- Eila, tas var kādu brīdi pagaidīt. - Jondalara smaids un acis pildīja sievieti ar siltumu. - Manuprāt, tavs Pirmais baudas rituāls ir svarīgāks. Palīdzēšu tev noņemt siksnu no Vīnijas - tad došos nopeldēties. Esmu notriepies asinīm un sasvīdis.
-Jondalar… - Eila saminstinājās. Viņa bija satraukta, tomēr vēl kautrējās. - Šis Pirmais baudas rituāls ir ceremonija, vai ne?
- Jā, tā ir ceremonija.
- Iza mani mācīja sagatavoties ceremonijām. Vai šai ceremonijai ir kāda… īpaša sagatavošanās?
- Parasti vecākas sievietes palīdz jaunajai sievietei sagatavoties. Es nezinu, ko viņas saka vai dara. Manuprāt, dari to, kas tev pašai liekas piemērots.
- Tad atradīšu ziepju sakni un nomazgāšos, attīrīšu sevi tā, kā Iza man to mācīja. Pagaidīšu, līdz tu būsi nopeldējies. Gatavojoties man jābūt vienai. - Eila nosarka un nodūra acis.
"Viņa izskatās tik jauna un kautrīga," Jondalars pie sevis nodomāja. "Tieši tāpat kā vairums jaunu sieviešu Pirmās baudas rituāla laikā." Viņš sajuta pazīstamo maiguma un satraukuma saviļņojumu. Pat viņas gatavošanās bija pareiza. Vīrietis pacēla Eilas zodu un atkal viņu noskūpstīja, tad stingri un ar lielu piespiešanos atrāvās no sievietes. - Arī man noderētu mazliet ziepju saknes.
- Es tev to atnesīšu, - viņa piedāvāja.
Smaidīdams Jondalars gāja Eilai pa pēdām gar upes krastu, un pēc tam, kad viņa bija izrakuši ziepju sakni un devusies atpakaļ uz alu, vīrietis ar milzīgu šļakstu iemetās ūdenī; viņš jutās daudz labāk - tā, kā jau sen nebija juties. Izdauzījis no saknes ziepjainas putas, Jondalars iezieda ar tām savu ķermeni, tad noņēma ādas saitīti un ieberza putas ari matos. Parasti viņš tīri labi bija izticis ar smiltīm, bet ziepju sakne bija daudz labāka.
Vīrietis ienira ūdenī un peldēja augšup pret straumi, aizpeldēja gandrīz līdz ūdenskritumam. Atgriezies krastmalā, Jondalars aplika gurn- autu un steidzās augšā uz alu. Uz ugunskura bija uzlikta cepties gaļa, tā garšīgi smaržoja. Viņš jutās tik atbrīvots un laimīgs, ka pats nespēja tam noticēt.
- Priecājos, ka esi atgriezies. Man vajadzēs laiku, lai kārtīgi sevi attīrītu, es negribēju, ka tas ievilktos pārāk vēlu. - Eila paņēma bļodu ar kūpošu šķidrumu, kurā atradās kosu uzlējums matu skalošanai, un tīru apmetni, kas vēl ne reizes nebija vilkts mugurā.
- Gatavojies tik ilgi, cik tev tas nepieciešams, - Jondalars sacīja, viņu maigi noskūpstīdams.
Eila sāka iet lejā pa taciņu, tad apstājās un pagriezās. - Jondalar, man patīk mute uz mutes… tas skūpsts, - sieviete atzinās.
- Ceru, ka tev patiks ari viss pārējais, - Jondalars sacīja, kad viņa bija jau aizgājusi.
Apstaigājot alu, šoreiz viņš uz visu skatījās ar jaunām acīm. Pārbaudījis bizona gurna cepeti, viņš pagrieza iesmu un pamanīja, ka Eila bija lapās satinusi dažas saknes un nolikusi tās netālu no oglēm, kā ari atrada karstu tēju, ko sieviete bija viņam pagatavojusi. Viņš nodomāja: "Eila droši vien tās saknes izrakuši, kamēr es peldējos."
Pamanījis savas guļvietas zvērādas, kas joprojām atradās pavarda otrā pusē, vīrietis savilka pieri grumbās un ar lielu iepriecinājumu tās pārnesa un nolika tukšajā vietā, blakus Eilas guļvietai. Sakārtojis tās, viņš devās pēc savu darbarīku saiņa, kurā atradās viņa instrumenti, un atcerējās par doni figūriņu, kuru bija sācis grebt. Apsēdies uz paklājiņa, kas bija palikts zem viņa guļvietas zvērādām, lai tās neatrastos uz zemes, vīrietis atvēra briežādas saini.
Apskatījis mamuta ilkņa gabalu, no kura bija sācis izgrebt sievietes figūriņu, viņš nolēma to pabeigt. Varbūt viņš nebija pats labākais grebšanas meistars, bet nešķita pareizi noturēt vienu no Mātes pašām svarīgākajām ceremonijām bez doni klātbūtnes. Paņēmis dažus grebšanai domātos dzeļus, Jondalars iznesa mamuta ilkni ārā uz klints pārkares.
Sēdēdams uz pārkares, grebdams un veidodams figūriņas formu, Jondalars saprata, ka mamuta ilkņa veidojums nebūt neizskatās pēc mātišķa un ražena sievietes auguma. Tas ieņēma jaunas sievietes apveidus. Viņš bija atteicies no doni tradicionālā senā matu sakārtojuma, tāpat nesanāca ari ierastais galvas un pakauša atveidojums, tas drizāk atgādināja bizes, kas sapītas viscaur apkārt galvai, izņemot seju. Seja bija bez vaibstiem. Doni figūriņām parasti nebija sejas. Kurš gan uzdrīkstētos skatīties Mātes sejā? Kurš gan varētu zināt, kā tā izskatās? Viņa iemiesoja visas sievietes un nevienu konkrēti.
Pārtraucis grebšanu, vīrietis palūkojās upē, abos tās virzienos, cerēdams, ka ieraudzīs Eilu, kaut arī viņa bija piekodinājusi, ka gribot pabūt vienatnē. Vai viņš spēs sagādāt viņai baudu, viņš prātoja. Kad Vasaras sapulču laikā Jondalars tika uzaicināts uz Pirmās baudas rituāliem, viņš nekad nebija par savām spējām šaubījies, bet tās sievietes zināja tradīcijas un saprata, kas gaidāms. Viņām blakus bija vecākas sievietes, kas mācēja visu paskaidrot.
"Vai man vajadzētu mēģināt ko paskaidrot? Nē, Jondalar, tu taču nezini, ko sacīt. Vienkārši parādi viņai to. Eila tev darīs zināmu, ja viņai kaut kas nepatiks. Godīgums, nevis neliela kautrība ir viena no šīs sievietes pievilcīgākajām īpašībām. Tas ir kas patīkami jauns.
Kā tas būs - parādīt Mātes Baudas velti sievietei, kura nemāk izlikties? Kura netēlos iepriecinājumu un to neslēps?
Kāpēc Eilai Pirmās baudas rituāla laikā būtu jābūt citādai nekā pārējām sievietēm? Jo viņa sava Pirmā baudas rituāla laikā nav tāda kā citas. Viņa bija tikusi atvērta ar lielām sāpēm. Un ja nu tu nespēsi pārvarēt to briesmīgo pieredzi? Ja nu Eila nespēs izjust baudu, ja nu tu nespēsi viņai likt to izjust? Kaut būtu kāds veids, kā viņa varētu aizmirst negatīvo pieredzi! Ja vien es spētu viņu piesaistīt pie sevis, pārvarēt pretestību un iekarot viņas dvēseli!
Iekarot viņas dvēseli?"
Jondalars paskatījās uz figūriņu, kas atradās viņam rokā, un pēkšņi viņa domas sāka auļot lielā ātrumā. Kāpēc viņi iegravēja dzīvnieka attēlu uz ieročiem un svētajām sienām? Lai pietuvotos Mātes garam, pārvarētu Viņas pretestību un uztvertu būtību.
"Neesi smieklīgs, Jondalar! Tu nedrīksti tādā veidā iekarot Eilas dvēseli. Tā nebūs pareizi, neviens nekad nepiešķir doni kādu konkrētu seju. Cilvēki nekad netiek atveidoti - līdzība var iekarot gara būtību. Bet kam tā būs liktenīga?
Nevienam nav tiesības turēt otra cilvēka dvēseli gūstā. Atdod doni Eilai! Tā viņa atgūs atpakaļ savu dvēseli. Vai tad ne? Ja grasies to uz kādu brīdi paturēt, tad pēcāk… atdod to viņai atpakaļ.
Ja tu šai figūriņai izgrebsi Eilas seju, vai tas viņu pārvērtis par doni? Tu jau tagad viņu par tādu uzskati, jo sievietei piemīt izcilas dziednieces dotības un dzīvnieku pieburšanas prasme. Ja viņa ir doni, tad var izdomāt iekarot tava paša dvēseli. Vai tas būtu tik slikti?
Jondalar, tu taču gribi, lai ari tev pašam tiktu viņas dvēseles gabaliņš. Tāds dvēseles stūrītis, kas vienmēr atrodas radītāja rokās. Atzīsties, tu taču gribi iegūt šo viņas daļiņu, vai ne?
Ak, Lielo Māt, pasaki, vai tas būtu ļoti briesmīgi, ja es to izdarītu? Ja piešķirtu doni Eilas seju?"
Jondalars skatījās mazajā kaula figūriņā, ko tikko bija pagatavojis. Tad, paņēmis dzēli, viņš sāka grebt sejas vaibstus - tie bija pazīstamas sejas vaibsti.
Kad darbs bija pabeigts, meistars pacēla kaula figūriņu un lēnām pagrieza to apkārt. īsts grebšanas meistars būtu to paveicis labāk, tomēr nebija nemaz tik slikti. Tā atgādināja Eilu, bet drīzāk pēc izjūtām, nevis patiesās līdzības - tā atspoguļoja Jondalara skatījumu uz Eilu, viņa jūtas. Iegājis atpakaļ alā, viņš centās izdomāt, kur lai to noliek. Doni vajadzētu atrasties kaut kur tuvumā, bet pagaidām viņš vēl negribēja, ka Eila to ierauga. Ieraudzījis zvērādu saišķi pie sienas, viņš tajā paslēpa kaula figūriņu.