- Maziņš! - viņš nosprauslojās. - Tas bija pats lielākais alu lauva, ko jebkad mūžā esmu redzējis!
- Es zinu. - Mātes lepnums iemirdzējās cauri sievietes asarām. - Es vienmēr rūpējos, lai viņam būtu pietiekami daudz ēdamā, lai viņš nebūtu izsalcis kā bara lauvēni. Bet, kad es viņu atradu, lauvēns bija vēl pavisam mazs. Nosaucu viņu par Mazuli, un man nekad neienāca prātā dēvēt viņu citādi.
- Tu viņu atradi? - Jondalars brīnījās, joprojām vēl nedaudz svārstīdamies.
- Viņš bija atstāts nomirt. Manuprāt, lauvēnu bija saminis briedis. Toreiz es dzinu briežus savā izraktajā slazdā. Brūns dažkārt man atļāva aprūpēt alā mazus dzīvnieciņus, ja tie bija savainoti un tiem bija nepieciešama mana palīdzība, bet nekad neļāva ienest gaļēdājus. Es nemaz negrasījos savākt to mazo alu lauvu, bet tad uzradās hiēnas. Es tās aizbaidīju ar lingu un atvedu lauvēnu uz alu.
Eilas acīs pavīdēja aizdomājies skatiens, un ap muti savilkās sājš smaids. - Kad Mazulis bija vēl pavisam mazs, viņš bija tik jocīgs, allaž lika man smieties. Bet sākumā medījuma sagādāšana Mazulim nemaz nebija tik viegla, tomēr jau otrajā ziemā mēs iemācījāmies medīt kopā. To mēs darījām visi kopā, arī Vīnija. Neesmu redzējusi Mazuli kopš… - Pēkšņi Eila aptvēra, kopš kura laika.
- Ak, Jondalar! Man ir tik žēl. Mazulis ir tas lauva, kas nogalināja tavu brāli. Bet, ja tas būtu bijis kāds cits lauva, es nekad nebūtu spējusi dabūt tevi prom no viņa ķetnām.
- Tu esi doni! - Jondalars iesaucās. - Redzēju tevi sapni! Es domāju, ka doni ieradusies, lai aizvestu mani uz viņpasauli, bet patiesībā viņa lika lauvam atkāpties.
- Tajā brīdī tu droši vien vēl biji pie samaņas, Jondalar. Tad, kad es tevi atradu, tu jau biji no sāpēm atslēdzies. Man bija steidzīgi tevi jādabū prom no tās vietas. Zināju, ka Mazulis man nenodarīs pāri, - dažkārt viņš ir nedaudz skarbs, bet īstenībā viņš tāds nav. Tāda nu ir lauvas daba. Tomēr bija jāuzmanās, jo nezināju, kad atgriezīsies viņa lauvene.
Vīrietis šūpoja galvu neticībā un pārsteigumā. - Vai tu tiešām medīji kopā ar to lauvu?
- Tas bija vienīgais veids, kā varēju viņu pabarot. Sākumā, pirms Mazulis pats vēl nemācēja nogalināt medījumu, viņš notrieca dzīvnieku zemē, es piejāju klāt un ar pīķi to nogalināju. Toreiz es nezināju, ka pīķi var arī mest. Kad Mazulis bija jau paaudzies un pats mācēja medīt, dažkārt paņēmu kādu gabalu sev, pirms viņš sāka ieturēt maltīti vai arī ja gribēju saglabāt zvērādu…
- Tātad tu pastūmi viņu malā tāpat kā gadījumā ar šo bizonu? Vai tu nezini, ka ir bīstami atņemt lauvam gaļu? Esmu redzējis, kā viens lauva tādā reizē nogalina pats savu mazuli!
- Arī es esmu to redzējusi. Bet Mazulis ir citāds, Jondalar. Viņš neuzauga lauvu barā. Viņš uzauga šeit - kopā ar Vīniju un mani. Mēs kopā medījām - viņš ir pieradis ar mani dalīties. Tomēr priecājos, ka viņš atrada lauveni, lai varētu dzīvot kā īsts lauva. Vīnija kādu brīdi devās atpakaļ uz zirgu baru, bet viņa tur nebija laimīga, tāpēc atgriezās…
Eila pašūpoja galvu un nodūra acis. - Tā nav taisnība. Es tikai gribu tam ticēt. Manuprāt, atrazdamās zirgu barā un kopā ar savu ērzeli, viņa tomēr bija laimīga. Toties es nebiju laimīga bez Vīnijas. Es tik ļoti priecājos, ka viņa gribēja nākt atpakaļ pēc tam, kad viņas ērzelis aizgāja bojā.
Eila pacēla savu netīro apmetni un devās uz alu. Pamanījis, ka joprojām tur rokās pīķi, Jondalars to pieslēja pie sienas un sekoja sievietei. Eila bija domīga. Mazuļa atgriešanās bija uzjundījusi tik daudz atmiņu. Paskatījusies uz bizona cepeti, jaunā sieviete pagrieza iesmu un parušināja uguni. Tad no ūdens somas, kas karājās uz staba un bija izgatavota no liela kulana kuņģa, ielēja ūdeni vārāmajā grozā un ielika pavardā uzkarsēt pāris vārāmo akmeņu.
Jondalars vienkārši vēroja sievieti, joprojām apstulbis no alu lauvas apciemojuma. Tas bija bijis šoks - redzēt, kā lauva nolec uz klints pārkares, bet pēc tam - kā Eila bija nostājusies viņam priekšā un apturējusi milzīgo plēsēju… Neviens tam neticētu.
Skatoties uz sievieti, Jondalaram radās nojauta, ka Eilā ir kaut kas mainījies. Tad viņš pamanīja, ka viņas mati ir izlaisti. Vīrietis atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējis viņu ar izlaistiem matiem un saulē zeltaini mirdzošu. Viņa bija uznākusi no upmalas, un viņš bija Eilu ieraudzījis kailu - izlaistos matus un sievietes brīnišķīgo augumu.
- … labi atkal ieraudzīt Mazuli. Tie bizoni droši vien bijuši viņa teritorijā. Viņš acīmredzot saoda medījumu un tad sekoja mums pa pēdām. Ieraugot tevi, viņš bija pārsteigts. Nezinu, vai viņš tevi atcerējās. Kā jūs nonācāt tajā kanjonā, kurā nav izejas?
- Ko…? Piedod - ko tu teici?
- Gribēju zināt - kā jūs abi ar brāli nonācāt tajā kanjonā, kur bija Mazulis? - viņa atkārtoja, paskatīdamās uz vīrieti. Eilu vēroja spožas, violetas acis, kas lika sievietes sejai nosarkt.
Ar lielām pūlēm Jondalars koncentrēja savas domas uz jaunās sievietes jautājumu. - Mēs sekojām briedim. Tonolans to nogalināja, bet lauvene bija izvēlējusies to pašu medījumu. Viņa to vilka projām, un Tonolans sekoja pa pēdām. Es jau viņam sacīju, lai ļauj viņai to ņemt, bet brālis manī neklausījās. Redzējām, kā lauvene ieiet alā un tad dodas prom. Tonolans cerēja, ka varēs dabūt atpakaļ savu pīķi un nogriezt kādu gaļas gabalu, pirms lauvene atgriežas. Bet lauvu tēviņam bija kas cits padomā.
Jondalars uz bridi aizvēra acis. - Nevaru viņu vainot. Bija stulbi sekot tai lauvenei, bet es nespēju brāli atturēt. Tonolans mūždien ir bijis pārgalvīgs, bet pēc Džetamio nāves viņš kļuva pilnīgi nekontrolējams. Viņš gribēja mirt. Tagad es saprotu, ka man nevajadzēja viņam sekot.
Eila zināja, ka Jondalars joprojām vēl sēro par brāli, tāpēc mainīja tematu: - Neredzēju Vīniju pļavā. Viņa droši vien kopā ar Skrējēju aizaulekšojusi uz stepi. Pēdējā laikā Vīnij ai tur patīk. Tas, kā tu biji aplicis tās saites ap Skrējēja galvu, bija gudri izdomāts, bet nezinu, vai bija nepieciešams viņu piesiet pie Vīnijas.
- Virve bija pārāk gara. Nebiju domājis, ka tā sapīsies krūmos. Tomēr tā viņu noturēja. To vajadzētu atcerēties, ja gribi, lai zirgi paliek pie vietas. Vismaz Skrējējs. Vai Vīnija vienmēr dara to, ko tu gribi?
- Šķiet, ka jā, bet drīzāk izskatās, ka viņa pati to vēlas. Viņa zina, ko es vēlos, un to dara. Savukārt Mazulis veda mani tur, kur pats gribēja
iet, bet viņš skrien tik ātri… - Domājot par pēdējo izjādi Mazuļa mugurā, Eilas acis iemirdzējās. Jāšana lauvas mugurā vienmēr ir bijusi aizraujoša.
Jondalars atcerējās, kā Eila bija turējusies lauvam mugurā, viņas mati, zeltaināki par lauvas sarkanīgajām krēpēm, plīvoja vējā. Vērojot viņu, Jondalars bija baiļojies par jauno sievieti, bet tas bija aizraujoši - kā Eila pati. Tik mežonīga un brīva, tik skaista…
- Eila, tu esi apbrīnojami aizraujoša sieviete, - viņš sacīja. Vīrieša acīs atspoguļojās pārliecība par izteiktajiem vārdiem.
- Aizraujoša? Aizraujoši ir… mest piķi vai ātri auļot Vīnijas mugurā… arī Mazulis tāds ir, vai ne? - Jaunā sieviete bija uztraukusies.
- Pareizi. Tāpat arī Eila man… ir aizraujoša un skaista.
- Jondalar, tu taču joko. Skaisti ir ziedi vai debesis, vai saule, kas noriet pamalē. Es neesmu skaista.
- Vai tad sieviete nevar būt skaista?
Eila aizgriezās no vīrieša ciešā skatiena. - Es… es nezinu. Bet es neesmu skaista. Es esmu… liela un neglīta.
Jondalars piecēlās un, paņēmis Eilas roku, mudināja arī viņu piecelties kājās. - Nu, kurš ir garāks?