- Vairums ļaužu neprecas ar savas cilts locekļiem. Bieži vien viņi satiek savas otrās pusītes Vasaras sapulcē. Dažkārt precēšanās ar māsīcām un brālēniem ir atļauta, jo var gadīties, ka nemaz nezini, ka cilvēks, ar kuru tu grasies precēties, ir tavs radinieks, līdz nenoskaidrojat savas… radniecības saites. Ļaudis parasti pazīst savus tuvākos radiniekus, pat ja tie dzīvo citā ciltī.
- Kā Joplaja?
Jondalars piekrītoši pamāja, jo viņa mute bija pilna ar avenēm.
- Jondalar, ja nu tie nemaz nav gari, kas rada bērnus? Ja nu tas ir vīrietis? Vai tad tas nenozīmētu to, ka tādā gadījumā bērni rodas ne tikai no sievietes, bet ari no vīrieša?
- Eila, bērns izaug sievietē un nāk no viņas.
- Tad kāpēc vīriešiem un sievietēm patīk kopoties?
- Kāpēc Māte mums piešķīrusi Baudas velti? Tev tas būtu jāpajautā Zelandoni viedajam vīram.
- Kāpēc tu vienmēr saki Baudas velte? Daudzas lietas dara cilvēkus laimīgus un izraisa viņos baudu. Vai tad vīrietim tā ir tāda milzīga bauda - ielikt savu locekli sievietē?
- Ne jau tikai vīrietim, sievietei… bet tu jau to nezini, vai ne? Tev taču nav bijis Pirmās baudas rituāla. Vīrietis tevi atvēra, padarīja par sievieti, bet tas jau nav tas pats. Tas bija apkaunojoši! Kā gan tie cilvēki pieļāva, ka kaut kas tāds notika?
- Viņi to nesaprata, vienkārši redzēja, ka viņš to darīja. Tas, ko Brouds darīja, nebija apkaunojoši, tikai pats veids, kā viņš to darīja, bija apkaunojošs. Tas netika darīts baudas dēļ - Brouds to darīja, naida vadīts. Man sāpēja, un es biju dusmīga, bet ne apkaunota. Tā nebija nekāda bauda. Jondalar, es nezinu, vai Brouds aizsāka manī bērnu vai padarīja mani par sievieti, kam varēja dzimt bērni, bet mans dēls darīja mani laimīgu. Durks bija mans prieks un acuraugs.
- Mātes dzīvības došanas velte ir iepriecinājums, bet vīrieša un sievietes savienība ir daudz kas vairāk. Ari tā ir velte, kuru vajadzētu baudīt ar prieku, godinot Māti.
Eila nodomāja: "Varbūt ir vēl kas vairāk, nekā tu iedomājies?" Tomēr Jondalars izskatījās tik pārliecināts par savu taisnību. Vai viņam varētu būt taisnība? Eila tā īsti viņa teiktajam neticēja, bet gribēja to noskaidrot.
Pēc maltītes Jondalars pārcēlās uz klints pārkares platāko posmu, kur bija salikti viņa darbarīki. Eila viņam sekoja un iekārtojās blakus. Meistars izklāja asmeņus, ko bija pagatavojis, lai tos salīdzinātu. Mazas nianses katru no tiem padarīja piemērotāku vienam rīkam nekā citam. Viņš paņēma vienu sagatavi, pacēla to pret sauli un parādīja sievietei.
Asmens bija garāks par četrām collām un mazāk nekā collu plats. Mala pie ārējās vidusdaļas bija taisna un no asmens muguriņas līdz otrai malai tik gludi izkalta, ka gaisma tam spīdēja cauri. Augšējā daļā tas bija izliecies pret gludo, iekšējo sitiena pauguru. Tikai tad, kad asmens tika pacelts pret sauli, tās staros uz sitiena paugura varēja saskatīt smalkas plīsuma līnijas. Abas griežamās malas bija taisnas un asas. Jondalars izrāva matu no savas bārdas un pārbaudīja asmeni. Tas tika pārgriezts bez jebkādām pūlēm. Šis asmens bija sanācis tik tuvu pilnībai, cik vien bija iespējams tā izgatavot.
- Šo asmeni es pietaupīšu bārdas skūšanai, - viņš paziņoja.
Eila nesaprata, ko vīrietis ar to bija domājis, bet viņa bija iemācījusies no Drūga pieņemt jebkurus komentārus un paskaidrojumus, neuzdodot liekus jautājumus, kas varētu traucēt meistaram koncentrēties. Jondalars atlika asmeni vienā malā un paņēma nākamo. ŠI asmens abas griežamās malas augšdaļā sašaurinājās. Meistars pasniedzās pēc gluda oļa, kas bija divreiz lielāks par viņa paša dūri, un nolika asmens šauro daļu pret akmeni. Tad ar trulo brieža raga galu viņš izkala tā galu trīsstūra formā. Piespiedis trīsstūra malas pret akmens laktu, viņš nokala nost mazas skaidiņas un izveidoja asmenim asu, šauru galu.
Parāvis sava ādas gurnu apsēja vienu malu, Jondalars ieurba tajā mazu caurumiņu. - Šis ir īlens, - meistars sacīja, parādīdams instrumentu Eilai. - Ar to ādas apģērbā taisa mazus caurumiņus, lai ievērtu tajos cīpslas, izvilktu tās cauri, tādējādi apģērbu sašujot.
Eila pēkšņi iedomājās: "Jondalars bija redzējis mani pētām viņa drēbes. Šķita, ka viņš nojauš, kas man ir padomā."
- Es grasos izgatavot arī urbi. Tas ir līdzīgs īlenam, tikai lielāks un masīvāks; ar to var taisīt caurumus kokā, kaulā vai ragos.
Eila izjuta atvieglojumu; Jondalars tikai runāja par saviem rīkiem.
- Man nācies lietot… īlenu, lai pagatavotu caurumiņus maisiņos, bet neviens īlens nav bijis tik smalks kā šis.
- Vai vēlies to sev? - Viņš pasmaidīja. - Varu sev uztaisīt citu.
Eila to paņēma, tad nolieca galvu, tādējādi klanā pieņemtajā manierē izsacīdama pateicību. Pēc tam kaut ko atcerējās. - Paldies, - viņa piebilda.
Jondalars nozibināja lielu, apmierinātu smaidu. Tad paņēma citu asmeni un pielika to pie akmens. Ar trulo raga āmuru viņš izveidoja asmens galu tā, lai tas būtu nelielā leņķī. Tad, turēdams iztaisnoto galu tā, lai tas atrastos perpendikulāri sitienam, meistars asi uzsita pa vienu asmens malu. Atšķēlās garš gabals - dzeļa šķemba, asmens ieguva stipru, asu kalta galu.
- Vai pazīsti šo riku? - viņš pajautāja. Eila to uzmanīgi aplūkoja, tad pašūpoja galvu un atdeva to atpakaļ.
- Tas ir dzēlis, - meistars skaidroja. - To izmanto kokgriezēji un skulptori - viņu dzeļi gan ir nedaudz atšķirīgi. Grasos to izmantot ierocim, par ko tev stāstīju.
- Dzēlis, dzēlis, - Eila to divreiz atkārtoja, lai pie šī vārda pierastu.
Izgatavojis vēl vairākus rīkus, kas bija līdzīgi tiem, ko viņš jau bija
taisījis, Jondalars pār klints pārkares malu nopurināja priekšautu un pavilka tuvāk abrai līdzīgo trauku. Izņēmis no abras garo kaulu, vīrietis to noslaucīja, tad, pagrozījis rokās dzīvnieka priekškāju, sāka prātot - no kura gala tam ķerties klāt. Apsēdies meistars novietoja kaulu pret savu kāju un, izmantodams dzēli, nogrieza garu stiegru visā kaula garumā. Tad nogreba vēl vienu gabalu, kas vienā posmā savienojās ar pirmo. Trešā - īsākā - stiegra savienoja iegareno trīsstūri pie pamatnes.
Meistars nogrieza pirmo šķiedru un notīrīja garas spirālveida kaula skaidas, pēc tam ar kalta galu turpināja atšķelt šķiedras - katru reizi iegriezdams kaulā arvien dziļāk. Tā viņš grieza, līdz aīzurbās līdz kaula tukšajām viducim, un, vēl pēdējo reizi pārliecinājies, ka neviena vietiņa nav palikusi neskarta, viņš uzspieda uz kaula pamatnes. Garākais trīsstūra gals izlēca ārā, un viņš to pacēla. Nolicis veidojumu malā, Jondalars atgriezās pie kaula un turpināja grebt, līdz vēl viena gara šķiedra savienojās ar citu, nesen izgrebtās šķiedras sānu malu.
Eila uzmanīgi vēroja, negribēdama neko palaist garām. Bet pēc pirmās reizes sekoja tas pats, un sievietes domas aizklīda pie viņu brokastu laika sarunas. Eila saprata, ka Jondalara attieksme ir mainījusies. Par to neliecināja kāds viņa īpašs izteikums, drīzāk gan visa teiktā saturs.
Viņa atcerējās Jondalaru stāstām: "Martonai tava Iza būtu patikusi," - un vēl kaut ko par to, ka visas mātes ir vienādas. Jondalara mātei būtu patikusi plakangalvju sieviete? Viņas bija līdzīgas? Un vēlāk, kaut arī vīrietis bija bijis dusmīgs, viņš bija nosaucis Broudu par vīrieti - vīrietis, kas bija atvēris Eilai ceļu, lai viņa varētu kļūt par māti. Un vēl viņš teica, ka nesaprotot, kā tie cilvēki spēja kaut ko tādu pieļaut. Viņš nemaz nebija pamanījis, ka bija sācis dēvēt klana ļaudis par cilvēkiem, nevis plakangalvjiem, dzīvniekiem vai pretīgiem radījumiem - bet cilvēkiem! Tas Eilu iepriecināja visvairāk.