Beidzis skaitīt akmeņus, Jondalars palūkojās apkārt, ko vēl varētu saskaitīt, un pacēla sievietes iezīmētās nūjas. - Viens, - viņš skaitīja, nolikdams pirmo nūju, - divi, - viņš turpināja, nolikdams otru blakus pirmajai, - trīs, četri, pieci…
Eilai spilgti atausa atmiņā Kreba stāstītais: - Dzimšanas gads, staigāšanas gads, gads, kad bērnu atšķir no krūts… - Un mogurs norādīja uz meitenes izstieptajiem pirkstiņiem. Sieviete pacēla roku un, skatīdamās uz Jondalaru, norādīja uz katru pirkstu. - Viens, divi, trīs, četri, pieci, - viņa skaitīja.
- Nu re! Ieraugot tavas nūjas, es zināju, ka tu neesi tālu no īstenības.
Eilas smaids bija triumfējošs. Viņa pacēla vienu nūju un sāka skaitīt robiņus. Jondalars viņai palīdzēja, turpinot ar nākamajiem skaitļa vārdiem, kurus Eila vēl nezināja, bet pat viņam bija jāapstājas dažus robiņus aiz otrās papildu atzīmes. Vīrieša pierē iegūla koncentrēšanās rievas. - Tātad šīs visas nūjas izsaka to laiku, cik ilgi tu esi šeit pavadījusi? - vīrietis jautāja, norādot uz vairākām nūjām, ko Eila bija atnesusi.
- Nē, - viņa atbildēja un atnesa arī pārējās. Atsējusi saišķi, viņa izklāja visas atlikušās nūjas.
Jondalars paskatījās tuvāk un nobālēja. Viņa kuņģis sarāvās. Gadi! Izdarītās zīmes liecināja par gadiem! Viņš salika visas nūjas tā, lai redzētu visus iezīmētos robiņus, tad kādu bridi tās pētīja. Kaut arī Zelandoni viedais vīrs viņam bija izstāstījis dažus paņēmienus, kā sarēķināt lielākus ciparus, viņam bija jāpadomā.
Tad Jondalars pasmaidīja. Viņš skaitīs nevis dienas, bet papildu atzīmes katrā mēnesī - tās, kas apzīmēja pilnu mēness fāžu ciklu, kā arī sievietes mēnešreizes. Norādīdams uz katru atzīmi, viņš to piezīmēja smiltīs, skaļi izrunādams katru skaitli. Pēc trīspadsmit atzīmēm viņš sāka otro rindu, bet izlaida pirmo atzīmi, kā viedais vīrs bija skaidrojis, un atzīmēja divpadsmit svītriņas. Mēness cikli pilnībā precīzi neatbilst gadalaikiem vai gadiem. Trešās rindas beigās viņš jau bija saskaitījis visas atzīmes un ar apbrīnu paskatījās Eilā.
- Trīs gadi! Tu esi šeit nodzīvojusi trīs gadus! Tieši tik ilgu laiku es esmu pavadījis savā Ceļojumā. Vai visu šo laiku tu biji viena?
- Man bija Vīnija un līdz…
- Bet tu neesi satikusi nevienu cilvēku?
- Nē, kopš atstāju klanu.
Viņa domāja par gadiem, kā pati bija tos skaitījusi. Sākums - kad viņa atstāja klanu, atrada ieleju un sāka dzīvot kopā ar mazo ķēvīti - tas bija Vīnijas gads. Nākamais pavasaris - attīstības sākuma cikls -, tad viņa atrada lauvēnu un nosauca to par Mazuļa gadu. Pēc Vīnijas un Mazuļa gada sekoja Jondalara gads. Patiesībā trešais bija Jondalara un kumeļa gads. Eila labāk atcerējās gadus, skaitot tos pa savam, bet viņai patika skaitļa vārdi. Vīrietis bija licis atzīmētajiem robiņiem pastāstīt viņam, cik ilgi Eila šeit nodzīvojusi, ari viņa gribēja to iemācīties.
- Eila, vai tu zini, cik tev ir gadu? Cik gadu tu esi nodzīvojusi? - Jondalars pēkšņi jautāja.
- Ļauj man par to padomāt, - sieviete atbildēja. Viņa pacēla vienu roku ar izstieptiem pirkstiem. - Krebs sacīja, ka Iza domājusi, ka man ir tik… pieci gadi… kad viņi mani atrada. - Jondalars uzvilka piecas svītriņas zemē. - Durks piedzima tā gada pavasarī, kad mēs devāmies uz klanu Sapulci. Es paņēmu viņu līdzi. Krebs sacīja, ka starp klanu Sapulcēm ir tik daudz gadu. Eila pacēla vēl divus pirkstus klāt veselas rokas pirkstiem.
- Septiņi, - Jondalars piefiksēja.
- Iepriekšējā klanu Sapulce bija notikusi vienu vasaru pirms tam, kad viņi mani atrada.
- Tas ir… viens gads mazāk - ļauj man padomāt, - Jondalars rēķināja, izdarīdams atzīmes smiltīs. - Vai esi par to pārliecināta? Tas nozīmē, ka tev piedzima dēls vienpadsmit gados!
- Esmu par to pārliecināta, Jondalar.
- Man bija nācies dzirdēt par dažām sievietēm, kas dzemdējušas tik agri, bet ne jau tik agri. Parasti tas notiek trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā, un daži turklāt uzskata, ka arī tas vēl ir par agru. Tu jau pati vēl biji tikai bērns.
- Nē, es nebiju bērns. Es jau vairākus gadus pirms tam vairs nebiju bērns. Biju pārāk liela, lai būtu bērns, biju garāka par visiem pārējiem, arī par vīriešiem. Un, kad kļuvu par sievieti, biju vecāka nekā citas klana meitenes, kad viņas kļūst par sievietēm. - Eilas mute savilkās sājā smaidā. - Nedomāju, ka būtu varējusi gaidīt vēl ilgāk. Daži uzskatīja, ka es nekad nekļūšu par sievieti, jo man bija tik spēcīgs vīrieša totēms. Iza bija tik priecīga, kad… kad man sākās mēnešreizes. Tāpat arī es, līdz… - Eilas smaids pazuda. - Tas bija Brouda gads. Bet nākamais bija Durka gads.
- Gads, pirms piedzima tavs dēls, - desmit! Viņš tevi piespieda atdoties desmit gadu vecumā? Kā viņš tā varēja?
- Es biju sieviete, garāka par visām pārējām. Garāka arī par Broudu.
- Bet ne vecāka par viņu! Esmu redzējis dažus no tiem plakangalvjiem! Viņi varbūt nav gara auguma, bet ļoti spēcīgi gan. Man pašam negribētos ar tādu vīru cīnīties aci pret aci.
- Viņi ir vīrieši, Jondalar, - Eila pieklājīgi izlaboja. - Viņi nav pla- kangalvji - viņi ir klana vīrieši.
Tas Jondalaru atvēsināja. Kaut arī viņa aizrādīja pieklājīgi, Eilas zodā bija redzama spītība.
- Pēc visa, kas noticis, tu vēl joprojām uzstāj uz to, ka viņš nav dzīvnieks?
- Tu vari sacīt, ka Brouds bija dzīvnieks, jo piespieda mani atdoties viņam, bet kā tad tu nosauksi tos vīriešus, kas ar varu piespieda klana sievietes atdoties viņiem?
Jondalars nebija domājis par šādu jautājuma traktējumu.
- Ne jau visi vīrieši bija tādi kā Brouds, Jondalar. Krebs tāds nebija - viņš bija laipns un maigs, kaut arī skaitījās ietekmīgs mogurs. Arī Brūns tāds nebija, kaut arī bija klana vadonis. Viņš bija cilvēks ar raksturu, tomēr taisnīgs. Viņš mani pieņēma klanā. Dažas lietas viņam vienkārši bija jādara - tā klanā bija pieņemts, bet Brūns mani aplaimoja ar savu atzinību. Klana vīrieši ļoti reti izrāda sievietei atzinību pārējo ļaužu priekšā. Vadonis atļāva man medīt; viņš pieņēma klanā ari Durku. Man aizejot, Brūns apsolīja par manu dēlu rūpēties.
- Kad tu aizgāji?
Eila ieturēja pauzi, lai padomātu. Dzimšanas gads, staigāšanas gads, zīdīšanas pārtraukšanas gads. - Durkam bija trīs gadi, kad es aizgāju, - viņa sacīja.
Jondalars piezīmēja vēl trīs svītriņas. - Tev bija četrpadsmit? Tikai četrpadsmit? Un kopš tā laika esi šeit dzīvojusi viena pati? Trīs gadus? Vīrietis saskaitīja kopā visas svītriņas. - Eila, tev tagad ir septiņpadsmit gadu. Tu savos septiņpadsmit gados jau esi izdzīvojusi veselu mūžu, - Jondalars secināja.
Eila kādu laiku sēdēja klusēdama, dziji iegrimusi domās, un tad ierunājās. - Durkam tagad ir seši gadi. Klana vīri jau būs sākuši viņu ņemt līdzi trenēties uz lauka. Grods viņam uztaisīs pīķi, atbilstošu Durka augumam, un Brūns viņam iemācīs, kā ar to rīkoties. Un, ja vecais Zūgs vēl ir dzīvs, tad iemācīs viņam rīkoties ar lingu. Durks kopā ar savu draugu Grevu mācīsies medīt mazos dzīvnieciņus - Durks ir jaunāks, bet garāks par Grevu. Mans dēls vienmēr bija garāks par sava vecuma zēniem - tas viņam iedzimts no manis. Viņš māk ātri skriet; neviens nespēj skriet ātrāk par Durku. Un viņš prasmīgi rīkojas ar lingu. Un Uba viņu mīl. Viņa manu dēlu mīl tikpat stipri, cik es pati.
Eila nebija pamanījusi, ka pār viņas vaigiem rit asaras, līdz ievilka elpu, kas pārvērtās šņukstā, un nepamanīja arī to, kā bija nonākusi Jondalara apskāvienos un viņas galva atradās uz vīrieša pleca.