-Jondalar! - viņa iesaucās. - Ak, Jondalar, man vajag… vajag tevi… vajag kaut ko… *
Vīrietis nostājās uz ceļiem un, sakodis zobus, pūlējās atturēties no straujām kustībām un ieiet viņā piesardzīgi. - Es cenšos… to izdarīt saudzīgi, - viņš ar grūtībām sacīja.
- Tas… man nesāpēs, Jondalar…
Tā bija taisnība! Īstenībā šī taču nebija viņas pirmā reize. Kad Eila izliecās, lai saņemtu viņu pretim, Jondalars atļāvās viņā ieiet. Nebija nekādas pretestības. Cerēdams sajust pretestību sievietes makstī, viņš iespiedās vēl dziļāk un juta locekli slīdam iekšā vēl dziļāk, sajuta viņas siltumu, miklās dzīles atveramies un viņu ieskaujam, līdz - viņam par pārsteigumu - Eila viņu uzņēma pilnībā. Viņš pavilkās atpakaļ un vēlreiz dziļi viņā iegrima. Lai ievilktu viņu sevī pilnīgi, Eila ar kājām apskāva vīrieti. Vēlreiz izvilkdams locekli un par jaunu viņā iespiezdamies, viņš sajuta sievietes maksts brīnumaino pulsāciju, kas glāstīja viņa locekli visā garumā. Tas bija kas vairāk, nekā viņš bija gaidījis. Ar neierobežotu aizrautību ieiedams viņā atkal un atkal, Jondalars beidzot ļāva vaļu pats savām vajadzībām.
- Eila!… Eila!… Eila! - viņš izsaucās.
Spriedze sasniedza kulmināciju. Vīrietis sajuta, kā tā koncentrējas viņa cirkšņos. Viņš vēlreiz izvilka locekli. Eila sniedzās viņam pretim ar katru saspringto nerva galiņu un muskuli. Jondalars iegāja viņā, nododamies baudas kulminācijas sajūtai, pilnībā iegremdēdams savu vareno vīrietību sievietes karstajās dzīlēs. Abi saspringa, Eila izkliedza viņa vārdu, un, izdarīdams pēdējo grūdienu, Jondalars viņu piepildīja ar savu sēklu.
Brīdi, kas vilkās veselu mūžību, vīrieša zemās rīkles skaņas saplūda harmonijā ar sievietes elsām, kas ik pa brīdim atkārtoti izsauca viņa vārdu; abus caurstrāvoja baudas trīsas. Tad ar neizsakāmu atvieglojumu Jondalars sabruka virs sievietes.
Kādu labu brīdi bija dzirdama tikai abu elpa. Viņi nespēja pakustēties. Viņi bija atdevuši sevi viens otram līdz pēdējam, katra šūniņa bija piedalījusies baudas sniegšanā. Vēl pēc kāda laika viņi joprojām palika guļam, negribēdami kustēties, negribēdami, lai tas beidzas, kaut arī zināja, ka tas ir beidzies. Tā bija bijusi Eilas atmoda; viņa nekad nebija izbaudījusi to, ko vīrietis varētu viņai sniegt. Jondalars zināja, ka bauda Eilu atmodinās, bet viņa bija sagādājusi vīrietim negaidītu pārsteigumu, sagādājusi viņam neizmērojamu iepriecinājumu.
Tikai dažas sievietes līdz šim bija spējušas pilnībā ieņemt viņa vareno locekli; vīrietis bija iemācījies kontrolēt iespiešanās dziļumu, lai pielāgotos sievietei, un darīja to ar iejūtību un meistarību. Tieši tā vairs nekad nebūs, bet izbaudīt Pirmās baudas rituālu un vienlaikus reto un pasakaino atvieglojuma sajūtu pēc pilnīgas locekļa ieiešanas sievietē bija kas pilnīgi neticams.
Jondalars allaž bija ļoti pūlējies tieši Pirmās baudas rituāla laikā; šajā ceremonijā bija kaut kas tāds, kas izcēla viņā pašu labāko. Vīrieša rūpes un uzmanība bija neviltotas, viņa pūlēm vajadzēja iepriecināt sievieti, un viņa apmierinājums radās no sievietes iegūtās baudas tāpat kā no savējās. Bet Eila bija viņu iepriecinājusi, apmierinājusi līdz tādai pakāpei, par ko vīrietis nebija sapņojis pat pārdrošākajās fantāzijās. Nekad agrāk viņš nebija izjutis tik dziļu piepildījumu. Kādu brīdi bija licies, ka abi kļuvuši par vienu veselu.
- Es droši vien kļūstu ļoti smags, - Jondalars konstatēja, daļēji atbalstīdams svaru uz viena elkoņa.
- Nē, - Eila atbildēja maigā balsī. - Tu nemaz neesi smags. Nedomāju, ka kādreiz vēlēšos, lai tu no manis piecelies.
Vīrietis noliecās, lai pakutinātu viņas ausi un noskūpstītu kaklu. - Arī es negribu celties augšā, tomēr šķiet, ka tas būs jādara. - Jondalars lēnām atbrīvojās un apgūlās Eilai blakus, palikdams roku zem sievietes galvas tā, lai tā atbalstītos viņa pleca bedrītē.
Eila jutās miegaini apmierināta, pilnīgi atbrīvojusies, un spēcīgi izbaudīja vīrieša klātbūtni. Jaunā sieviete sajuta roku, kas bija viņu apskāvusi, pirkstus, kas viegli glāstīja, krūšu muskuļu spēli zem sava vaiga; viņa varēja ausī dzirdēt vīrieša sirdspukstus vai varbūt pati savējos; viņa varēja sasmaržot vīrieša siltās ādas muskusa smaržu un abu divu Baudas veltes smaržu. Jaunā sieviete nekad nebija jutusies tik lutināta un aprūpēta.
- Jondalar, - Eila pēc brīža ierunājās, - kā tu zini, kas jādara? Es nemaz nezināju, ka manī mājo tādas sajūtas. Kā tu to zināji?
- Kāds man to parādīja, iemācīja, palīdzēja uzzināt, kas sievietei nepieciešams.
- Kas?
Eila juta vīrieša muskuļus saspringstam, pamanīja izmaiņas viņa balss tonī.
- Ir pieņemts, ka vecākas, pieredzējušākas sievietes apmāca jaunus vīriešus.
- Tā kā Pirmajā baudas veltē?
- Ne gluži. Tas ir daudz neoficiālāk. Kad jaunie vīrieši sasniedz briedumu, sievietes to parasti zina. Viena vai vairākas, kas saprot, ka viņš ir nervozs un par sevi nedrošs, allaž būs blakus un palīdzēs vīrietim to pārvarēt. Bet tā nav ceremonija.
- Klanā, kad zēns īstās medībās, ne jau nogalinot kādus mazus zvēriņus, iegūst pirmo medījumu, tad kļūst par īstu vīrieti un viņam par godu tiek noturēta vīrietības ceremonija. Briedumam nav nozīmes. Tieši medības padara viņu par vīrieti. Tajā brīdī viņam jāuzņemas pieaugušo saistības.
- Medības ir svarīgas, bet daži vīrieši nekad nemedī. Viņi attīsta citas iemaņas. Domāju, ka man arī nebūtu bijis jāmedī, ja pats to nebūtu vēlējies. Es māku izgatavot rīkus un ietirgotu tos pret gaļu un zvērādām vai vienalga ko citu, kas man nepieciešams. Tomēr vairums vīriešu medī, un zēna pirmais medījums ir kas īpašs.
To atceroties, Jondalara balsī ieskanējās maigi toņi. - Netiek rīkota nekāda īpaša ceremonija, bet viņa medījums tiek sadalīts visai ciltij - viņš no tā nedrīkst apēst ne kumosiņu. Ļaudis, ejot zēnam garām, cits citam saka tā, lai jaunais vīrietis to dzird: cik liels un brīnišķīgs ir viņa medījums, cik tas ir mīksts un garšīgs. Vīri viņu aicina piedalīties spēlēs un sarunās. Sievietes sāk pret viņu izturēties kā pret vīrieti, nevis puiku un draudzīgi ar viņu pajoko. Gandrīz katra sieviete būs viņam pieejama, ja zēns ir pietiekami nobriedis un tieši to vēlas. Pirmais medījums liek viņam sajusties kā vīrietim.
- Bet nav vīrietības ceremonijas?
- Katru reizi, kad vīrietis padara kādu meiteni par sievieti, atver viņu, ļauj viņā ieplūst dzīves spēkam, viņš apliecina savu vīrietību. Tieši tāpēc viņa ierocis, viņa loceklis - vīrietība - tiek saukts par sieviešu atvērēju.
- Tas var izdarīt ko vairāk nekā tikai padarīt par sievieti. Tas var aizsākt bērniņu.
- Eila, Lielā Māte svētī sievieti ar bērniem. Viņa tos ieved pasaulē pie vīrieša pavarda. Doni radīja vīriešus, lai tie sievietei palīdz, lai apgādā viņu, kad tā ir uz grūtām kājām un gaida bērniņu nākam pasaulē vai kad viņa zīda un aprūpē zīdaini. Un arī tāpēc, lai padarītu meitenes par sievietēm. Es nemāku to labāk izskaidrot. Varbūt kāds viedais to māk labāk?
"Varbūt viņam ir taisnība?" Eila nodomāja, ērti iekārtodamās blakus un pieglauzdamās vīrietim. "Bet, ja nav, tad varbūt jau tagad manī aug bērniņš?" Jaunā sieviete pasmaidīja. "Bērniņš - kā Durks, ko aijāt un lolot, par ko rūpēties, kas būs daļiņa no Jondalara."
"Bet kurš man palīdzēs, kad viņš būs prom?" Eila turpināja risināt domu pavedienu, izjuzdama sāpju dūrienu. Viņa atcerējās savu iepriekšējo smago grūtniecību, cīņu ar nāvi dzemdību laikā. "Bez Izas es nebūtu palikusi dzīva. Un, pat ja man izdotos vienai piedzemdēt, tad kā es vienlaikus varētu medīt un rūpēties par bērnu? Ja nu mani ievaino vai nogalina? Kas tad parūpēsies par manu bērnu? Bērniņš vienatnē nomirs."