Jondalars pagrozījās, un Eila aizturēja elpu. Sieviete negribēja, ka viņu ierauga ar vīrieša drēbēm rokās, viņa negribēja, ka Jondalars uzzina, ko viņa dara, līdz tās būs gatavas. Pēc tam viņš atkal iemiga, par to liecināja dziļa miega smagā elpa. Eila atkal savīkstīja viņa drēbes un pabāza tās zem savas guļvietas zvērādām. Vēlāk viņa varēs pārskatīt savu apstrādāto zvērādu kaudzi un izvēlēties tās ādas, kas būs piemērotas Jondalara apģērbam.
Vārgai dienas gaismai iespīdot pa alas ieeju, nelielas izmaiņas Jondalara kustībās un elpošanā liecināja par to, ka viņš drīz modīsies. Eila piemeta malku pavardam, novietoja vārāmos akmeņus, lai karsējas, un uzlika katliņu uz uguns. Ūdens soma bija gandrīz tukša, un tēja labāk garšoja, ja bija pagatavota no svaiga ūdens. Vīnija ar kumeļu stāvēja savā alas pusē, piecēlušies kājās. Pa ceļam, ejot ārā no alas, Eila pie viņiem apstājās; ķēve klusi iesprauslojās.
- Man ir brīnišķīga ideja, - viņa smaidot sacīja zirgam klusajā žestu valodā. - Es izgatavošu Jondalaram apģērbu, tādu, kādu viņš nēsāja. Vai tu domā, ka viņam tas patiks? - Tad Eilas smaids izdzisa. Vienu roku viņa aplika ap Vīnijas kaklu, bet otru - ap Skrējēja, un ar pieri piespiedās pie savas mīļās ķēvītes. "Un pēc tam viņš mani atstās," viņa nodomāja. Jaunā sieviete nevarēja Jondalaru piespiest palikt. Viņa vienīgi varēja viņam palīdzēt aiziet.
Austot pirmajai rīta gaismai, Eila nogāja lejā pa taciņu, cenzdamās nedomāt par savu drūmo nākotni bez Jondalara un cerēdama rast mierinājumu no domas, ka viņam mugurā būs viņas pagatavotās drēbes.
Izslīdējusi no apmetņa, jaunā sieviete ļāvās atspirdzinošai rīta peldei, tad atrada pareizā lieluma zariņu un piepildija ūdens somu.
Viņa nodomāja: "Šorīt es mēģināšu pagatavot kādu citu tēju - no amoliņa un kumelītēm." Uzgājusi augšā, Eila nomizoja zariņu, nolika to blakus krūzei un uzlēja tēju. Avenes jau nogatavojušās, šodien būs jāsalasa.
Sieviete nolika Jondalaram karsto tēju, paņēma vācamo grozu un devās atkal ārā no alas. Vīnija un Skrējējs sekoja viņai pa pēdām un ganījās pļavā blakus aveņu pudurim. Eila vēl izraka savvaļas burkānus, kas bija mazi un bāli dzeltenā krāsā, un baltos, cieti saturošos zemesriekstus, kurus varēja ēst ari zaļus, kaut gan Eilai tie labāk garšoja grauzdēti.
Eilai atgriežoties, Jondalars atradās alas ārpusē, uz saulainās klints pārkares. Skalojot upē saknes, Eila viņam pamāja, tad uznesa visu augšā un pielika saknes pie zupas, kur jau bija sākusi vārīties kaltētā gaļa. Pagaršojusi to, Eila pievienoja garšaugus un sadalīja avenes divās porcijās, pēc tam ielēja sev un vīrietim krūzīti aukstas tējas.
- Kumelītes, - Jondalars sacīja, - un nezinu, kas vēl.
. - Nezinu, kā tu to sauc, tā ir tāda kā salda zāle, es tev kādreiz to augu parādīšu. - Eila pamanīja, ka vīrieša darbarīki kopā ar vairākiem asmeņiem, ko viņš bija pagatavojis iepriekšējā reizē, bija iznesti ārā no alas.
- Izdomāju, ka sākšu strādāt no paša rīta, - viņš sacīja, pamanīdams sievietes interesi. - Ir daži rīki, kas man jāizgatavo vispirms.
- Ir pienācis laiks doties medībās, kaltētā gaļa ir tik liesa. Dzīvnieki vasaras beigās būs uzkrājuši tauku kārtu. Man tik ļoti kārojas svaigi cepta gaļa, no kuras pil tauki.
Jondalars pasmaidīja. - Jau no runāšanas vien arī man siekalas saskrien mutē. Tā tas ir, Eila. Tu pasakaini labi gatavo ēst.
Jaunā sieviete nosarka un nolieca galvu. Bija jauki, ka viņš tā domā, bet dīvaini, ka vīrietim vajadzēja atzīmēt ko tādu, kas bija pats par sevi saprotams.
- Es negribēju tevi samulsināt.
- Iza mēdza sacīt, ka komplimenti garus padara greizsirdīgus. Vajadzētu pietikt ar to, ka darbs tiek godam paveikts.
- Man šķiet, ka Martonai būtu tava Iza patikusi. Ari viņa necieš komplimentus. Viņa mēdza sacīt: "Labākais kompliments ir labi padarīts darbs." Droši vien visas mātes ir vienādas.
- Martona ir tava māte?
- Jā, vai tad es tev to neteicu?
- Man jau tā likās, bet nebiju par to droša. Vai tev ir arī brāļi un māsas? Vēl kāds bez tā brāļa, kas aizgāja bojā?
- Man ir vecākais brālis - Jorens. Viņš tagad ir Devītās alas vadonis. Viņš piedzima pie Jokonana pavarda. Pēc tam kad Jokonans nomira, māte kļuva par Dalanara sievieti. Es piedzimu pie Dalanara pavarda. Pēc tam Martona un Dalanars sastrīdējās un viņa izgāja par sievu pie Vilomara. Tonolans piedzima pie Vilomara pavarda, tāpat ari mana jaunākā māsa Folara.
- Tu dzīvoji kopā ar Dalanaru, vai ne?
- Jā, trīs gadus. Viņš man iemācīja amatu - mācījos no paša labākā meistara. Man bija divpadsmit gadu, kad aizgāju dzīvot pie viņa, un jau gadu kopš biju kļuvis par vīrieti. Es ļoti agri kļuvu par vīrieti, un saviem gadiem biju arī liela auguma. - Jondalara sejai pārskrēja savāda, nesaprotama izteiksme. - Bija labāk, ka es aizgāju.
Tad viņš pasmaidīja. - Tieši tad es iepazinu savu māsīcu - Joplaju. Viņa ir Jerikas meita, dzimusi pie Dalanara pavarda pēc tam, kad abi apprecējās. Joplaja ir divus gadus jaunāka par mani. Dalanars mūs abus vienlaikus mācīja strādāt ar kramu. Tā mūždien izvērtās par sacensību - tieši tāpēc nekad nevarēju Joplajai pateikt, cik viņai šis amats labi padodas. Tomēr viņa pati to ļoti labi zina. Viņai ir precīza acs un droša roka - reiz viņa būs tikpat labs meistars kā Dalanars.
Eila kādu brīdi klusēja. - Jondalar, es tā īsti kaut ko nesaprotu. Folarai un tev ir viena māte, un viņa ir tava māsa, pareizi?
- Jā, pareizi.
- Tu piedzimi pie Dalanara pavarda, un ari Joplaja piedzima pie Dalanara pavarda, bet viņa ir tava māsīca. Kāda ir atšķirība starp māsu un māsīcu?
- Brāļiem un māsām ir viena māte. Māsīcas un brālēni nav tik tuvi radinieki. Es piedzimu pie Dalanara pavarda - varbūt esmu cēlies no viņa gara. Ļaudis saka, ka mēs esot līdzīgi. Manuprāt, arī Joplaja ir cēlusies no Dalanara gara. Viņas māte ir maza auguma, bet Joplaja ir tikpat gara kā Dalanars. Nu, nepavisam tik gara, bet man šķiet, ka mazliet garāka par tevi.
- Neviens to tieši nezina, kura vīrieša garu Lielā Māte izvēlēsies sajaukt ar sievietes garu, tāpēc iespējams, ka mēs abi ar Joplaju esam cēlušies no Dalanara gara, bet kas lai to zina? Tāpēc viņa ir mana māsīca.
Eila pamāja. - Varbūt Uba būtu mana māsīca, bet man viņa bija kā māsa.
- Māsa?
- Mēs oficiāli neskaitījāmies māsas. Uba bija Izas meita, piedzima pēc tam, kad mani atrada. Iza allaž mēdza sacīt, ka abas esam viņas meitas. - Eila risināja tālāk savu domu pavedienu. - Ubu izdeva par sievu, bet ne tam vīrietim, ko viņa pati būtu izvēlējusies. Bet tam citam vīrietim citādi būtu jāņem par sievu sava māsa, bet klanā nedrīkst saieties kopā ar savām māsām un brāļiem.
- Arī mūsu brāļi un māsas savā starpā neprecas, - Jondalars piekrita. - Ari brālēni un māsicas cits ar citu neprecas, kaut gan tas nav strikti aizliegts. Uz to skatās caur pirkstiem. Dažu brālēnu un māsīcu starpā ir pieļaujamas precības.
- Kas tie ir par brālēniem un māsīcām?
- Dažādi, citi ir tuvākas radniecības nekā pārējie. Tavas mātes māsas bērni ir tavi brālēni vai māsīcas; mātes brāļa sievas bērni ir…
Eila šūpoja galvu. - Tas ir pārāk sarežģīti! Kā gan tu vari viņus visus atšķirt un zināt, kurš ir tavs brālēns un kurš nav? Gandrīz visi savā starpā ir radinieki… Ar ko tad tu savā ciltī vari apprecēties?