Jondalars redzēja, kā sieviete drebinās, un jutās vēl vairāk apbēdināts. - Tu esi nosalusi. Iedošu tev ko siltu dzeramu. - Viņš ielēja Eilai krūzītē karstu zupu.
Jaunā sieviete nebija pievērsusi Jondalaram nekādu lielo uzmanību - viņa tik dedzīgi bija vēlējusies nokļūt ātrāk pavarda siltumā, bet, paņēmusi krūzīti, Eila viņā paskatījās un gandrīz vai izmeta to no rokām.
- Kas noticis tavai sejai? - viņa iesaucās, vienlaikus nobažījusies un uztraukusies.
- Kā tu to domā? - viņš jautāja uztraucies.
- Tava bārda… ir pazudusi!
Šoks, kas Jondalaram bija radies no Eilas uztraukuma, pārvērtās smaidā. - Es to noskuvu.
- Noskuvi?
- Nogriezu. Tuvu ādai. Vasarās es tā parasti daru. Kad ir karsti un svīstu, tā niez.
Eila nespēja atturēties, viņai bija jāpieskaras gludajam vīrieša vaigam; paberzējot pret spalvu, varēja just nelielu rugāju asumu, kas skrāpējās kā lauvas mēle. Jaunā sieviete atcerējās, ka toreiz, kad viņa Jondalaru bija atradusi, arī tad viņam nebija bārdas, bet pēc tam, kad tā atkal bija atauguši, viņa par to jau bija aizmirsusi. Bez bārdas viņš izskatījās tik jauns, valdzinošs kā bērns, nevis kā vīrietis. Eila nebija pieradusi redzēt, ka pieaugušiem vīriem nav bārdas. Viņa ar pirkstu pārbrauca Jondalara spēcīgajam žoklim un nelielajai bedrītei uz stingrā zoda.
Sievietes pieskāriens padarīja viņu nemierīgu. Viņš nespēja atrauties. Ar katru nervu galiņu vīrietis sajuta viņas pirkstu galu vieglo pieskārienu. Kaut ari Eilai nebija padomā nekas erotisks un viņu vadīja tikai neliela ziņkāre, Jondalarā pamodās daudz dziļākas dziņas. Nekavējoties sākās neatlaidīga, saspringta pulsācija cirksnī, kas bija tik spēcīga, ka pašu vīrieti pārsteidza nesagatavotu.
Vīrieša acu skatiens izteica nevaldāmu iekāri, kas, par spīti viņa jauneklīgajam izskatam, liecināja par viņu kā par nobriedušu vīrieti. Viņš pakustējās, lai sniegtos pēc Eilas rokas, lai paturētu to pie savas sejas, tikai ar pūlēm sieviete to atrāva nost. Pacēlusi krūzīti, viņa dzēra šķidrumu, garšu neizjūtot. Pieskaršanās viņam bija kas vairāk par bikluma pārvarēšanu. Pēkšņi viņai dzīvā atmiņā atausa pēdējā reize, kad abi bija sēdējuši viens otram pretim pie ugunskura un vīrieša acīs bija parādījies tas pats skatiens. Un šoreiz Eila bija viņam pieskārusies. Sieviete baidījās uz viņu paskatīties, baidījās, ka atkal viņa acīs ieraudzīs to šausmīgo, pazemojošo skatienu. Bet, atceroties Jondalara gludi raupjo vaigu, jaunās sievietes pirkstu galiņi iekņudējās.
Jondalars bija apjucis par savu pēkšņo, gandrīz vai mežonīgo reakciju uz Eilas maigo pieskārienu. Viņš nespēja novērst acis no sievietes, kaut arī viņa izvairījās skatīties viņam acīs. Sēžot šādā pozā, ar nolaistām acīm, Eila izskatījās tik bikla un trausla, kaut arī viņš apzinājās sievietes lielo iekšējo spēku. Viņš domāja par šo sievieti kā par skaistu krama asmeni, tik nevainojamu kā krama gabalu, kas atšķeļas no akmens; tā plānās malas ir trauslas un caurspīdīgas, tomēr tajā pašā laikā tik cietas, ka ar vienu griezienu var pārgriezt visstingrāko zvērādu.
"Ak Māt! Viņa ir tik skaista!" viņš nodomāja. "Ak Doni, Lielo Zemes Māt, es gribu šo sievieti! Es gribu viņu tik ļoti…"
Pēkšņi Jondalars pielēca kājās. Viņš vairs nespēja paciest vienkāršu skatīšanos uz viņu. Tad viņš atcerējās par maltīti, ko bija pagatavojis. "Te nu viņa ir, pārradusies nosalusi un nogurusi, un es tā vienkārši sēžu." Jondalars devās sameklēt mamuta gurna kaula paplāti, ko Eila parasti bija lietojusi.
Eila dzirdēja viņu pieceļamies kājās. Vīrietis bija pielēcis kājās tik strauji, ka Eila nodomāja, ka viņu atkal pārņēmis pretīgums pret viņu. Sākusi trīcēt, jaunā sieviete sakoda zobus, lai trīcēšanu pārtrauktu. Viņa nespēja to vēlreiz piedzīvot. Viņa gribēja Jondalaram pateikt, lai viņš iet projām, lai nekad vairs nebūtu viņš jāredz, lai nebūtu jāredz, kā vīrieša acis viņu apsūdz par… derdzīgu radījumu. Kaut ari viņas acis bija aizvērtas, Eila sajuta, ka Jondalars stāv viņas priekšā un aiztur elpu.
- Eila? - Vīrietis pamanīja viņas trīcēšanu, neskatoties uz pavarda izstaroto siltumu un biezajām zvērādām. - Es domāju, ka būs jau vēls, kad tu atgriezīsies, tāpēc es parosījos un pagatavoju mums ko ēdamu. Vai nevēlies nogaršot? Ja neesi pārāk nogurusi?
Vai viņa nebija pārklausījusies? Eila lēnām atvēra acis. Jondalars turēja rokās paplāti. Nolicis to viņai priekšā, vīrietis pavilka sev apakšā tepiķīti un apsēdās viņai blakus. Uz paplātes atradās zaķis, uzdurts uz iesma un izcepts, nedaudz vārītu sakņu kaltētās gaļas zupā, ko viņš jau iepriekš bija viņai ielējis krūzītē, un pat nedaudz melleņu.
- Tu… to pagatavoji… man? - Eila neticīgi jautāja.
- Es jau zinu, ka šī maltīte nav tik laba, kā tu to būtu pagatavojusi, bet ceru, ka būs garšīgi. Nodomāju: ja tagad lietošu pīķa metēju, tas var atnest nelaimi, tāpēc izmantoju vienu pašu pīķi. Tam nepieciešama cita mešanas tehnika, un nebiju pārliecināts, vai visa tā trenēšanās ar metēju nebūs sabojājusi manu mērķa izjūtu, bet, kā redzams, to nevar pazaudēt. Nu tad pagaršo!
Klana vīrieši negatavoja ēst. Viņi to vienkārši nemācēja - viņiem nebija tādu atmiņu. Eila zināja, ka Jondalara spējas ir daudz plašākas, bet sievietei nekad nebija ienācis prātā, ka viņš varētu pagatavot ēst; ne jau tad, kad blakus ir sieviete. Vēl vairāk viņu pārsteidza nevis tas, ka viņš to varēja izdarīt, bet gan tas, ka patiešām bija to izdarījis un galvenokārt par to padomājis. Klanā, kaut ari Eilai atļāva medīt, no viņas gaidīja arī ikdienas darbu veikšanu. Šī maltītes pasniegšana bija tik negaidīta, tik… smalkjūtīga. Eilas bailes bija pilnībā nepamatotas, viņa nezināja, ko sacīt. Jaunā sieviete paņēma zaķa kāju, ko Jondalars bija nogriezis, un nokoda kumosiņu.
- Nu, kā ir? Vai garšo? - vīrietis, nepacietībā degdams, jautāja.
- Zaķis ir brīnišķīgs, - Eila atbildēja ar pilnu muti.
Tas bija garšīgs, bet nebūtu bijusi nekāda vaina pat tad, ja tas būtu bijis sadedzināts kraukšķīgs, - viņai, vienalga, tas būtu bijis gards. Eilai bija tāda sajūta, ka tūlīt sāks raudāt. Viņš pasmēla pilnu karoti ar garām, tievām saknēm. Eila vienu paņēma un iekodās. - Vai šīs ir… āboliņa saknes? Garšīgas.
-Jā, - Jondalars atbildēja, pats ar sevi apmierināts. - Tās ir garšīgākas, kad iemērc eļļā. Šis ir viens no tiem ēdieniem, ko sievietes parasti pasniedz vīriešiem īpašās svētku reizēs; šis kārums ir ļoti iecienīts. Ieraudzīju upes augštecē āboliņu un nodomāju, ka varbūt tev tas garšos. - Priecādamies par Eilas izrādīto pārsteigumu, viņš pie sevis nodomāja: "Tā bija laba ideja - pagatavot maltīti."
- Āboliņa sakņu izrakšana nemaz nav tik viegls darbs. Pie katra stāda nav neko daudz sakņu, bet nezināju, ka tās būs tik garšīgas. Es pati šīs saknes izmantoju vienīgi zālēm - pavasara tonikām.
- Mēs arī tās parasti ēdam pavasarī. Āboliņš ir viens no pirmajām svaigajām saknēm, ko izmanto maltītēs.
Izdzirdējuši uz klints pārkares zirgu kāju dipoņu, abi pagriezās, kad alā ienāca Vīnija un Skrējējs. Pēc brīža Eila piecēlās un iekārtoja zirgiem guļvietu. Tas bija ikvakara rituāls, kas sastāvēja no apsveicināšanās, dalīšanās mīlestībā, svaiga siena, graudiem, ūdens un - īpaši pēc garām izjādēm - noberšanas ar absorbējošu ādas gabalu un sukāšanas ar aso dadzi. Eila pamanīja, ka svaigs siens, graudi un ūdens jau bija nolikti.