīvniekiem.
Bet ja Eila nav ļaunums un viss par plakangalvjiem sarunātais ir meli? Neviens tam neticētu."
Jondalars nebija pievērsis uzmanību, uz kurieni viņš gāja, un satrūkās, sajutis rokā maigu purniņu. Viņš nebija pat ievērojis zirgus. Vīrietis apstājās, lai paglāstītu un pabužinātu jauno kumeliņu. Vīnija pakāpeniski virzījās uz alas pusi, pa ceļam barodamās ar zāli. Kad vīrietis to visbeidzot viegli paplikšķināja, kumeliņš aizskrēja mātei pa priekšu. Jondalars īpaši nesteidzās atkal satikt Eilu.