- Tu atcerējies arī par zirgiem, - sieviete viņu paslavēja, apsēzdamās, lai pabeigtu ēst savu melleņu porciju. Pat ja viņa nebūtu izsalkusi, mellenes viņa noteikti apēstu.
Jondalars pasmaidīja. - Man nebija nekā daudz darāma. 0! Man kaut kas tev jāparāda! - Viņš piecēlās un atgriezās ar diviem piķu metējiem. - Ceru, ka neiebilsti. Tas būs veiksmei.
-Jondalar! - Eila gandrīz vai baidījās savējam pieskarties. - Vai tu to uztaisīji? - Viņas balsi nebija noslēpjama sajūsma. Jau toreiz, kad Jondalars mērķa vietā bija uzzīmējis dzīvnieku, Eila bija bijusi pārsteigta, bet šis te bija kas vairāk. - Tas… tas ir tā, it kā tu būtu paņēmis totēmu, bizona garu, un uzlicis viņu šeit.
Vīrietis smaidīja. Eila tik ļoti priecājās par pārsteigumiem. Uz Jondalara pīķu metēja bija iegrebts milzīgs briedis ar lieliem, žuburainiem ragiem, viņa apbrīnoja arī šo meistardarbu. - Tas domāts, lai notvertu dzīvnieka garu, lai ierocis viņu pievilktu. Neesmu nekāds dižais kokgriezējs, tev vajadzētu redzēt, kādi ir īsto kokgriezēju, gravieru, skulptoru un mākslinieku - meistaru - darbi, kas gleznoti uz svētītajām sienām.
- Esmu pārliecināta, ka šajos zīmējumos esi ielicis spēcīgu maģiju. Tur, dienvidaustrumos, es neredzēju briežus, bet gan bizonu baru. Manuprāt, šie dzīvnieki sāk pulcēties kopā vienā lielā ganāmpulkā. Vai bizonu piesaistīs tāds ierocis, uz kura uzzīmēts briedis? No rīta varu izjāt vēlreiz un izlūkot kādu briedi.
- Tas derēs arī bizonam. Tomēr tavs ierocis būs veiksmīgāks. Priecājos, ka uz tavējā izgrebu bizonu.
Eila vairs nezināja, ko sacīt. Jondalars bija vīrietis, kas priecājās par to, ka bija viņai sarūpējis lielāku veiksmi medībās nekā sev pašam.
- Es grasījos izgatavot arī doni veiksmei, bet man nebija laika to pabeigt.
- Jondalar, esmu apmulsusi. Kas ir doni? Vai tā ir tava Zemes Māte?
- Lielā Zemes Māte ir Doni, bet Viņa ieņem arī citus veidolus, un tie visi tiek saukti par doni. Doni parasti ir Viņas gara veidols, kad Viņa traucas ar vēja spārniem vai parādās sapnī, - vīrieši bieži sapņo par Viņu kā par skaistu sievieti. Doni ir arī izgrebta sievietes figūriņa - parasti tā ir miesās ražena māte, jo sievietes saņem Viņas svētību. Māte tās izveidojusi pēc sava vaiga, lai sievietes radītu dzīvību, tāpat kā Viņa pati radīja visu dzīvo. Viņai daudz labāk patīk ieņemt mātes veidolu. Doni tiek parasti atsūtīta, lai pavadītu vīriešus uz Viņas garu pasauli, - ļaudis uzskata, ka sievietēm pavadonis nav vajadzīgs, viņas pašas zina ceļu uz turieni. Un dažas sievietes apgalvo, ka var pārvērsties doni, kad vien pašas to vēlas, - ne vienmēr tas notiek vīrieša dēļ. Šaramudu cilts, kas dzīvo rietumos no šejienes, uzskata, ka Māte ieņem putna veidolu.
Eila pamāja. - Klanā tikai pašiem senākajiem gariem ir sievietes veidols.
- Un kā ir ar jūsu totēmiem? - Jondalars painteresējās.
- Aizsargājošie totēmu gari visi ir vīriešu dzimtes, tos piešķir gan vīriešiem, gan sievietēm, bet sieviešu totēmi parasti tiek pārstāvēti ar mazākiem dzīvniekiem. Ursus, Lielais Alu Lācis, ir visa klana aizstāvis - ikviena totēms. Ursus bija Kreba personiskais totēms. Ursus viņu izvēlējās, tieši tāpat kā Alu Lauva izvēlējās mani. To var redzēt pēc man atstātajām zīmēm. - Eila parādīja vīrietim četras paralēlās rētas uz sava kreisā augšstilba, kur viņai bija ieskrāpējis alu lauva, kad Eila vēl bija piecus gadus veca meitene.
- Eila, man nebija ne jausmas, ka pl… tavs klans vispār izprot garu pasauli. Tam joprojām ir grūti noticēt - es tev patiešām ticu, bet ir grūti noticēt, ka tie cilvēki, par kuriem tu runā, ir tie paši, par kuriem vienmēr esmu domājis kā par plakangalvjiem.
Eila nolieca galvu, tad atkal viņā paskatījās. Sievietes acis bija nopietnas, un tajās bija redzamas bažas. - Jondalar, man šķiet, ka Alu Lauva ir izvēlējies tevi. Manuprāt, tas tagad ir arī tavs totēms. Krebs man stāstīja, ka nav viegli sadzīvot ar spēcīgu totēmu. To pārbaudot, viņš zaudēja aci, bet ieguva lielu varu. Nākamais ietekmīgākais totēms aiz Ursus ir Alu Lauva, un nav bijis viegli ar to sadzīvot. Alu Lauvas pārbaudījumi ir bijuši grūti, bet, tiklīdz es sapratu iemeslu, nekad neesmu to nožēlojusi. Domāju, ka tev to vajadzētu zināt, ja nu gadījumā tas tagad ir tavs totēms. - Eila nodūra acis, cerot, ka nav pārāk daudz runājusi.
- Totēmi jums - tavam klanam - bija ļoti nozīmīgi, vai ne?
- Es gribēju būt klana sieviete, bet nevarēju tāda būt. Es nespēju par tādu kļūt. Neesmu viņiem līdzīga. Es esmu cēlusies no Citiem. Krebs to zināja, un Iza man ieteica iet prom un atrast sev līdzīgos cilvēkus. Es negribēju nekur iet, bet man bija jāiet prom, un es nekad nedrīkstu tur atgriezties. Man ir uzlikts nāves lāsts. Esmu mirusi.
Jondalars nesaprata, ko Eila ar to bija domājusi, bet vīrietim uzmetās zosāda, kad Eila to pateica. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu un turpināja:
- Es neatcerējos sievieti, kam piedzimu, ne ari savu dzīvi pirms klana. Es centos, bet nespēju iztēloties, kāds izskatās Citu vīrietis, kas varētu būt līdzīgs man. Tagad, kad cenšos iztēloties citus cilvēkus, tad redzu tikai tevi. Jondalar, tu esi pirmais man līdzīgais cilvēks, ko jebkad esmu redzējusi. Nav svarīgi, kas notiks, es tevi nekad neaizmirsīšu. - Eila apklusa, juzdama, ka ir jau pateikusi pārāk daudz. Viņa piecēlās kājās. - Ja mēs grasāmies no rīta doties medībās, tad, pēc manām domām, būtu prātīgi tagad doties pie miera.
Jondalars zināja, ka Eila bija izaugusi pie plakangalvjiem un pēc tam, kad no viņiem aizgāja, viena pati dzīvojusi ielejā. Bet tikai tad, kad viņa to pateica, vīrietis pilnībā saprata, ka ir pirmais cilvēks, ko viņa redzējusi. Jondalaru uztrauca doma par to, ka viņš pārstāv visu cilvēku rasi, un nebūt nelepojās ar to, ko bija izdarījis. Tomēr viņš zināja arī to, ko visi ļaudis domāja par plakangalvjiem. Ja viņš to sievietei būtu pateicis citādi, vai tas uz viņu būtu atstājis tādu pašu iespaidu? Vai tad viņa saprastu, kas viņu sagaida?
Vīrietis devās gulēt ar nemierīgu prātu un dalītām jūtām. Apgūlies savā guļvietā, Jondalars skatījās pavarda liesmās un domāja. Pēkšņi viņš sajuta kaut ko neparastu, kaut ko līdzīgu reibonim, bet bez paša reiboņa pazīmēm. Viņš ieraudzīja sievieti, it kā tā atspoguļotos dīķī, kurā tikko iemests akmens, - tas bija kustīgs attēls, no kura viļņi izpletās arvien lielākos un lielākos apļos. Viņš negribēja, ka sieviete viņu aizmirst, - bija svarīgi, ka Eila viņu atceras.
Jondalars izjuta diverģenci [9] - it kā ceļš viņa priekšā sadalītos, pavērtos vairākas iespējas, un nebija neviena, kas dotu viņam padomu. Silta gaisa plūsma sacēla spalviņas uz vīrieša skausta. Zelandoni vīrietis zināja, ka Viņa viņu pamet. Viņš nekad apzināti nebija jutis Viņas klātbūtni, bet zināja, ka Viņa ir prom, un tukšums, ko Viņa aiz sevis atstāja, ir sāpīgs. Tas bija beigu sākums: ledāju beigas, laikmeta beigas, beigas tam laika posmam, kad Viņas veltes bija visus apgādājušas. Zemes Māte atstāja Savus bērnus, lai tie paši atrastu savu ceļu, veidotu paši savu dzīvi, paši maksātu par savas rīcības sekām - kļūtu pieauguši. Tas nenotiks Jondalara dzīves laikā, ne ari vairāku nākamo paaudžu laikā, bet pirmais nelokāmais solis jau bija sperts. Viņa bija pasniegusi Savu atvadu velti - Savu Zināšanu velti.
Jondalars sajuta pārdabiski spalgu vaidu un saprata, ka dzird Mātes raudas.
Atgriezās realitātes izjūta - it kā aukla, kas bijusi saspringti novilkta, tagad tiktu palaista vaļā. Bet šī aukla bija pārāk izstaipījusies un nespēja vairs ieņemt savu agrāko stāvokli. Jondalars juta, ka kaut kas vairs nav tā, kā bijis. Vīrietis palūkojās pāri pavardam uz Eilas guļvietu un ieraudzīja pa sievietes vaigiem ritam asaras.