- Eila, kas noticis?
- Es nezinu.
- Vai esi droša, ka Vīnija mūs abus spēs panest?
- Nē, neesmu vis, - Eila atbildēja, vezdama VIniju, uz kuras muguras jau bija uzkrauti vācamie grozi. Skrējējs sekoja mammai pa pēdām un tika vests auklā, kas bija piesieta pie tādas kā pavadas un izgatavota no ādas siksnām. Tā atļāva kumeļam ganīties un grozīt galvu, tā ari nesavilksies ap viņa kaklu un zirgu nenosmacēs. Sākumā pavada bija Skrējēju uztraukuši, bet vēlāk viņš pie tās pierada.
- Ja mēs abi varēsim jāt, tad daudz ātrāk tiksim uz priekšu. Ja VInijai tas nepatiks, viņa darīs man to zināmu. Tad varēsim jāt pārmaiņus vai abi iet kājām.
Kad abi bija sasnieguši lielo laukakmeni pļavas vidū, Eila pirmā uzkāpa zirgā, nedaudz pavirzījās uz priekšu un turēja ķēvi, lai tā stāv mierīgi, kamēr ari Jondalars uzkāpa tai mugurā. Sajutusi papildu svaru, Vīnija atglauda ausis, ķēve nebija pie tā pieradusi, bet bija stiprs un izturīgs zirgs un pēc Eilas signāla sāka iet uz priekšu. Sieviete ļāva ķēvītei vienmērīgi rikšot un stingri sekoja, vai Vīnija nemaina soļu ritmu, kas nozīmētu to, ka pienācis laiks apstāties un atpūsties.
Pēc pirmās apstāšanās Jondalars jau jutās brīvāks, bet vēlējās, kaut joprojām justos nervozs. Bez šī sākotnējā saspringtā uztraukuma tagad viņš pilnībā apzinājās, ka viņam priekšā sēž sieviete. Vīrietis sajuta, ka pie viņa priekšpusē piespiedies Eilas dibentiņš, sievietes augšstilbi piekļāvās viņa kājām, un Eila bija kļuvusi jutīgāka ne tikai attiecībā uz zirgu. Viņa juta aizmugurē veidojamies karstu, cietu spiedienu, ko Jondalars nespēja kontrolēt, un katra zirga kustība viņus piegrūda vienu pie otra tuvāk. Eila vēlējās, kaut šis cietais spiediens pazustu, - un tomēr to nevēlējās.
Jondalars sāka izjust sāpes, kādas agrāk nekad nebija jutis. Vīrietis nekad nebija sevi piespiedis tik ļoti apvaldīt savu piebriedušo locekli un vēlmi. Jau no pirmajām dienām, kad viņš kļuva par vīrieti, vienmēr bija bijuši dažādi līdzekļi, lai šo vēlmi atvieglotu, bet šeit nebija nevienas citas sievietes, izņemot Eilu. Viņš atteicās vēlreiz pats sevi apmierināt un centās to paciest.
- Eila, - Jondalara balss skanēja saspringti, - man šķiet… man šķiet, ir pienācis laiks atpūtai, - viņš izmocīja savu sakāmo.
Eila apstādināja zirgu un nokāpa no tā, cik vien ātri varēja. - Nav vairs tālu, - sieviete paziņoja. - Pārējo ceļu varam iet kājām.
- Jā, tā Vīnija varēs atpūsties.
Eila nestrīdējās, tomēr zināja, ka tas nav īstais iemesls, kāpēc viņai jāiet kājām. Visi tris gāja vienā soli - zirgs pa vidu. Abi jaunieši sarunājās pāri Vīnijas mugurai. Pat tad Eila tik tikko spēja koncentrēties uz ceļa norādēm, un Jondalars gāja ar sāpošiem cirkšņiem, pateicīgs par Vīnijas sagādāto aizsegu.
Nonākuši tiktāl, ka beidzot bija redzams bizonu bars, īstais medību satraukums ar pīķu metēju sāka mazināt abu saspīlēto kaisli, tomēr viņi uzmanījās, lai nestāvētu viens otram par tuvu, un labprātāk sev pa vidu turēja vai nu vienu, vai otru zirgu.
Bizoni ganījās pie mazas upītes. Bars bija lielāks nekā tad, kad Eila viņus pirmoreiz bija redzējusi. Vairākas mazas grupiņas bija pievienojušās pamata baram, un vēl vairākas pievienosies pa ceļam. Pēdīgi desmitiem tūkstoši cieši kopā saspiedušies pinkaini, brūngani melni dzīvnieki skries pāri pauguriem un upes ielejām - maujošs, milzīgi liels un dzīvs paklājs. Tajā barā katram atsevišķam dzīvniekam bija maza nozīme; bizonu izdzīvošanas stratēģija balstījās uz lielo skaitu.
Pat mazais dzīvnieku bariņš, kas bija sapulcējies pie upes, bija pakļāvis savu izdzīvošanu bara instinktam. Vēlāk izdzīvošana tos atkal piespiedīs sadalīties mazākās saimēs, lai izklīstu un meklētu barību ar iztiku nabadzīgajā gadalaikā.
Eila aizveda Vīniju upes malā pie dzīvīgas, vējā saliektas priedes. Klana žestu valodā sieviete pieteica ķēvei palikt tuvumā un pieskatīt savu kumeļu; Eila zināja, ka viņai nebūs par Skrējēju jāraizējas. Vīnija pati bija pilnīgi spējīga pasargāt savu kumeļu no briesmām. Bet Jondalaram bija radusies ķeza rast risinājumu problēmai, kuru Eila jau bija paredzējusi, un viņai ļoti interesēja, kā viņš to atrisinās.
Vīrietis un sieviete katrs paņēma savu pīķa metēju un garo pīķu turētāju un kājām turpināja ceļu uz ganāmpulka pusi. Smagās bizonu kājas bija ielauzušas stepes zemes izkaltušo, sauso garozu un sacēlušas gaisā putekļu mākoni, kas plānā kārtiņā nosēdās uz viņu pinkainajiem kažokiem. Bara pārvietošanos iezīmēja smacējoši putekļi; tāpat kā prērijas gruzdošais ugunsgrēks rādīja ceļu liesmai - līdzīga iznīcība gāja bizonu baram pa pēdām.
Jondalars un Eila meta lokus, lai nokļūtu pa vējam no lēni migrējošā bizonu bara, ar acīm meklēdami atsevišķus dzīvniekus, un vējš, kas atnesa karstu un spēcīgu bizonu smaku, pūta viņu sejās smalkus smilšu putekļus. Aurojoši bizonu mazuļi noklīda no savām mammām, un gadu veci telēni badīdamies pārbaudīja kuprainu buļļu pacietību.
Kāds vecs bullis, izvārtījies putekļos, slējās kājās, lai nostātos uz visām četrām. Bizona masīvā galva bija zemu pieliekta, it kā milzīgie, melnie ragi ar savu svaru spiestu to pie zemes. Jondalara sešu pēdu un sešu collu garais augums sniedzās pāri buļļa kūkumainajiem pleciem - bet tikai nedaudz. Bullim bija spēcīgas, ar biezu spalvu klātas priekškājas, bet daudz zemākas un vājākas pakaļkājas. Milzīgajam, vecajam zvēram - jau krietni pāri pusmūžam - bija pārāk sīksta un stiegraina gaļa, kas neatbilda mednieku prasībām, bet abi zināja, ka dzīvnieks var būt grūti pieveicams, kad tas apstājās un viņus aizdomīgi nopētīja. Jondalars un Eila nogaidīja, līdz tas aizgāja.
Viņiem pietuvojoties vēl ciešāk baram, dārdošais, tālumā dzirdamais bizonu pārvietošanās troksnis kļuva stiprāks un sadalījās atsevišķās aurojošu un maujošu skaņu toņkārtās. Jondalars norādīja uz jaunu teli. Tā bija gandrīz jau pieaugusi, gatava dzemdēt pēcnācējus un nobarojusies pēc vasaras leknajām ganībām. Eila piekrītoši pamāja. Abi mednieki ielika metējos pīķus, un Jondalars ar zīmēm lika saprast savu nodomu apiet jaunajai telei no otras puses.
Kādu nezināmu instinktu vadīta vai arī varbūt tāpēc, ka bija pamanījusi vīrieti pārvietojamies, tele sajuta, ka ir izvēlēta par medījumu. Tā nervozi pievirzījās tuvāk bizonu baram. Pārējie dzīvnieki sastājās tai apkārt un novērsa Jondalara uzmanību. Eila bija pārliecināta, ka viņi teli pazaudēs. Jondalars bija nostājies pret sievieti ar muguru, tāpēc Eila viņam nevarēja neko ar zīmēm parādīt, un tele jau virzījās prom no medību vietas. Sieviete nedrīkstēja neko uzsaukt; pat ja Jondalars viņu sadzirdētu, - tas varētu brīdināt bizonus.
Jaunā medniece pieņēma lēmumu un nomērķēja. Jondalars paskatījās atpakaļ, kad Eila jau bija gatava pīķa sviedienam, novērtēja situāciju un sagatavoja arī savu pīķa metamo ierīci. Pārējos bizonus bija satraukuši ātri skrienošā tele un mednieku klātbūtne. Vīrietis un sieviete bija domājuši, ka putekļu mākonis būs pietiekams aizsegs, bet bizoni bija pie tā pieraduši. Jaunā govs jau gandrīz bija sasniegusi drošību barā, kuram pievienojās arī citi bizoni.
Jondalars metās teles virzienā un izmeta pīķi. Pēc īsa brītiņa, kad Jondalara mestais pīķis bija trāpījis teles mīkstajā pavēderē, arī Eila sekoja viņam pa pēdām un savu pīķi nomērķēja teles spalvainajā kaklā. Ierāvuši teli savā barā, bizoni nekavējoties skrēja prom, bet pēc kāda brīža ievainotās teles gaita kļuva lēnāka. Tā sagrīļojās, sāka meimurot un noslīga uz ceļiem. Visbeidzot, sabrukusi pie zemes, tele salauza Jondalara piķi. Zvēru bars saoda asins smaku. Nervozi iemaudamies, daži bizoni apostīja nokritušo teli. Citi atkal, grūstīdamies un skraidīdami tai apkārt, nobauroja nāves māvienu; gaisā bangoja spriedze.