Bet Eilas alā nebija. Viņa bija sekojusi vīrietim aiz klints sienas un vērojusi, kā viņš aizskrien prom pa ieleju. Arī viņai dažkārt uznāca vēlme skriet, bet viņa nesaprata, kāda muša pēkšņi Jondalaram iekodusi, ka bija tik sparīgi jāskrien. Vai tas bija viņas dēļ? Eila uzlika roku virs siltajiem māliem, kas atradās uz cepamās bedres, un tad piegāja pie lielā akmens.
Atkal izsists no domām, Jondalars pacēla galvu un pārsteigts ieraudzīja, ka abi dzīvnieki apstājuši Eilu.
- Es… piedod, Eila! Man nevajadzēja tā aizskriet prom.
- Dažkārt arī es izjūtu tādu vajadzību izskrieties. Vakar ļāvu Vīnijai skriet manā vietā. Viņa var aizskriet tālāk.
- Piedod arī par to.
Viņa pamāja un nodomāja: "Atkal pieklājība, tradīcija. Ko tas īstenībā nozīmē?" Klusēdama Eila pieliecās pie Vīnijas, un ķēvīte uzlika galvu uz sievietes pleca. Jondalars jau arī iepriekš, kad Eila bija apbēdināta, bija redzējis abas stāvam līdzīgā pozā. Izskatījās, ka abas draudzenes meklē viena otras atbalstu. Viņam pašam arī, glāstot kumeļu, bija radušās patīkamas izjūtas.
Bet jaunais kumeļš bija pārāk nepacietīgs, lai tik ilgi samierinātos ar tādu bezdarbību, jo arī viņš gribēja saņemt uzmanību. Mētājot galvu, viņš pacēla asti un aizdrāzās projām. Tad, saslējies pakaļkājās, apgriezās apkārt, metās atpakaļ un uzskrēja vīrietim virsū, it kā aicinādams viņu uz rotaļu. Eila un Jondalars abi smējās, tādējādi mazinot spriedzi.
- Tu grasījies dot viņam vārdu, - Eila teica. Tas bija vienkāršs atgādinājums, kurā neieskanējās nekādi pavēloši toņi. Ja Jondalars nedos kumeļam vārdu, tad viņa pati to izdomās.
- Es nezinu, kā lai viņu nosauc. Man nekad agrāk nav bijis jāizdomā neviens vārds.
- Arī man tas līdz Vīnijai nebija jādara.
- Un kā tad ar tavu… dēlu? Vai tad viņam tu vārdu nedevi?
- Krebs deva viņam vārdu. Par Durku sauca kādu vīrieti no leģendas. "It bija mana mīļākā leģenda no visiem stāstiem, un Krebs to zināja. Domāju, ka viņš manu dēlu nosauca par Durku, lai mani iepriecinātu.
- Nezināju, ka tavam klanam ir leģendas. Kā tad jūs varat stāstīt leģendas, ja nesarunājaties?
- Tāpat kā jūs to stāstāt ar vārdiem, izņemot tikai to, ka parādīt zināmā mērā ir vieglāk nekā pastāstīt vārdiem.
- Domāju, ka tev ir taisnība, - Jondalars atbildēja, brīnīdamies, kādus gan notikumus klanā stāsta vai, drīzāk, - rāda. Viņš nebūtu iedomājies, ka plakangalvji ir spējīgi izdomāt stāstus.
Viņi abi vēroja kumeļu, kā tas, asti atšāvis, galvu uz priekšu izslējis, draiskojas pa pļavu. Tas nu gan būs viens varens ērzelis! Kas par skrējēju!
- Skrējējs! - Jondalars iesaucās. - Ko tu saki par to, ja mēs viņu nosauktu par Skrējēju? - Runājot par kumeļu, Jondalars tik bieži bija lietojis šo vārdu, ka tas zirgam piestāvētu.
- Man tas patīk. Tas ir labs vārds. Bet, ja tas būs kumeļa īstais vārds, tad tas ir jāpiešķir pareizi.
- Kā tad zirgu var nosaukt pareizi?
- Nezinu, vai zirgam tas ir pareizi, bet Vīnijai es devu vārdu pēc tādas pašas tradīcijas, kā klanā tiek doti vārdi bērniem. Es tev to parādīšu.
Zirgiem sekojot pa pēdām, Eila viņu aizveda uz to stepes vietu, kur reiz tecēja upe, bet tagad tā bija izkaltusi un tur tikai mazliet vīdēja ūdens. Viena bedres mala varēja būt nogruvusi erozijas rezultātā, un bija redzami horizontāli zemes slāņi. Jondalaram par pārsteigumu, Eila ar kociņu paurbināja sarkanā okera slāni un savāca pilnas plaukstas ar brūngani sarkano zemi. Aizgājusi atpakaļ pie ūdens, Eila sajauca sarkano zemi ar ūdeni un ieguva dubļainu masu.
- Krebs sajauca sarkano zemi ar alu lāča taukiem, bet man tādu nav; manuprāt, zirgam būs labi ari vienkārši dubļi. Tie nokaltis un nobirs. Galvenais, lai iztur vārda došanas procedūras laikā. Tev būs jātur kumeļa galva.
Jondalars piekrītot pamāja. Kumeļš bija enerģijas pārpilns, viņa prāts nesās uz nebēdnibām, bet žestu tas saprata. Viņš stāvēja mierīgs, kamēr vīrietis aplika roku viņam ap kaklu un pakasīja to. Eila izdarīja pāris kustību senajā klana valodā, lai pievērstu garu uzmanību. Viņa negribēja, lai šī ceremonija iznāktu pārāk nopietna. Jaunā sieviete joprojām nebija pārliecināta par to, vai gari nebūs apvainojušies, ja šo ceremoniju izmantos vārda došanai zirgam, kaut ari vārda došana VI- nijai nebija radījusi nekādas ļaunas sekas. Tad Eila paņēma pilnu sauju ar sarkanajiem dubļiem.
- Vīriešu kārtas zirga vārds ir Skrējējs, - viņa sacīja, vienlaikus runādama un rādīdama žestus. Pēc tam uzsmērēja slapjos, sarkanos dubļus kumeliņam uz purna - no baltā spalvu cekula uz pieres līdz pat diezgan garā purna pašam galiņam.
Tas viss tika izdarīts ātri, pirms kumeļš paspēja izlocīties no Jondalara roku tvēriena. Saslējies pakaļkājās un mētādams galvu, kumeļš centās atbrīvoties no neierastā slapjuma uz purna, tad piegrūdās atkal Jondalaram, atstādams viņam uz kailajām krūtīm sarkanu svītru.
- Man šķiet, zirgs ari man tikko iedeva vārdu, - vīrietis smaidīdams sacīja. Tad atbilstoši savam vārdam Skrējējs aizdrasēja prom pa lauku. Jondalars notīrīja sarkano svītru no krūtīm. - Kāpēc tu lietoji šo? Sarkano zemi?
- Tā ir īpaša… svēta… gariem, - Eila sacīja.
- Svēta? Ari mēs to saucam par svētu. Tās ir Mātes asinis.
- Asinis, jā. Krebs… mogurs iesmērēja Izas ķermeni ar sarkano ziedi un alu lāča taukiem pēc tam, kad viņas gars bija to pametis. Viņš to sauca par dzimšanas asarām un darīja tā tāpēc, lai Iza viņsaulē varētu atdzimt. - Šīs atmiņas Eilai joprojām bija sāpīgas.
Jondalara acis iepletās. - Plakangalvji… es gribēju teikt, tavs klans, izmanto svēto zemi, lai aizsūtītu garu uz viņpasauli? Vai esi par to pārliecināta?
- Neviens netiek pienācīgi bez tās apglabāts.
- Eila, ari mēs izmantojam sarkano zemi. Tās ir Mātes asinis. Tās tiek uzliktas uz mirušā cilvēka ķermeņa un uz kapa, lai Viņa ieņemtu aizgājēju atkal dzemdē un tas piedzimtu no jauna. - Jondalara acīs parādījās sāpes. - Tonolanam netika šī sarkanā zeme.
- Jondalar, man toreiz tās nebija, un es nevarēju tērēt laiku, lai to sameklētu. Man bija tevi jāved uz šejieni, citādi būtu jātaisa otrs kaps blakus. Es noturēju nelielu rituālu un lūdzu Lāča garam, Lielajam Alu Lācim, lai tas palīdz viņam atrast ceļu.
- Tu viņu apglabāji? Viņa miesas netika atstātas maitēdājiem?
- Es noliku viņa ķermeni blakus klints sienai, no augšas pastūmu vienu akmeni, tā ka tava brāļa miesas apklāja akmeņi un grants. Bet man nebija sarkanās zemes.
Jondalaram plakangalvju apbedīšanas rituāls likās pilnīgi nesaprotams. Dzīvnieki taču neapbedl savus mirušos. Tikai cilvēki domā par to, no kurienes viņi cēlušies un uz kurieni dosies pēc nāves. Vai viņas klana gari aizvedīs Tonolanu pa to ceļu?
- Tas ir daudz vairāk, Eila, nekā manam brālim liktenis būtu lēmis, ja tevis tur nebūtu bijis tuvumā. Un man ir ticis vēl daudz vairāk - man ir dota dzīve.
-
26
- Eila, es nevaru atcerēties, ka kādreiz būtu ēdis kaut ko tik garšīgu. Kur tu iemācījies tā gatavot? - Jondalars pavaicāja, sniegdamies pēc vēl viena sātīga, garda irbes gabala ar garšvielām.