Выбрать главу

Uz brīdi nodevusies bezdarbībai un atpūtai, Eila nolēma apstrādāt zaķa ādu. Kamēr maltīte cepās, viņa ar salauztu skrāpējamo no ādas iekšpuses notīrīja asinsvadus, spalvu pūslīšus un plēves, pie sevis no­domājot, ka jāuztaisa jauns darbarīks.

Strādājot sieviete savā nodabā dungoja un domas bija aizklīdušas tālu prom. "Varbūt man te vajadzētu pāris dienu uzkavēties un pabeigt šo ādu apstrādāt? Man tāpat jāizgatavo daži darbarīki. Varbūt pamē­ģināt sasniegt to caurumu klints sienā, kas atrodas upes augštecē?" Cepetis sāka garšīgi smaržot. "Ala mani pasargātu no lietus - bet varbūt tā nemaz nav lietojama?"

Uz bridi Eila piecēlās kājās un pagrozīja iesmu, pēc tam turpināja apstrādāt ādu ari no otras puses. "Es nevaru šeit pārāk ilgi uzkavēties. Pirms ziemas iestāšanās man jāsameklē cilvēki." Viņa pārstāja skrāpēt ādu, visa sievietes uzmanība pēkšņi pievērsās iekšējam nemieram, kas nekad nenorima. "Kur viņi ir? Iza sacīja, ka uz sauszemes ir daudz Citu ļaužu. Kāpēc es nevaru viņus atrast? Iza, ko man darīt?" Asaras pēkšņi sāka pašas ritēt pa vaigiem. "Ak, Iza! Es tik ļoti pēc tevis ilgojos, man tik ļoti tevis pietrūkst, ari Kreba un Ubas, un Durka - mana bērniņa… mana bērniņa. Durk, es tik ļoti tevi gribēju, tevi dabūt man tik grūti nācās. Tu nemaz neesi kropls, tikai nedaudz citāds. Tāpat kā es."

"Nē, ne gluži tāds kā es. Tu piederi klanam, tikai tu būsi nedaudz garāks par pārējiem, un arī tava galva izskatās citāda. Reiz tu kļūsi par izcilu mednieku un prasmīgi mācēsi rīkoties ar lingu. Vēl tu varēsi skriet ātrāk par visiem pārējiem. Klanu Sapulcē tu uzvarēsi visās sacensībās. Varbūt vienīgi tev nepadosies cīkstēšanās, jo tu varētu nebūt tik spēcīgs kā citi klana vīri, bet tu tik un tā būsi stiprs.

Bet kurš gan ar tevi spēlēs skaņu atdarināšanas spēles? Un kurš tev taisīs prieka skaņas?"

"Man tas vienreiz ir jābeidz," Eila pati sevi norāja, ar plaukstas virs­pusi izslaucīdama asaras no acīm. "Durk, man ir jāpriecājas, ka tev ap­kārt ir cilvēki, kas tevi mīl. Un tad, kad kļūsi vecāks, klanam pievienosies Ura un kļūs par tavu sievieti. Oda apsolīja apmācīt Uru, lai viņa kļūtu tev par labu sievieti. Ari Ura nav kropla. Viņa, tāpat kā tu, ir nedaudz citāda. Interesanti - vai es pati sev kādreiz atradīšu vīrieti?"

Eila pielēca kājās, lai pārbaudītu savu maltīti un būtu iemesls kustē­ties, tādējādi varētu atbrīvoties no domām. Gaļa vēl bija pajēla, ne tāda, kā viņai garšoja, bet Eila nolēma, ka būs jau gana cepināta. Savvaļas burkāni - mazi un gaiši dzelteni - bija izcepušies mīksti, un tiem bija salda, asa piegarša. Viņai trūka sāls, kas allaž bija pieejama blakus iekšzemes jūrai, bet izsalkums ignorēja garšas kārpiņas. Paēdusi un juzdamās daudz labāk, sieviete ļāva pārējai gaļai pacepties nedaudz ilgāk, līdz pabeigs ar skrāpi apstrādāt zaķa ādu.

Saule jau bija pakāpusies augstu, kad viņa nolēma izlūkot caurumu klints sienā. Eila izģērbās un pārpeldēja pāri upei; pieķerdamās pie koku saknēm, viņa izkāpa no dziļā ūdens. Bija grūti kāpt augšā pa gandrīz vai vertikālu sienu; viņa sāka apšaubīt, vai tas ir prāta darbs un tā vērts pat tad, ja alu atrastu. Sasniegusi tumšās alas priekšā šauru klintsradzi un atklājusi, ka tas nav nekas cits kā iedobe klinti, viņa bija vīlusies. Hiēnas izkārnījumi aptumšotajā iedobes stūrī uzvedināja Eilu uz domām, ka jābūt kādam vieglākam ceļam, kā nokļūt lejā uz stepi, te nebija vietas nekam lielākam.

Sieviete pagriezās, lai kāptu lejā, tad vēlreiz atskatījās. Lejup pa straumi un nedaudz zemāk, pretējā krastā, viņa ieraudzīja klinšu sienu, kas upes līkumā bija izvirzījusies uz āru. Sienā bija plata klintsradze, kam aizmugurē, klints sienā, bija vēl viena ala - daudz dziļāka par šo. Priekšrocība bija tā, ka kāpiens uz to otru alu bija stāvs, bet sas­niedzams. Eilas sirds no sajūsmas sāka sisties straujāk. Ja tā būtu ala, vienalga, cik liela, viņai būtu sausa vieta, kur pārlaist nakti. Nokāpusi atpakaļ pa klinšaino sienu tikai līdz pusei, sieviete ielēca upē, degdama nepacietībā ātrāk izpētīt pamanīto alu.

Sākdama kāpt augšup pa pretējo sienu, viņa nodomāja: "Vakar, kāpjot lejā uz upmalu, es droši vien tai pagāju garām. Bija pārāk tumšs, lai to saskatītu." Eila atcerējās mācību, ka jauna ala vienmēr piesardzīgi jāpārbauda, tāpēc atgriezās upmalā pēc lingas un dažiem akmeņiem.

Kaut arī viņa ļoti uzmanīgi bija kāpusi lejā, sieviete atklāja, ka dienas­gaismā var iztikt bez roku atbalsta. Gadu tūkstošu laikā upe bija dziļāk iegrauzusies pretējās puses klintīs, tāpēc šis puses kāpiens nebija tik stāvs. Tuvodamās klintsradzei, Eila turēja gatavībā lingu un piesardzīgi virzījās uz neizpētītās alas pusi.

Visas jaunās sievietes maņas bija saasinātas: viņa ieklausījās, vai nav sadzirdama kāda sveša elpa vai kāds mazāks troksnītis; bez trokšņa pietuvojusies alas ieejai, Eila uzmanīgi vērās apkārt, vai nav redzamas kādas norādes uz alas apdzīvotību; ošņāja gaisu, vai nesaodīs spēcīgo plēsoņu smaku, svaigus izkārnījumus vai medījumu asins smaku; ar kailo ādu centās izjust, vai no alas nenāk kāda siltuma plūsma; ļāva intuīcijai sevi vadīt. Turēdamās tuvu klints sienai, Eila pierāpoja pie alas ieejas un palūkojās iekšā.

Viņa neko neredzēja.

Alas atvere, kas izgāja uz dienvidrietumiem, bija maza. Pa to Eila varēja ieiet visā augumā, bet, paceļot roku, spēja aizsniegt griestus. Pie ieejas alas pamatne gāja slīpi uz leju, pēc tam izlīdzinājās. Vēja sanestais dzeltenzemes slānis un senāk alu izmantojušo dzīvnieku sa­stieptās drazas bija izveidojušas augsnes kārtu. Sākotnēji nelīdzenā un akmeņainā alas apakšdaļa tagad bija sauss, noblietēts zemes slānis.

Ieskatījusies iekšā pāri malai, Eila nepamanīja nekādas pazīmes, ka ala pēdējā laikā tikusi izmantota. Klusi ieslīdējusi iekšā, jaunā sieviete sajuta, cik alā ir vēss salīdzinājumā ar karsto, saules apspīdēto klints- radzes malu; viņa gaidīja, kamēr acis apradīs ar alas iekšpusē valdošo krēslu. Alā bija daudz gaišāks, nekā viņa bija gaidījusi, un, iegājusi dziļāk, sieviete ieraudzīja pa caurumu virs alas ieejas ieplūstam saules gaismu un saprata, kāpēc šeit ir. tik gaišs. Viņai uzreiz bija skaidrs arī praktiskais cauruma lietojums. Tā bija izcila priekšrocība, tas ļautu pa­varda dūmiem, neuzkrājoties pie alas griestiem, izplūst pa to ārā.

Tiklīdz acis bija apradušas ar alā valdošo puskrēslu, Eila atklāja, ka var visu labi pārskatīt. Arī alā ieplūstošā gaisma bija liela priekšrocība. Ala ne­bija īpaši liela, bet nebija ari maza. Sienas taisnā leņķī sniedzās no ieejas, paplašinoties alas iekšienē, līdz atdūrās pie ļoti taisnās aizmugurējās sie­nas. Alas kopējo formu varētu raksturot kā aptuvenu trijstūri ar virsotni pie ieejas un austrumu malu garāku nekā rietumu. Tumšākā vieta bija austrumu puses tālākais stūris; šī vieta bija jāpārbauda vispirms.

Uzmanīdamās no plaisām un ejām, kas norādītu uz dziļāku pazemi­nājumu, kur varētu sagaidīt slēptas briesmas, Eila lēnām vrzljās gar austrumu sienu. Blakus tumšajam stūrim no sienas bija nokrituši klints- gabali un gulēja uz alas grīdas nekārtīgā kaudzē. Sieviete pārrāpoja pāri kaudzei, sataustīja izcilni, aiz kura bija tukšums.

Eila apsvēra, vai nevajadzētu atnest lāpu, bet tad pārdomāja. Viņa nebija ne dzirdējusi, ne saodusi, ne sataustījusi nekādas dzīvības pa­zīmes, aiz kaudzes bija pārredzama tikai neliela stūra daļa. Satvērusi lingu un akmeņus vienā rokā, sieviete nožēloja, ka nebija uzvilkusi apmetni, kur ielikt ieročus, un uzrāpās augšā uz izciļņa.