Eila un Jondalars katrs no savas puses skrēja pie medījuma. Pēkšņi vīrietis sāka māt ar rokām un kaut ko viņai kliegt. Viņa signālus nesapratusi, sieviete pašūpoja galvu.
Jauns bullēns, kas bija badīdamies rotaļājies, beidzot bija sagaidījis vecā patriarha atļauju un, skriedams prom, uzdrāzās virsū kādai nervozai bizonu govij. Jaunulis, nesaprazdams, ko darīt, uztraucies atkāpās, bet vecais bullis pārtrauca viņa haotisko uzvedību. Bullēns nezināja, uz kuru pusi skriet, līdz zvēra uzmanību piesaistīja kustīga, divkājaina būtne. Dzīvnieks nolieca galvu un metās tai virsū.
- Eila! Uzmanies! - Jondalars kliedza, skriedams pie sievietes. Viņam rokās bija pīķis, ko bija jau nomērķējis.
Eila pagriezās un ieraudzīja, ka jaunais bullis nesas viņai virsū. Pirmā doma, kas sievietei ienāca prātā, bija - linga. Tā šķita gandrīz vai instinktīva reakcija. Linga allaž bija bijusi viņas pirmais aizsardzības līdzeklis. Bet šo domu Eila ātri atmeta un ielika pīķi metamajā ierīcē.
īsu brīdi pirms Eilas metiena Jondalars ar roku izsvieda savu pīķi, bet sievietes metamā ierīce attīstīja lielāku pīķa ātrumu. Jondalara pīķis trāpīja dzīvniekam sānos, un tas vienā mirkli novirzīja jaunā bullēna skrējiena trajektoriju. Kad vīrietis paskatījās, Eilas pīķis, joprojām trīsēdams, bija ieurbies zvēra acī; dzīvnieks jau bija miris, pirms tas paspēja nokrist.
Jauna asiņu smaka satrauca bezmērķīgi riņķojošo un maujošo bizonu baru, pēdīgi tie saskaņoti sāka doties vienā virzienā - prom no uztraucošajām darbībām. Pēdējie no bara aizklīdušie dzīvnieki paskrēja garām saviem kritušajiem ciltsbrāļiem, lai pievienotos pārējiem, kas, zemi tricinādami, bēga prom. Vēl ilgi pēc tam, kad putekļi jau bija nosēdušies, bija dzirdama skrienošo zvēru kāju dunoņa.
Stāvēdami tukšajā līdzenumā un skatīdamies uz diviem beigtajiem bizoniem, vīrietis un sieviete uz kādu brīdi bija palikuši mēmi un apstulbuši.
- Viss ir beidzies, - Eila sacīja, juzdamās kā ar ūdeni aplieta. - Tieši tā.
- Kāpēc tu neskrēji prom? - Jondalars iesaucās, ļaudamies bailēm par Eilu tikai tagad, kad viss jau bija beidzies. Vīrietis piegāja viņai klāt. - Tevi varēja nogalināt!
- Es nevarēju griezt muguru bullim, kas pilnā ātrumā nesās man virsū, - Eila deva pretim. - Bullēns būtu mani nobadījis. - Jaunā medniece vēlreiz paskatījās uz bizonu. - Nē, manuprāt, tavs piķis būtu viņu apturējis… bet to es nezināju. Nekad agrāk nebiju ar kādu kopā medījusi. Man vienmēr ir bijis pašai jārūpējas par savu drošību, ja es tā nebūtu darījusi, tad neviens cits to manā vietā ari nebūtu darījis.
Eilas vārdi ielika pēdējo iztrūkstošo gabaliņu kopējā mozaīkā, un pēkšņi vīrietim radās kopaina par viņas dzīvi. Jondalars ieraudzīja Eilu jaunā gaismā. Viņš nodomāja: "ŠI sieviete, šī maigā, gādīgā, mīlošā sieviete ir piedzīvojusi daudz vairāk, nekā kāds varētu to iedomāties. Nē, viņa nespētu aizskriet prom - ne no kā, ne no viena, pat no tevis ne. Jondalar, kad vien tu atslābinājies un zaudēji kontroli, cilvēki no tevis novērsās. Bet arī tad, kad tu nebiji savā labākajā formā, Eila nepadevās."
- Eila! Tu, skaistā, mežonīgā un brīnišķīgā sieviete! Paskat tik, kas tu esi par varenu mednieci! - Vīrietis pasmaidīja. - Paskaties, ko esi sadarījusi! Divi bizoni ir beigti. Kā mēs tos abus nogādāsim mājās?
Beidzot, aptvērusi padarīto, viņa pasmaidīja, un jauno sievieti pārņēma apmierinājums, triumfs un prieks. Jondalars atcerējās, ka nemaz tik bieži nav nācies šādu smaidu redzēt. Kad Eila šādi smaidīja, viņa bija ļoti skaista sieviete; viņa mirdzēja, it kā no iekšpuses viņu apspīdētu uguns liesma. Pēkšņi Jondalars sāka smieties - nevaldāmiem un aizrautīgiem smiekliem. Eila viņam pievienojās, jo nespēja atturēties. Tas bija abu uzvaras un veiksmes apliecinājums.
- Jondalar! Paskaties tik! Kas tu par varenu mednieku! - sieviete viņu paslavēja.
- Tie ir pīķu metēji - tie šoreiz pie vainas. Mēs iegājām tajā barā, un, pirms kāds vēl ko aptvēra… divi pagalam! Padomā, ko tas var nozīmēt!
Eila zināja, ko tas viņai var nozīmēt. Ar šo jauno ieroci viņa tagad vienmēr varēs sev sagādāt medījumu - gan vasarā, gan ziemā. Nebūs vairs jārok lamatu bedres. Viņa varēs ceļot un medīt. Salīdzinājumā ar lingu pīķu metējam bija daudz lielākas priekšrocības.
- Es zinu, ko tas nozīmē. Tu man apsolīji parādīt labāku un vieglāku medīšanas veidu. Tu izdarīji daudz vairāk, nekā es spēju iedomāties. Nezinu, kā lai tev pasaku… esmu tik…
Eilai eksistēja tikai viens veids, kā viņa mācēja izteikt savu pateicību, veids, ko sieviete bija apguvusi klanā. Pietupusies zemē, sieviete nolieca galvu. Varbūt Jondalars nepiesitīs viņai pie pleca, lai pareizā veidā dotu atļauju runāt, bet viņai tas bija jāpamēģina.
- Ko tu dari? - Jondalars nesaprata, noliekdamies lejup, lai pieceltu Eilu kājās. - Eila, nevajag tā darīt!
- Kad klana sieviete virietim vēlas pateikt ko svarīgu, šādi viņa pievērš vīrieša uzmanību, - Eila skaidroja, paceldama galvu. - Man ir svarīgi tev pateikt, cik daudz tas man nozīmē, cik ļoti esmu tev pateicīga par jauno ieroci, arī par to, ka iemācīji man savus vārdus, un par visu pārējo.
- Eila, lūdzu, celies augšā! - vīrietis sacīja, pieceldams viņu kājās. - Tas nebiju es, kas tev iedeva šo ieroci, tu man pati to parādīji. Ja nebūtu redzējis, kā tu rīkojies ar lingu, es nebūtu par šo ieroci iedomājies. Esmu tev pateicīgs par daudz ko vairāk nekā tikai par šo ieroci.
Jondalars turēja Eilas rokas, sajuzdams sievietes augumu pavisam tuvu klāt. Viņa skatījās vīrieša zilajās acīs, nespēdama un negribēdama no tām novērsties. Viņš pieliecās tuvāk un uzspieda skūpstu uz sievietes lūpām.
Eilas acis pārsteigumā plati ieplētās. Tas notika tik negaidīti. Ne jau tikai vīrieša rīcība, bet arī viņas pašas reakcija bija negaidīta. Sieviete sajuta vīrieša muti uz savām lūpām, un cauri viņas augumam izskrēja zibens šautra. Eila nezināja, kā viņai jārīkojas.
Un beidzot Jondalars saprata. Viņš neies tālāk par šo maigo skūpstu - vēl ne.
- Ko nozīmē tava mute pie manas mutes?
- Tas ir skūpsts, Eila. Šis ir tavs pirmais skūpsts, vai ne? Es to allaž aizmirstu, bet ir tik grūti skatīties uz tevi un… Zini, Eila, dažkārt es esmu pēdējais stulbenis.
- Kāpēc tu tā saki? Tu nemaz neesi stulbs.
- Esmu gan. Pats nespēju noticēt, kāds stulbenis esmu bijis. - Viņš atlaida Eilu vaļā. - Bet tagad, šķiet, mums labāk vajadzētu izdomāt, kā tos bizonus nogādāt atpakaļ alā, jo, ja tā turpināšu stāvēt tev blakus, tad nekad nespēšu to pareizi izdarīt - tā, kā tas ir jādara ar sievieti pirmajā reizē.
- Kas jādara pirmajā reizē? - Eila pajautāja, nemaz negribēdama, ka Jondalars palaiž viņu vaļā.
- Eila, ja tu man to atļausi, es tev sarīkošu Pirmās baudas rituālu.
28
- Nedomāju, ka Vīnija būtu aizvilkusi abus bizonus līdz alai, ja mēs nebūtu atstājuši to galvas uz lauka, - Eila sacīja. - Tā bija laba doma. - Pa abiem viņi bija nocēluši bullēna ķermeni no velkamās platformas un uzlikuši uz klints pārkares. - Te ir tik daudz gaļas! Paies ilgs laiks, līdz to sagriezīsim. Vajadzētu tūlīt pat ķerties pie darba.